Spītības hronika • IR.lv

Spītības hronika

42
Foto: Evija Trifanova, LETA
Dainis Īvāns

Jo vairāk spītīgu, nenobiedējamu, solidāru šaubīgo būvatļauju apstrīdētāju pie mums radīsies, jo lielākas cerības, ka teritoriju plānotāji sāks strādāt godīgāk, kvalitatīvāk

Ja Latvijas Saeimā patlaban gatavotos grozījumus Būvniecības likumā PSRS valdība būtu pieņēmusi 1986.gadā, kad tauta iesaistījās kampaņā par Daugavas glābšanu, Daugavpils HES būvi nedrīkstētu apstrīdēt. Trešās atmodas nebūtu.

Kas lasījis Jāna Krosa „Spītības hroniku”, virsrakstā likto līdzību sapratīs. Igauņu dižromāna galvenais varonis Livonijas hronists Baltazars Rusovs spītējis nevienam citam kā XVI gadsimta Livonijas „ārzemju investoriem” jeb iekarotājiem, bet varbūt arī atbrīvotājiem, kā nu kuram gribējās saukties, tāpat kā spītējis Livonijas muižniecībai un Tallinas rātskungiem. Viņš spītējis, saprazdams, ka kungi nāks un aizies, bet zeme kopā ar zemesļaudīm paliks, un zemesļaudīm jādod tiesības piedalīties savas nākotnes izlemšanā. Kā ābecē!

Senās Livonijas laiks nav beidzies. „Spītības hroniku ” turpina livoniešu mantinieki, kas savas apkaimes dabas un nekomerciālas dzīves telpas saglabāšanas dēļ arī tagad uzdrošinās apšaubīt vienu otru postīgu būvprojektu, pat ja šo projektu sirsnīgāk par Satversmi apmīļojusi vietējā pašvaldība, vai nu tas notiktu Bolderājā, vai Baložu kāpā un Pelēkajā kāpā, vai pie mazajām Latvijas upītēm, Daugavas ielejā vai Rīgas iekšpagalmos. Skaidrs arī, ka tie, kam ir „vara un nauda”, tāpat kā toreiz turpina spītniekus savaldīt. Ja ne ar labu, tad ļaunu, ja ne ar draudiem, tad ar ierobežojošiem likumiem, tādiem kā zemnieku uzvedības „ordnungiem”, kādi minēti gan J.Krosa romānā, gan pēdējo mēnešu Latvijas presē saistībā ar grozījumiem Būvniecības likumā.

„Ja iespējas sūdzēties izmanto absolūti brīvi, tad tās bieži tiek izmantotas negodīgos nolūkos,” tā būvatļauju apstrīdētājus Latvijā pēlis „Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerības” priekšsēdētājs Valdis Brikavs, uzskatīdams, ka pilsoņi nepamatoti izmantojot tiesības piesieties pat būvlaukumā klunkurējošā buldozera krāsai. Viņu papildinājis zvērināts advokāts Armands Jaunzars, apgalvodams, ka „vairumā gadījumu apstrīdēšana tiek izmantota konkurences ierobežošanai”.

Arī Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis (RP) piebalsojis, ka būvatļauju apstrīdētāji darbojas, lai „faktiski šantažētu investorus un būvniekus, no tiem pieprasot noteiktas summas vienkārši par to, lai iesniegumi netiktu iesniegti tiesā”. Viņš kā ekonomists, redziet, nevarot atsaukties uz visādām „konvencijām, satversmēm utt.”… Šķiet, vienīgi tieslietu ministra padomniece Baiba Broka (NA) pamanījusi, ka „vispirms problēma jārisina pašā pamatā – veicinot sabiedrības iesaisti pilsētas plānošanā”. Tieši to vienā no pagaidām pēdējiem spītības hronikas stāstiem kā labāk un kā parasti ignorējuši Rīgas rātskungi, arī pērn – ne čiku ne grabu – izsniegdami kārtējo būvatļauju kārtējam investoram kārtējā tirdzniecības centra “Maksima” būvēšanai Mežciemā.

Pie “Maksimas” sliekšņa

Nekustamo īpašumu kompānija „Homburg Group” un no tā atvasinātā SIA “Homburg Bikernieku Properties”, liecina tās pārstāvju izteikumi, pēc Rīgas domē izsniegtu būvatļauju saņemšanas esot nonākusi baigu izspiedēju nagos.

