Kāpēc nebalsoju par LTV valdi

Necaurspīdīgajam, slepenības apvītajam LTV valdes locekļu atlases un ievēlēšanas procesam, iespējams, būs tālākas un dziļākas sekas

Dienā, kad Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļi vēlēja Latvijas Televīzijas valdi, es izstājos no šī procesa. Tobrīd, iespējams, likās – neskaidru, grūti formulējamu motīvu vadīta. Jo tas, ka gatavojos balsot „pret” to LTV valdes priekšsēdētāja kandidātu, par kuru iestājās vairākums – trīs mani kolēģi -, nešķita pietiekami pārliecinošs iemesls, lai es neatrastos padomes sapulču telpā, vienkārši paceļot roku. Izvēlējos palikt ārpusē, vairs nepiedalīties.

Katram lēmumam ir savas konsekvences, un vienīgais, ko varam darīt, ja saprotam, ka pieņemtais lēmums ir kļūdains, ir maksimālas pūles atgriezties tajā punktā, kur kļūda izdarīta, cenšoties vērst situāciju par labu. Mana lielākā kļūda šajā procesā bija tad, kad pēc pirmā balsojuma, kurā kopā ar diviem kolēģiem nobalsojām pret personāla atlases firmas līdzdarbību LTV valdes atlases un izvērtēšanas procesā, tomēr nepastāvēju uz savu.

Šī valde vienmēr bijusi un būs padomes vistiešākā atbildība ne tikai likuma, bet arī valsts un sabiedrības priekšā, tāpēc uzskatīju par lieku to deleģējot kādam „starpposmam”, kam tiktu uzticēts pienākums izvērtēt pretendentu profesionālās prasmes un arī pilsonisko stāju. Jo uzskatu – šis darbs ir valstiski ļoti atbildīgs. Šai valdei jāvada nevis tikai kāds liels uzņēmums, bet tās rokās tiek nodota atbildība par iespēju izprast, veidot un virzīt sabiedrības viedokļus.

***

Pēc ilgākas sarunas ar vienu no atzītākajiem personālatlases profesionāļiem, kurš bija uzaicināts, lai mani vestu pie prāta un apgaismotu par gaidāmajiem labumiem, tomēr piekritu. Jo noticēju tam, ka padomes locekļi tiks aktīvi iesaistīti atlases procesā, ka mums visiem būs iespējas labāk iepazīt „fināla devītnieka” kandidātu spējas un personības, tā pieņemot iespējami labāko lēmumu. Atmetu aizdomas, ka šo personālatlases firmu, kuras darba pamats ir konfidencialitāte un necaurspīdīgums, galarezultātā ieinteresētie varētu izmantot, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Varbūt ne gluži atmetu, bet vairāk uzticējos ārējam viedoklim, nevis pašas spējai pieņemt adekvātus lēmumus.

Sekoja otrs balsojums, kurā tika pieņemts lēmums LTV valdes locekļu atlasē iesaistīt personāla atlases firmu, šim nolūkam no LTV budžeta atvēlot 19 000 latu. Vismaz Nolikumu par konkursu labojām. Tajā vairs nebija punkta, kas paredzētu – padomei vienkārši jāapstiprina tos rezultātus, kādus iesnieguši personālatlases speciālisti, bet tika pieļauts, ka padomē iespējami arī dažādi viedokļi attiecībā uz rezultātu…

Pēc tam, kad pēc valsts iepirkuma procedūras veikšanas viens no četriem pretendentiem uzvarēja, paļāvos, ka tūlīt sāksies aktīvās sadarbības process, kura rezultāts būs LTV valde – izcilība + radošums. Diemžēl jau pirmā tikšanās lika vilties. Lai gan padome skaitījās pasūtītājs, tā vairs nelikās.

