Lai uzkrāsotos, Aļona neizmanto spoguli. Uzlikt tonālo krēmu un vaigu sārtumu esot vienkārši, grūtākais ir uzkrāsot acis. Viņa to dara pēc taustes, turot zīmuli pie plakstiņa malas. Lai atšķirtu zilo acu zīmuli no melnā, zilajam ar vīlīti ievīlējusi mazu bedrīti. Kosmētiku pērk kopā ar māsu vai draudzenēm. Arī apģērbu. Vienatnē iepērkas tikai pārtikas veikalā un tikai tad, ja vajag dažas preces, citādi vienmēr kaut ko atstāj kasē, neieliktu tīkliņā.
Aļona Ismailova ar redzes traucējumiem sadzīvo kopš bērnības. Visu dzīvi viņa centusies tos slēpt. Kādu brīdi bijusi pat soļa attālumā no pašnāvības. Tagad sapratusi, ka ne no kā vairs nebaidās. Sarunas un tikšanās divu gadu garumā ļauj iepazīt Aļonas dzīves pārmaiņas
Siltā vasaras rītā pirms diviem gadiem esmu ceļā, kad Aļona piezvana, ka kafejnīcā viņa iekārtojusies pašā dziļumā, pie attālākā galdiņa. Tas palīdz, jo man nav ne jausmas, kā viņa izskatās.
Aļona ir piekritusi dalībai manā antropoloģijas studiju pētījumā, kurā vēlos saprast, kā cilvēki pielāgojas redzes zaudējumam, kā pārkārto savu dzīvi un atgūst prasmes. Aļonai ir tīklenes distrofija, kā viņa paskaidro: «Redzes traucējumi ir iedzimti, lai gan es piedzimu pilnīgi vesela. Galvas traumas rezultātā redzes problēmas sāka parādīties septiņu gadu vecumā.»