Pirms pāris gadiem to akcionārs vai, vēl cienīgāk, „reģionālais vadītājs” Džeimss Harijs Torpejs kopā ar Kanādas un Nēderlandes vēstniekiem, „Homburg Group” imperatoru Kanādas nīderlandieti Ričardu Homburgu svinīgi lika pamatakmeni “Maksimas” tirdzniecības templim Zolitūdē. Torpeja kungs neslēpa prieku, ka šai darījumā ar lietuviešu tirdzniecības tīkla un Latvijas patērētāju sagrabināto „naudas plūsmu” saistās viņa lielās nākotnes cerības „attīstīt” nekustamos īpašumus Rīgā.

Šajās Lieldienās Biķeru luterāņu draudzes gruntsgabalā un par vietējā bankā palienētiem latiem viņš un kompanjoni solīja iesvētīt ne nu baznīcu, bet nākamo “Maksima” templi Biķernieku ielā 121. Tikmēr būvatļauju administratīvajā tiesā apstrīdējuši cilvēki, kuru mājas pret pašu gribu nonāks plānotā lielveikala apskāvienos ar visām izrietošām sekām: būtiskiem trokšņiem, aizēnojumu, pircēju drūzmu pie savām namdurvīm, būtiski palielinātu satiksmes plūsmu, vibrācijām, individuālās nedrošības pieaugumu, pabiežākiem klaidoņu u.tml. ekselenču apciemojumiem, gaisa piesārņojumu, dabas pamatnes zaudēšanu, kā arī visai paredzamu jaunā, zaļā mikrorajona dzīvokļu vērtības kritumu.

Lai arī vairāki lieli iepirkšanās centri nelielajā apkaimē jau ir un celt kārtējo no pilsētplānošanas viedokļa nebija prātīgi, lai neteiktu, ka glupi, Rīgas Pilsētas attīstības departaments Torpeja kunga komandai būvatļauju dāvinājis bez tielēšanās un bez sabiedriskās apspriešanas, tā pārkāpdams gan Orhūsas konvenciju, kas garantē pilsoņu tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē, gan LR Būvniecības likuma 12.pantu, kas pie būtiskiem draudiem pasliktināties iedzīvotāju dzīves apstākļiem pieprasa viņu laicīgu iesaistīšanu projekta saskaņošanā.

Departamenta vadība atbildē rīdziniekiem paspējusi vīzdegunīgi attraukt, ka neko no minētā par būtisku neuzskata. Nedz to, ka Eiropas Komisija Latvijai piedraudējusi ar sankcijām par hronisku gaisa piesārņojuma normu pārsniegšanu, ko izraisa arī bezatbildīgs lielobjektu izvietojums Rīgā, nedz, ka dzīvojamām mājām cieši pielipinātā “Maksima” veicinās apstākļus, kas ugunsgrēka gadījumā var novest pie traģēdijas, kāda pirms vairākiem gadiem piedzīvota M.Ķempes ielā, kur glābēji nevarēja piekļūt uguns pārņemtam dzīvoklim.

Kādreizējās blīvās, dzīvās, putnu pieskandinātās smiltsērkšķu audzītes nostumšanu un apbūvēšanu domes speciālisti iedzīvotājiem pasnieguši kā vides „sakārtošanu un uzlabošanu”. Šo zaļumu vietā „trokšņu slāpēšanai” iestādīšot 26 kokus. Nudien tālredzīgi, ja apzināmies, ka to pieaugšanu laikam nesagaidīs ne pašreizējās rīdzinieku paaudzes, ne vēl jo vairāk “Maksimas” angārs.

Taču ja Rīgas domes Attīstības departaments uz iedzīvotāju sīcieniem tikai augstprātīgi atrakstījies, „aizskartais” investors rīkojies agresīvāk:

1) veidojis publisku cietēja tēlu, bet “Homburg Managment” direktore I.Kivila 30. janvāra laikrakstā „Diena” sūrojusies, ka būvatļauju «apstrīdēšana kļūst par nacionālo sporta veidu», ar ko laikam gan nodarbojoties personas, kas nezinot ko gribot;

2) draudējis piedzīt firmas „dīkstāves zaudējumus”, ja sūdzmaņi neatkāpsies, kālab Dž. Torpejs kopā ar ECOVIS biroja zvērinātu advokātu A.Blūmiņu augstākminētajiem izsūtījuši profesionāli nostrādātas, lai arī nedaudz prettiesiskas iebiedēšanas vēstulītes, latviski un angliski, divos skaistos stabiņos blakus. Vēlāk Attīstības departamenta mājīgajās telpās klātienes sarunā (ko Blūmiņam laikam manot, bet Torpejam nemanot „uz paklāja izsauktie” ierakstījuši) Blūmiņš, gods kam gods, šķiet, atcerējies Krimināllikumu un izvēlējies paklusēt, kamēr valsts valodu nesaprotošais Dž. Torpejs turpinājis angliski draudēt: „Man ir vara un nauda, es iesūdzēšu visus, kas stāsies ceļā manam projektam!”, pēc mirkļa precizēdams: „Es iesūdzēšu jūs un jūs, un jūs!”

