Kad Antiņš satiek Sprīdīti

Izvēlies pats savu varoni

Mēs visi katrs savā veidā tiecamies pēc labākas dzīves. Dažs aktīvāk, dažs pasīvāk. Daudziem vienīgā aktivitāte ir sūdzēšanās, ka tā „labā dzīve” nenāk pati no sevis viņu virzienā. Dažs labs uzskata, ka tā labākā dzīve atrodama „aiz trejdeviņiem kalniem”, un vienīgais vajadzīgais darbs ir pārvietošanās uz citu cilvēku iekārtotām valstīm.

Ja Antiņš jāja stikla kalnā, lai modinātu princesi, tad Sprīdītis devās pasaulē laimi meklēt. Abi tēli dziļi iesakņojušies latviešu tautas apziņā, bet interesanti, ka ne Raiņa „Zelta zirgs”, ne Brigaderes „Sprīdītis” nav uzņemti Latvija kultūras kanonā.

„Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, nes mani uz Laimīgo zemi!” Ja tas vien būtu tik vienkārši! Sprīdītis atgriezās mājās un ķēniņam, kurš dzinās pakaļ, deklarēja, ka negrib ne „tās pusķēniņa valstības, ni princeses Zeltītes”. Pamāte vēl sūdzas: „Te nu bij! Tāds aizgāja, tāds pārnāca. Izdāvā savu labumu uz visām pusēm. Noslauki nu pats degunu! Kad skrēja pasaulē, lielījās vai pili celt!”

Kas sanāk, ja tagad pievienojam Raiņa Baltā tēva teikto: „Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” un Melnās mātes atbildi: „Es jau veikšu, es jau ņemšu! Zārks jau tukšā nevar palikt!”?

Latvieši pēdējos 100 gados ir bijuši lieli ceļotāji. Gan piespiedu kārtā lopu vagonos uz austrumiem, gan dzīvības glābšanā, bēgot no kara darbības vai draudētām represijām, kā, piemēram, Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā, gan vienkārši labākas dzīves meklēšanā. Un vēl pastāv visādas nianses ap šīm galvenām tēmām. Ja ceļošana ir bijusi uz austrumiem, tad, ja pārdzīvoja, parasti atgriezās pliki un nabagi, un neviens ķēniņš nedzinās pakaļ, lūdzot palīdzību. Ja ceļošana ir bijusi uz rietumiem, tad visdrīzāk neatgriezās.

Mūsu demogrāfiskais stāvoklis prasa palikšanu un atgriešanos. „Atgriešanās! Atgriešanās! Lāčplēsis atgriezies. Laimdotu atradis. Ļaužu pulkus uz cīņu sacēlis. Labākos jodus nokāvis”. (Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa „Lāčplēsis” arī nav kultūras kanonā).

Un tā mēs meklējam savus ideālus un savus varoņus. Vai vēlamies būt kā Sprīdītis, Antiņš vai Lāčplēsis? Sievietēm ir arī „varoņu” izvēle, un sevišķi Rainis piedāvājis spēcīgas alternatīvas Spīdolā un Laimdotā (beidzot esam ielekuši Latvijas kultūras kanonā ar lugu „Uguns un nakts”).

Varoņi piedāvā idealizētus tēlus, pēc kā tiekties. Izvēlieties!

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā