Ar laika distanci nedrīkst attaisnot nepieļaujamas lietas
„Katru gad‘ no jauna” martā mūsu sabiedrība it kā sāk kārtējo vēstures mācību stundu, kas mutuļo un virmuļo līdz maijam, kad noplok līdz ar īsta pavasara sākšanos, ievziediem un lakstīgalām. Patiesībā jau nav slikti, ka laiku pa laikam sev atgādinām, kas esam un no kurienes nākam, tikai „katru gad‘ no jauna” mēs atkal un atkal, šķiet, nespējam gūt nekādu mācību no šīs divu mēnešu garās mācību stundas.
Par vēstures gudrību neielāgošanu šogad liecina Nacionālās apvienības vadītais dažu Saeimas deputātu mēģinājums 16.martu padarīt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Tiesa, tautas pārstāvju vairākums šādai provokācijai neļāvās. Lai gan kopumā tas mūsu Saeimai godu nedara, ja šāds jautājums 2013.gadā vispār var nonākt līdz plenārsēdei. Turklāt ar viena likuma grozījumu projekta ātru nogrūšanu pagaldē un problēmas tūlītēju aizmiršanu ir par maz, lai pārvarētu plaisu, ko radījusi vēstures mācību neielāgošana.
Ja paraugāmies Latvijas Universitātes pētnieku veiktā „Latvijas sociālās atmiņas monitoringa” tikko publicētajos pirmā ziņojuma datos, tad redzam gana satraucošas tendences tieši jaunākās paaudzes attieksmē pret dažiem Latvijas vēstures jautājumiem. Protams, skaitļi nav milzīgi lieli, tomēr, ja radikālākam noskaņojumam ir tendence augt tieši gados jaunāko cilvēku vidū, tad liekas, ka kaut kas mūsu sabiedrībā tomēr nav kārtība. Un tā nav tikai politiķu atbildība, tā ir arī vecāku, skolotāju, rakstnieku, žurnālistu, sabiedriskās domas līderu un daudz plašāku slāņu atbildība.
Privātais un publiskais
Protams, ka vēsture vienmēr būs ne tikai sausu faktu un gadaskaitļu savirknējums, bet emocijām piesātināta attieksme pret faktiem un skaitļiem. Tā iemesla dēļ, ka visos vēsturiskos notikumos iesaistīti īsti cilvēki, viņu dzīves un nāves. Tāpēc katram cilvēkam vienmēr būs savs privātais, ģimenes, dzimtas un personiskos pārdzīvojumos balstīts skatījums uz vēsturiskajiem notikumiem. To nevienam nevar liegt.
Tomēr cilvēce, un it īpaši Eiropas civilizācija, ir nogājusi pietiekami garu un sāpīgu ceļu, lai saprastu, ka ne visiem privātiem viedokļiem ir vieta sabiedriskajā telpā. Tas tādēļ, lai atkal un atkal nekāptu uz veciem grābekļiem un nekristu kārdinājumā kurināt rasu, etnisko un citas mazākumu grupas aizskarošu naidu.
Tieši mūsu pašu kontinenta sāpīgā pieredze ir tā, kas uzliek zināmus ierobežojumus publiskai vārda brīvībai kopējo vērtību un kopēja labuma vārdā. Tieši tāpēc, ka mēs ļoti labi zinām, cik patiesībā dažkārt īss un neatgriezenisks ir ceļš no vārdiem līdz darbiem.
Tas, protams, dažam labam sabiedrības loceklim rada grūtu iekšēju izšķiršanos, kā attiekties, piemēram, pret savu vectēvu vai onkuli, kurš ir visnotaļ mīļš un cienījams cilvēks, taču bijis iesaistīts ne tajos labākajos vēstures notikumos. Ir neiespējami prasīt, lai tuvinieki atsakās no saviem tuviniekiem, taču sabiedrība var un tai vajag prasīt, lai publiskā telpā šādi ļaudis un viņu tieši vai netieši pārstāvētā ideoloģija netiktu slavināta. It sevišķi tad, ja mēs labi zinām, kādas sekas abas Latvijai pāri gājušās ideoloģijas – nacisms un komunisms – ir radījušas miljoniem cilvēku tuvumā un tālumā.