3) ietekmējis likumdevējus, uzstādamies Saeimas Tautsaimniecības komisijā un kā Laimes lāci sūtīdams pie deputātiem a. god. Kanādas vēstnieku Latvijā, lai, jo ātrāk, jo labāk, bet vislabāk varbūt ar „atpakaļejošu datumu” tiktu grozīts LR Būvniecības likums, kas iedzīvotājiem beidzot liegtu apstrīdēt korumpētas vai nekorumpētas, blēdīgas vai nebēdīgas pašvaldības izsniegtas būvatļaujas.

Kurš no kura tad izspiež

Diezin vai Mežciema iedzīvotāji, apšaubīdami Rīgas Pilsētas attīstības departamenta (PAD) atļauju apjomīgajam komercobjektam nojauta, ka neviļus ir „spītējuši” Homburga „globālajām interesēm” Baltijā. Jādomā, viņiem pat neienāca prātā, ka Ričards Homburgs šobrīd izskatās iekūlies tādā ķezā (S. Kimber „The rise and fall – and fall – of Richard Homburg -u.c.), ka viņa „dziļā kritiena” projekti Latvijā ar iesaldētajiem kontiem Kanādā drīzāk ož nevis pēc līdzekļu ieguldīšanas, bet to izpumpēšanas. Katrā ziņā, SIA “Homburg Bikernieku Properties” Ls 2000 statūtkapitāls un gali ofšoros varētu būt viss, uz ko uzņēmuma neveiksmes gadījumā drīkst cerēt vietējie aizdevēji un zemes iznomātāji.

Taču Mežciema iedzīvotājiem to arī nevajadzētu zināt. Satversmes un Orhūsas konvenvcijas garantētās pilsoņu tiesības dzīvot veselīgā vidē ar rūpīgu projekta apstiprināšanas procedūru vispirms bija jāsargā Rīgas domei, kas garos paskaidrojumu palagos iedzīvotājiem tā arī nav spējusi ticami pamatot, kādēļ nevajadzēja rīkot projekta sabiedrisko apspriešanu. Tā vietā Homburga uzņēmums visiem par biedinājumu sarūpējis smieklīgu, bet varbūt lētu “Oberhaus” vērtēšanas servisa izziņu, kur vērtētājs dažos teikumos paskaidrojis, ka dzīvokļu vērtība jaukās “Maksimas” ietekmes zonā nekritīsies vienkārši tāpēc „ka nekritīsies”, bet vides kvalitāte nepasliktināsies vienkārši tāpēc, „ka nepasliktināsies”…

Šai gadījumā rodas jautājumi arī par Rīgas pilsētplānotāju tālredzību mikrorajona detālplānojuma izstrādē vai nedaudz zinošāku ekspertu pieaicināšanā. Diezin vai konflikts Mežciemā izraisītos, ja attīstītājs acīmredzami nevajadzīga objekta vietā iedzīvotājiem būtu spiests piedāvāt kaut ko jēdzīgāku, kaut vai apkaimei katastrofāli trūkstošu kultūras vai sporta centru, koncertzāli vai bibliotēku, vai publisku parku.

Nu iznācis, ka tieši PAD homburgiešus ir uzrīdījis iedzīvotājiem, kuri paši pie uzņēmēja taču nav nedz nākuši, nedz tam ko lūguši. Vai bez pašvaldības darbinieku īpašas „atklātības” pret investoru un cūcīguma pret iedzīvotājiem “Homburg Managament” pārstāvji vispār būtu tikuši pie Rīgas domei rakstītas vēstules autoru personas datiem, lai pēcāk viņiem zvanītu, provocētu uz „atkāpšanās darījumiem?

Homburga grozījumi likumā

Nojaušams, ne bez Homburga kompānijas spiediena Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis šā gada 17. janvāra Saeimas plenārsēdē „steidzamības kārtībā” kolēģiem piedāvāja Būvniecības likuma grozījumus, no kuriem jau bija izstumts ārā 12.pants par sabiedriskās apspriešanas nepieciešamību, lai būvatļauju līdz ar to paceltu pāri Satversmei un pilsoņu tiesībām uz taisnu tiesu.