Vispirms tikām nostādīti fakta priekšā, ka „par esošo summu viss solītais nav paveicams”. Tad sekoja aicinājums pagarināt LTV valdes locekļu kandidātu pieteikuma termiņu, jo firma ar plānotajiem darbiem noteiktajā laikā galā netikšot, turklāt labus kandidātus ar tik nelielu algu (Ls 2400 priekšsēdētājam un Ls 2100 diviem valdes locekļiem) atrast ir tikpat kā neiespējami, kā arī prasība nodrošināt konfidencialitāti par visu atlases procesu.

Taču tas viss bija tikai sākums. Izrādījās, ka arī solījums par padomes plašajām iespējām iesaistīties pretendentu izvērtēšanas procesā izrādījies…atzītā personālatlases speciālista pārspīlējums un nezināšana. Cerējām vismaz uz ļoti labu rezultātu „galvu medībās” jeb personīgā kandidātu uzrunāšanā, atrodot tos izcilos speciālistus, kuri tāpat vien konkursā pieteikušies nebūtu. Bija jāpiedzīvo vilšanās.

***

Vēlāk tikai pastiprinājās sajūta, ka „kungs” ar „kalpu”, t.i., pasūtītājs ar izpildītāju samainījies vietām. Milzīgā „palīgu” aktivitāte, jau pirmajā interviju procesā proaktīvi iesaistoties visu aptuveni 40 valdes locekļu kandidātu intervēšanā un atlasē, kad mums, padomes locekļiem, bija vienīgā reālā iespēja personīgai saskarsmei ar daudziem no viņiem, radīja iespaidu, ka sekojam kādam neredzamam Ariadnes pavedienam. Bet tad, kad NEPLP sēdē izvēlējāmies „laimīgo devītnieku”, liela improvizācijas iespēja mums vairs nepalika.

Pirmā reakcija uz to, ka par vienu no LTV valdes locekļu kandidātiem publiski – divos laikrakstos – negaidīti izsakās „izpildītājs”, bija šoks un neizpratne. Ja no savas puses izpildām visas prasības pēc konfidencialitātes, pat tās, kuras apdraud NEPLP reputāciju, kā iespējama šāda atklātība no personālatlases speciālistu puses? Joprojām nav skaidrs, kāpēc neviens, tai skaitā NEPLP jurists, tur nav saskatījis līguma pārkāpumu.

Tālākajā atlases gaitā, kas joprojām – līguma dēļ – notika konfidenciāli, vienīgais, ko es kā „pasūtītāju” pārstāve redzēju, bija kandidātu prezentācija par iedomātas faksa aparātu ražošanas rūpnīcas restrukturizācijas plāniem. Tas – par profesionālo kvalitāšu izvērtēšanu.

***

Kad nu jau tikai astoņi LTV valdes locekļu kandidāti pirmo un vienīgo reizi stājās LTV kolektīva un dažu ieinteresēto žurnālistu priekšā, daudzus TV straumējuma skatītājus pārsteidza frāžainība viņu izpausmēs. Taču šo frāžu skandēšana diezgan tieši arī tika veicināta – sākot jau ar pirmo uzdevumu, iesniedzot pieteikumu konkursam, kurā tika lūgta jaunā sabiedriskā medija koncepcijas izvērtēšana, līdz pat pēdējai intervijai pirms NEPLP balsojuma.

Taču pilnībā izpalikušas kvalitatīvas debates ar mediju profesionāļiem un ikvienu, kurš ir ieinteresēts LTV attīstībā.

Mēs, NEPLP locekļi, ļoti labi atceramies intensīvās jautājumu krustugunis gan klātienē, gan caur masu medijiem, kuras bija jāpiedzīvo pirms Saeimas balsojuma vairāk nekā mēneša garumā. Tās bija vērtīgas ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī mums pašiem – iezīmējās gan mediju vides problēmas, gan katra potenciālā NEPLP locekļa izpratne, vīzija, kompetences. Tā bija padomes kļūda, ka līdzvērtīgas debates nenodrošinājām arī LTV valdes locekļu kandidātiem.