Virtuālie vectētiņi
Tomēr liekas, ka „Latvijas sociālās atmiņas monitoringa” aptauju uzrādīto datu pamatā diezin vai ir tikai ģimenes un tuvinieku pieredze. Ņemot vērā faktu, ka, ar katru gadu attālinoties no Otrā pasaules kara notikumiem, mazāk mūsu vidū paliek notikumu tiešo dalībnieku un tiešās atmiņas un pieredze par to laiku arī sāk izbalēt, liekas, ka Latvijas sabiedrības noskaņojumu pret vienu vai otru vēsturisku notikumu vai faktu tomēr veido citi faktori.
Kā gan citādi skaidrot monitoringa secinājumu, ka „vācu armijā karojušos Latvijas pilsoņus biežāk par varoņiem uzskata jaunāka gadagājuma respondenti (25-34)”. Arī jautājumos par attieksmi pret Lestenes memoriālu pētījumu autori Mārtiņš Kaprāns un Olga Procevska nonāk pie secinājuma, ka “straujākais pozitīvās attieksmes pieaugums (par 18,5 procentpunktiem) pēdējos gados ir vērojams tieši latviešu jauniešu vidū (18-24)”.
Tomēr biedējošāks par Otrā pasaules kara rēgiem ir Latvijas sabiedrības vērtējums par padomju laiku. 2012.gada nogalē veiktā aptaujā uz jautājumu, kā jūs vērtējat padomju laiku Latvijas vēsturē, 11,8% to atzīst par ļoti labu, bet 45,4% par labu.
Turklāt kopš 2010.gada abās kategorijās vērojams neliels pieaugums. Šķetinot atbildes tālāk, monitoringa autori secina, ka pēdējos gados ir sarucis (par 5,2 procentpunktiem) to latviešu respondentu īpatsvars, kas padomju laiku Latvijas vēsturē vērtē kā sliktu. “Sevišķi spilgti šis samazinājums redzams jaunākajā kohortā, kurā kopš 2010.gada ir būtiski samazinājies (par 20,7 procentpunkti) padomju laika negatīvā novērtējuma īpatsvars un pieaugusi neizlēmušo daļa (par 18,6 procentpunktiem),” teikts monitoringā.
Kopumā autori secina, ka “latviešu negatīvo attieksmi ir nomainījis neitrālāks un pragmatiskāks skatījums uz padomju periodu Latvijā. Turpretī krievvalodīgo vidū ir nostiprinājies pozitīvs padomju laika novērtējums, un kopš 2004. gada ir pieaugusi pozitīvā attieksme (par 11,3 procentpunktiem) pret to, ka Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu”.
Nav ne jausmas, kādas tieši asociācijas ienāca prātā aptaujātajiem, un it īpaši jauniešiem, izdzirdot vārdus “padomju laiks”. Ja viņi iedomājās par bezdarba neesamību, valsts dzīvokļu dalīšanu vai citiem līdzīgiem “labumiem”, tad it kā varētu saprast viņu attieksmi. Taču, ja mēs jēdzienā “padomju laiks” ietveram pilnīgi visu, ieskaitot vārda brīvības neesamību un represijas, tad man tāda attieksme ir neizprotama. It īpaši jau jaunākajā paaudzē.
Nepieļaujama vieglprātība
Taču par nepieļaujamu vieglprātību gribas nosaukt atbildes uz jautājumu par XX gadsimta 40.gadu deportācijām Latvijā. “Kopumā Latvijas iedzīvotāju vidū ir ļoti maz tādu cilvēku, kam nebūtu viedokļa par deportācijām uz Sibīriju un citiem PSRS reģioniem, kā arī ļoti maz tādu, kas izsūtīšanas uzskata par pilnīgi attaisnojamu rīcību,” teikts monitoringā.
Tā autori gan pievērš īpašu uzmanību faktam, ka “krievvalodīgie jaunieši proporcionāli citām vecumgrupām ir vairāk tendēti attaisnot deportācijas”. Vērtību skalā no 1 līdz 5, kur 1 -“deportācija nebija attaisnojama nevienā gadījumā”, bet 5 – “visos gadījumos bija attaisnojama”, vērtību 3 ir izvēlējušies 27,1% krievvalodīgo respondentu vecumā no 18 līdz 24 gadiem.