Deputāti un vispirms Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēde Ilma Čepāne (Vienotība), par laimi, to ievēroja. Pirmajā lasījumā parlamentāriešu vairākums projektu noraidīja. Ārzemju investoru bēgšana no Latvijas par spīti grozījumu piekritēju brīdinājumiem un ekonomikas ministra Daniela Pavļuta pareģojumiem arī pagaidām nav novērota. Torpeja kungs, kura privātais bēdu stāsts Biķernieku ielā 121 uzkrītoši caurvija oratoru runas 17. janvārī, vēl joprojām ir tepat, un kur gan, kā smejies, skries no laimes zemē uzraktas naudas dzīslas? 

Citās valstīs pilsoniskās sabiedrības protesti arī pret koku un cilvēku dzīvi gandējošu lielveikalu būvi ir pulka niknāki, biežāki, nopietnāki un, jāatzīst, rezultatīvāki. Pat V.Putina un G. Šrēdera Krievijas – Vācijas gāzes pakta radītais “Nord Stream” Vācijā ne tik sen metis līkumu ap mazu ciemu, ko no investora „stratēģiskās postažas” aizstāvējis drosmīgs, savu dzimto vietu mīlošs vācu zēns. Spītības hroniku spītīgi ļaudis raksta visur.

Jo vairāk apstrīdēs, jo mazāk būs jāapstrīd

Ļoti iespējams, pašreizējam Būvniecības likumam ir pietiekami daudz trūkumu, taču to nedrīkst grozīt pilsoņu tiesību ierobežošanas virzienā, ko mēģinājuši 17. janvārī pa Saeimas durvīm izraidīto, taču 6.februārī pa Tautsaimniecības komisijas logu atkal iekāpušo grozījumu autori.

Tiesiski apstrīdētu būvatļauju pie mums nav daudz, tikai kāds procents no kopumā izsniegtām. Daudzreiz mazāk par celtniecības šedevriem, kas apstrīdēšanu acīm redzami pelnījuši.

Nav arī pierādījies, ka iedzīvotāju pretenzijas pret būvniekiem un būvvaldēm bijušas nepamatotas vai ļaunprātīgas. Par odiozu „atkāpšanās naudas” pieprasīšanu apmaiņā pret kara cirvja nolaišanu šķietami pamatoti sūdzējušies vienīgi Baltezera apbūvētāji. Varbūt tā bijis. Tikai, bijis vai nebijis, alkatīgā un absolūti nelikumīgā ezera postīšana, kā arī pašvaldības nekaunīgi izsniegtā būvatļauja tādēļ likumīgākas nekļūst.

Taču tiesu praksē vairāk zināmi pilnīgi pretēji piemēri. Jau pasen iztiesātā “Saburovas lieta” par Teikas iekšpagalmu „privātās teritorijas” apbūvēšanu panākusi, ka Rīgas dome tāda veida, it kā „likumīgu”, tomēr jau esošu namu iedzīvotāju dzīvi apdraudošu apbūvi apturēja. Var iedomāties, kā vēl tagad griež zobus iekšpagalmu privatizētāji! Arī „ļaunprātīgā izspiedēja” patiesībā izrādījās nevis savu un kaimiņu tiesību aizstāvētāja Enesa Saburova, bet agresīvais „attīstītājs”, kurš no sievietes mēģināja izspiest Ls 300 000 „kompensāciju”. Labi, Saburovas kundzes nervi un pašcieņa izturēja. Jācer, izturēs arī tiem, kurus Rīgas būvvalde atkal pametusi zem „varas un naudas” buldozera, bet nu jau Mežciemā.

Tālab jāatzīst: jo vairāk spītīgu, nenobiedējamu, solidāru šaubīgo būvatļauju apstrīdētāju pie mums radīsies, jo lielākas cerības, ka teritoriju plānotāji, projektu apstiprinātāji kādreiz sāks strādāt godīgāk, kvalitatīvāk, ātrāk un atklātāk, nepadodamies investoru virtuālo naudas plūsmu spiedienam, ievērodami iedzīvotāju vēlmes un vajadzības. Būvniekiem tad nedz gribēsies, nedz būs vajadzība nākt Saeimā vai pašvaldībā pa sētas durvīm un kriminālām metodēm iespaidot savu projektu oponentus.