Lai gan par LTV locekļu kandidātu izvērtēšanu no LTV budžeta bija samaksāta apaļa summa, ar pašu analīzi par katru kandidātu, kas bija apkopota iespaidīgā sējumā, iepazināmies tikai dažas stundas – turklāt laikā, kad personālatlases speciālisti mutiski vēstīja par kandidātu trūkumiem un priekšrocībām. Tiem, kas pa šo laiku nebija paguvuši ieskatīties biezajā grāmatā, bija jāpaliek neziņā, jo šie pētījumi bija jāatdod atpakaļ to veidotājiem. Palikām tikai ar tām pašām frāzēm, kuras kandidāti atkal prezentēja kā savu izpratni par sabiedriskās TV nozīmi.

***

Tas, ka personālatlases speciālisti LTV valdes priekšsēdētāja amata galveno kandidātu izvirzīja kādreizējo SIA „Baltijas Mediju Alianse” izpilddirektoru Ivaru Belti, bija tikai šī procesa rezultāts. I. Beltes izvēle – strādāt par tāda holdinga ideju īstenotāju Baltijā, kurš nostiprinājis lielāko Krievijas TV kanālu klātbūtni Latvijas mediju telpā -, bija tikai un vienīgi viņa paša ziņā. Tā ir tikai viņa izvēle, kuru katrs personīgi varam pieņemt vai nepieņemt, bet ne ietekmēt. Varam ticēt vai neticēt, ka I. Belte neko nezina par finansiālajām sakarībām starp SIA „BMA” Latvijā un tāda paša nosaukuma, bet juridiski gluži citu uzņēmumu „Baltic Media Alliance (BMA) Ltd.” Lielbritānijā, kura īpašnieku ķēdei izsekot nav iespējams tikai ar publiski pieejamās informācijas palīdzību.

Tas ir tikmēr, kamēr tā ir viena cilvēka profesionālās karjeras ceļa daļa. Cita lieta, ja runājam par Latvijas Televīziju un to, ka šis ir valstiski atbildīgs amats, kurā profesionālās reputācijas daļa ir arī šīs gluži personiskās izvēles.

No LTV valdes locekļu ievēlēšanas procesa izstājos pārāk vēlu. Ilgi biju sekojusi „Ariadnes pavedienam”, tomēr pienāca brīdis, kad bija jāizšķiras, vai to visu pieņemu. Respektēju savu kolēģu izvēli tāpat, kā viņi respektējuši manu. Katram bija savi balsojuma motīvi par ikvienu no trim valdes locekļiem. Savukārt katram no šiem trim noteikti ir daudz lielisku kvalitāšu, kas, ja arī līdz šim nebija pamanītas, noteikti atklāsies darba gaitā.

***

Necaurspīdīgajam, slepenības apvītajam LTV valdes locekļu atlases un ievēlēšanas procesam, iespējams, būs tālākas un dziļākas sekas – bet nu jau uz jaunā, vienotā sabiedriskā medija tapšanu. Līdztekus publiski paustajām šaubām par jaunā sabiedriskā medija lielajām izmaksām „noklusējumā” pastāvējušas tikpat lielas bažas par to, kā tas nodrošinās viedokļu daudzveidību sabiedrībā. Lielā centralizācijas pakāpe lēmumu pieņemšanas procesā pieprasa tikpat lielu caurspīdīguma un atklātības pakāpi šo cilvēku atlasē un ievēlēšanā. Esošā pieredze liecina – bažām var būt pamats. Bet, ja tās ietekmēs visu jaunā sabiedriskā medija tapšanu, var gadīties, ka kāda īslaicīgs ieguvums pārvēršas par lielu zaudējumu visai sabiedrībai nākotnē.

Autore ir Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja vietniece, raksts ir autores personiskais viedoklis