Kopumā tikai 84,1% latviešu uzskata, ka deportācijas nav attaisnojamas nevienā gadījumā, kamēr līdzīgi domā tikai 55,1% krievvalodīgo.
Turklāt jāpievērš uzmanība, ka jautājums ir bijis konkrēti par 40.gadu deportācijām nevis padomju laika represijām kopumā. Ja tas būtu par represijām kopumā, tad arī es nevarētu atbildēt simtprocentīgi, ka tās nav attaisnojamas, jo dažos gadījumos tās tika vērstas arī pret cilvēkiem, kuri paveikuši noziegumus pret cilvēci. Taču 40.gadu deportācijas, un it īpaši jau 1949.gada, nozīmēja liela skaita bērnu, sieviešu un sirmgalvju vešanu teju drošā nāvē. Kā to var attaisnot mūsdienās, kad ir pieejams tik daudz informācijas?
Turklāt arī šīs deportācijas bija daļa no tā paša padomju laika, kas daudziem jauniešiem tagad liekas tik pievilcīgs, un padomju iekārtas, par kuras atjaunošanu vēl sapņo daļa cilvēku Latvijā. Mani neizbrīna, ja to vēlas cilvēki, kam ar padomju laiku saistās dzīves labākie gadi. Taču, kā skaidrot to, ka 3,2% (18-24 gadi) un 6,5% (25-34) Latvijas iedzīvotāju noteikti gribētu, lai “Latvijā tagad tiktu atjaunots padomju režīms/iekārta”? Savukārt 6,7% (18-24) un 10,6% (25-34) to “drīzāk gribētu”. Vai līdz ar iekārtas atjaunošanu viņi labprāt atjaunotu arī deportācijas, kas taču bija režīma pašsaprotama daļa? Un ja nu viņus pašus arī “pa burzmu” deportē? Tad viņi to attaisnotu vai nē?
Kļūsim gudrāki
Visticamāk, ka arī pēc pietiekami detalizēta monitoringa un aptauju veikšanas nevar izdarīt visaptverošus secinājumus. Tomēr stindzinošas sajūtas pārņem apjaušot, cik vieglprātīgi izturamies pret XX gadsimta Latvijas vēstures sūrajām mācībām. Ja jaunieši šodien var apbrīnot nacistu formas tērpos karojošos kā varoņus nevis lielvaru upurus, savukārt citi meklēt attaisnojumu padomju šaušalīgākajām deportācijām, tad kāda gan nākotne mūs sagaida?
Es, protams, apzinos Latvijas vēstures pretrunas un to laikā sašķelto Latvijas tautu, taču vēstures lielākā gudrība, ko varam no tās paņemt, ir spēt saskatīt tās kļūdas un mācības, ko nekad vairs nevajadzētu pieļaut un atkārtot. Latvijas gadījumā tas vienlīdz attiecas uz nacisma un komunisma režīmiem. Patiesībā nav iespējams ar šodienas mērauklu, izņemot konkrēti definējamus kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, nosodīt kādu parastu vēstures virpulī ierautu cilvēku, jo neviens no mums nezina, kā mēs rīkotos tādos apstākļos.
Tas attiecas vienlīdz uz 1905.gada revolūciju, 1917.gada apvērsumu, lielinieku režīmu 1919.gadā, Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī padomju okupācijas pusgadsimtu. Nav mums no šodienas ērtās un drošās pozīcijas nekādu morālu tiesību kādu indivīdu ar atpakaļejošu datumu strostēt. Nevaram arī notikušo padarīt par nenotikušu.
Taču tas, ko mēs varam un kas mums ir jādara, ir nepieļaut vardarbības, ļaunuma un noziegumu pret cilvēci slavināšanu šeit un tagad. Pēc visa, ko nesis XX gadsimts. Tas nav attaisnojams nekādos apstākļos un ne ar kādu laika distanci.
„Latvijas sociālās atmiņas monitoringa” ziņojumu varat lasīt šeit.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (198)
Ilóna Sergejeva 15.03.2013. 09.18
Jautājums, ko vispār jaunieši zina par neseno padomju laiku vēsturi. Pieļauju, ka viņu atbildes sakņojas ne tik daudz vēstures faktu pārzināšana, cik emocionālā dispozīcijā vienas vai otras nometnes pusē. Fakts, ka esam ļoti sašķelta divkopienu valsts. Un arī vēstures mācība skolās ir divkopienu. Skolotāji nenovēršami nodod savu vērtību sistēmu skolēniem un kamēr mums būs krievu skolas, kurās par skolotājiem strādās padomju ideoloģijai lojāli cilvēki, šī noslāņošanās turpināsies. Pa valsts naudu izglītībai visos līmeņos jābūt valsts valodā. Tas ir pirmais solis saliedētas sabiedrības virzienā.
0
Pauze 15.03.2013. 07.34
Jautājums autorei: “Tieši mūsu pašu kontinenta sāpīgā pieredze ir tā, kas uzliek zināmus ierobežojumus publiskai vārda brīvībai kopējo vērtību un kopēja labuma vārdā.” – Par kādām kopīgajām vērtībām ir runa? Un ar ko šīs vērtības ir kopīgas? Kāds man var būt kopīgs labums ar 22 000 PSRS okupācijas armijas virsniekiem un viņu ģimenes locekļiem, kas pēc lielvaru pasūtījuma un ar Birkava gādību palika šeit Latvijā? Bet autorei lieku pie sirds saprast, ka 16.marts no Latviešu leģiona piemiņas dienas jau sen ir kļuvis par protesta dienu pret mūsu pašu valdošo bāleliņu divkosību un liekulību. Un šo rakstu es uztveru kā divkosības un liekulības organisku sastāvdaļu.
17
austrisv > Pauze 15.03.2013. 12.48
Klejotāj, paldies, jo no Tevis arī negaidīju, ka mēģināsi iekost naidīgi!
Paldies par sapratni.
0
austrisv > Pauze 15.03.2013. 10.27
Ino, es sapratu savu kļūdu un labojot izņēmu to laukā! Varbūt Tu arī to varētu!
0
austrisv > Pauze 15.03.2013. 12.47
Andrej, tā ir Vienotība sproblēma ne manējā. Vienu reiz jau Šadurskis mēģināja, bet zinām ar ko tas beidzās. Domāju, ka lai ko mainītu vajadzīgs vairākums saeimā, bet, kā zināms no ZRP to nesaņemt!
Paši esam vainīgi, kas balsoja par tiem zatleriešiem, bet varbūt viņi grib dzīvot krieviskā Latviijā un saukties par latvijcami.
0
austrisv > Pauze 15.03.2013. 10.34
Ino, tā ir kad steidzas un es pat neizlasīju Tavu komentāru, kad šo kļūdu jau izlaboju. Ek, izlietu ūdeni jau nesasmelt, vai ne!
Bet, kam negadās.
0
oktaavs > Pauze 15.03.2013. 17.41
Bet
Šorīt dzirdēju radio, ka paši leģionāri grib svinēt šo dienu, bet lai viņus pārējie liek mierā! Tas lūk arī ir svarīgākais, jo nevajag izmantot leģionārus, ja viņi paši to nevēlas.
—————————————-
Šo “patriotiem” vajag izdrukāt un pakārt virs gultas.
Provokatori, čekisti, visādi šmurguļu “nacionālisti” un tamlīdzīgi draņķi atkal okupēs mūsu Brīvības pieminekli pašā pavasara sākumā. Viņiem pie vienas vietas leģionāri un viņu domas. Galvenais ir sevi parādīt un pazīmēties priekš TV. Kam vienkārši priekš sevis, bet kam speciālo pasūtījumu pildot.
Kad beidzot tie visi draudzīgi, vienā barā pazudīs pa savām alām ?
0
austrisv > Pauze 15.03.2013. 09.42
Manuprāt, raksts ir ļoti labs, jo kāda jēga mūžīgai konfrontācijai. Lai tie krievi ārdās 9. maijā, ja viņi tā vēlas tajā Uzvaras laukumā. Gan jau latvieši šoreiz vēl atbalstīs pašu šo ideju autora ievēlēšanu RD, kas iedveš šejienes ienācējiem drošibas sajūtu.
Šorīt dzirdēju radio, ka paši leģionāri grib svinēt šo dienu, bet lai viņus pārējie liek mierā! Tas lūk arī ir svarīgākais, jo nevajag izmantot leģionārus, ja viņi paši to nevēlas. Viņi nevēlas konfrontāciju, bet klusi nosvinēt šo dienu, kura viņiem ir svarīga.
Man gan liekas, ka ir svarīgāki uzdevumi, lai nodrošinātu pamatnācijas tiesības savā valstī un tā ir valoda visās skolās, lai Latvija pati neaudzinātu jauno krievvalodīgo paaudzi naidā pret valsti, kurā tie dzimuši. Valsts valodai jāskan visur Latvijā nevis tikai valsts perifērijā.
0
dro > Pauze 15.03.2013. 11.08
Bet. Es Tev iekožu mīlot:)
0
Sandris Maziks > Pauze 15.03.2013. 15.03
Bet
“Lai tie krievi ārdās 9. maijā, ja viņi tā vēlas tajā Uzvaras laukumā.”
Vai tas jāsaprot, ka jebkādas cilvēcības pazīmes zaudējušie fašistiskie izdzimteņi, civiliedzīvotāju masu slepkavas, marodieri, kapu un pieminekļu apgānītāji un vecenīšu izvarotāji un viņu noziegumu mantinieki, Eiropas valsts galvaspilsētas centrā drīkst rīkot cilvēka cieņas aizskarošus, drausmīgākā nozieguma pret cilvēci, WWII, staļinisma un rusisma slavinošus pasākumus?
“Ek, izlietu ūdeni jau nesasmelt, vai ne!”
Tas jau nu pavisam droši
Vārds nav zvirbulis
Izspiesto zobu pastu utt.
0
austrisv > Pauze 15.03.2013. 12.44
Lno!
man prieks , ka piedevi un neturi ļaunu prātu, jo aptvēru, ka tolerance ir vajadzīga no abām pusēm, bet no 9. maija svinētājiem tāda nebūs.
Kam negriba mierīgu dzīvi, beidzot.
0
dace_ampermane > Pauze 15.03.2013. 10.56
Bet —— Ek, izlietu ūdeni jau nesasmelt, vai ne!
Bet, kam negadās. —-bet Bet gadās :)) [bet draudzīgi:)]
0
bebiekste > Pauze 18.03.2013. 12.05
Nu nu… piemiņas dienu pārvērst protesta dienā… flag vam v ruki… :D
0
dro > Pauze 15.03.2013. 10.29
Bet. Piedod, par vēlu – nepaspēju:)
0
Egita > Pauze 15.03.2013. 09.09
divkosības kalngals ir šis Uplejas raksts.’
pateicoties šādām rafinētām žurnālistu manipulācijām tiek mainīta vēsture.
Autore censdamies būt ĻOTI KOREKTA iebraukusi auzās.
varat droši mēģināt stāties kādā partijā Sanita -jums ir talants uz apčakarēšanu.
es neatbalstu 16 martu par valsts ovic.p.d.
un atbalstu okupācijas pieminekļa nojaukšanu .
0
kristaps_drone > Pauze 15.03.2013. 10.28
“raksts ir ļoti labs, jo kāda jēga mūžīgai konfrontācijai” – nožēlojami! Tātad, Betprāt, ir jāsaliedējas un jāintegrējas ar Latvijas ienaidniekiem!
0
Ojārs > Pauze 15.03.2013. 12.12
BET : Man gan liekas, ka ir svarīgāki uzdevumi, lai nodrošinātu pamatnācijas tiesības savā valstī un tā ir valoda visās skolās
————-
Betiņ! Ko Vienotība dara, lai ieviestu valsts valodu visās valsts iestādēs?
0
My Paradise, My Rules > Pauze 15.03.2013. 13.26
Bet,
vai tad valoda vien ko nosaka? Ždanoka runā perfektā latviešu valodā, Lindermans arī. Tāpat arī daudzie jaunieši, kas, kā Jūs sakāt “ārdās 9. maijā”. Valodu viņi prot, bet Latvijas vēsturei nezina un nevēlas zināt. Mēs nevarm iemācīt viņiem cieņu pret savu valsti un tās vēsturi, ja paši to necienām. Un cienīt vecos vīrus, ejot kopā ar viņiem uz pieminekli, ir vēstures cienīšana. Mums nav pieņemams, ka tiek nosodīti tie, kas karoja vienā frontes pusē, bet otri okupanti ne. Ja nedrīkst pieminēt 16. martu, tad jāaizliedz arī 9. maija gājieni. Svinam 8. maijā visi kopā.
0
dro > Pauze 15.03.2013. 09.47
Bet. Esat taču toleranti.
_________________________
Toleranti pret Latvijas nīdējiem um nicinoši pret valsts patriotiem. Vareni, Bet:)
0
dro 15.03.2013. 09.01
Tieši mūsu pašu kontinenta sāpīgā pieredze ir tā, kas uzliek zināmus ierobežojumus publiskai vārda brīvībai kopējo vērtību un kopēja labuma vārdā.
_____________________
Kādas tad ir tās kopīgās vērtības? Manuprāt tikai fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Par ko mums jāklusē? Par sarkano “atbrīvotāju” briesmu darbiem, tādēļ, ka pēc Vācijas preventīvā uzbrukuma PSRS iekļāvās antihitleriskajā koalīcijā? Vai leģions vainojams noziegumos pret cilvēci? Nē, toties tas izcēlās ar nesalaužamu cīņas sparu un varonību. Ar leģionu var lepoties tāpat kā ar latviešu strēlniekiem. Karavīrs izpilda pavēles un pārmest tam var tikai nežēlīgu izturēšanos pret civīliedzīvotājiem un gūstekņiem. Savus cīnītājus sevi cienošas tautas atceras no paaudzes uz paaudzi, tādēļ absurdi pārmest jauniešiem veterānu godināšanu, it kā tiesības atcerēties kritušos būtu tikai vecajai paaudzei. Patriotisms Latvijā kļuvis par lamu vārdu, tādēļ nav ko brīnīties par izkropļoto pagātnes izpratni, skolās pasniedzot vēsturi VKPb īsā kursa mērcē.
Vienreiz taču vajadzētu beigt pārmest leģionāriem “karošanu Hitlera pusē”, ja pretējā puse karoja “za Staļina”. Vai žurnālistiem labāk patīk Staļina ūsas, vai tomēr nevar atbrīvoties no padomju verga psiholoģijas?
3
+6
-4
Atbildēt
+5
-1
Atbildēt
+10
-1
Atbildēt
@austrisv > dro 15.03.2013. 10.19
Galīgi neesmu kompetenta šajā jautājumā, kas īsti ir leģions un vai mans tēvs, kurš arī bija tolaik Kurzemes katlā karoja leģionā, jo viņš bija tajā putrā pie Džūkstes. Zinu, ka viņu iesauca vācieši, bet nezinu vai visa tā vāciešu armijas daļa saucās leģions? Zinu, ka gan no viena sgan no otras puses latvietis bija nolikts pret latvieti. Noziedzīgi, bet tādas tās lielvaras ir.
Man tēvs pamatīgi dabūjis no abām pusēm ciest, jo dabūja vēl gūstu izciest , kurš badā mērdēts būvēja dzelzceļu,liekas ka Ukrainā, jo man bērnībā stāstīja par trekno Ukrainas augsni. Ek, ko tur, jo badā uzpūsts atgriezās Latvijā un esmu jau rakstījusi, kā latvieši pie Zilupes izkāpa no vilciena un skūpstīja Latvijas zemi. Tā lūk ir latviešu mīlestība pret savu zemi! Biju maza, un maz ko atceros no stāstītā, bet šo lūk atceros un vienmēr atcerēšos. Tā ir savas zemes mīlestība.
0
janis17 > dro 15.03.2013. 12.58
Bet, saņemies un palasi par leģionu!
http://www.laikmetazimes.lv/2010/03/15/latviesu-legions-patiesibas-gaisma/
0
ilmisimo > dro 15.03.2013. 10.07
.. atdalot 1. okupāciju no 3. okupācijas, “pētnieki” cenšas mazināt iespaidu par krievu radīto postu. Tas tad arī lieliski saskan ar “samierināšanas centienu” jaunākajām metastāzēm.
____________________
Tieši tā.
Ieplānojuši, ka visi”‘brīvprātīgi un ar dziesmu” ieies atjaunotajā” buržuāziski demokrātiskajā” LPSR.
0