Autors ir publicists

 

Komentāri (42)

My Paradise, My Rules 05.02.2013. 13.39

Es lauzu galvu, kas tas par Valdi Brikavu, bet, izrādās, ka tas ir mūsu mīļais labais Valdis Birkavs. Ir nu gan labi iekārtojies arī mūsdienās. Nē, man neskauž, es tikai uzskatu, ka tur, kur darbojas šis cilvēks, nevar gaidīt godīgu, neieinteresētu rīcību.

+20
-1
Atbildēt

3

    con brio
    “Es lauzu galvu, kas tas par Valdi Brikavu”

    Apbrīnojami, ka “latvijas ceļa” virspidars pēc vairāku miljonu izkrāpšanas no Hipotēku bankas nav pievienojies savai atvasei, arī pidaram, Venecuēlā.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    ——–
    Es arī uzskatu – ja nebūtu t.s. 3 atmodas, tad pašlaik spēkā būtu LPSR Kriminālkodekss un Konstitūcijas 11.pants:

    “(..) Valsts īpašums – visas padomju tautas kopīga manta – ir galvenais sociālistiskā īpašuma veids.
    Zeme, tās dzīles, ūdeņi un meži ir vienīgi valsts īpašumā….”

    – Kurš spēj iedomāties 4. maija režīmu bez oligarhiem, kampēju šlakas, eirokrātu pārvaldes un globālo banksteru investoriem?

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Nu, cienītais edge_indran, padomju laika likumi skaisti kā dzeja bija tikai uz papīra. Dzīves īstenība bija stipri vien prozaiskāka, lai neteiktu vairāk. Nē, mani nekas nevilina atpakaļ. Pilnīgi nekas.

    +11
    -1
    Atbildēt

    0

arnolds_kalva 06.02.2013. 13.01

Arī bez grozījumiem likums nepasargā no visādiem brīnumiem. Necik sen iznāca piedalīties būvprojekta saskaņošanā. Skarbi! Jumta materiāls bija jāmaina, jo neatbilstot apkārtējai, stils tika salīdzināts ar apkārt esošajām ēkām utt. Lūk, viss darbojas! Un “Triangula bastions”? Gribētos ieskatīties acīs tiem, kas šo būvprojektu apstiprināja. Vai viņi naktī labi guļ? Bet likums- tas pats. Un sabiedriskā apspriešana, iespējams, arī bija. Tikai nekur nav teikts, cik lielai tai “sabiedrībai” ir jābūt.

+6
0
Atbildēt

7

    Maija > arnolds_kalva 07.02.2013. 12.53

    arī es, Ilmac, uzskatu, ka visam jābūt samērīgam. Bez šaubām ir jābūt tiesībām iestāties par savām interesēm gan topošās būves kaimiņiem, gan būvēties gribētājam. Un nevar būt tā, ka kaimiņam ir lielākas tiesības noteikt, ko es drīkstu vai nedrīkstu būvēt kā pašam īpašniekam. Ja mēs kaimiņiem piešķiram tik lielas tiesības, kas būtiski ierobežo un samazina īpašnieka tiesības un spēju rīkoties ar savu īpašumu, tad ir jāparedz līdzsvarojošs mehānisms, proti, īpašnieka tiesības prasīt kompensāciju no kaimiņiem par sava īpašuma vērtības samazināšanos (dēļ samazinātām lietošanas tiesībām). Bet te es paredzu, ka tūlīt līdīs ārā vecās komunistiskās domāšanas rudimenti, proti, ka “vienkāršais abstraktais tautas pārstāvis – protestētājs” ir ar lielākām tiesībām nekā “maita kapitālists”

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Maija > arnolds_kalva 08.02.2013. 16.04

    Cien. Ilmac, bet es jau par to pašu!
    Ja man 10 m no logiem esošo teritoriju pašvaldība (tautas pārstāvji) ir nosaukuši par teritoriju, kurā var būvēt cūku kūti un es vai citi neko neesmu likumā noteiktā laikā un kārtībā apstrīdējis, tad jāpieņem, ka es tam esmu devis savu piekrišanu.
    ja pēc tam balstoties uz šo pašvaldības lēmumu (vietējas nozīmes likumdošanas akts kā nekā) kāds nolemj to kūti būvēt, tad domāju, ka man nevajadzētu būt pārāk plašām tiesībām to apstrīdēt. Varētu dot tiesības pieprasīt celt tādu kūti, kas tik stipri nesmird. Tas arī viss.
    Ja nu neviens to vēl netaisās darīt, tad man vēl paliek iespēja cīnīties par to, la pašvaldībā ievēl visus manus kaimiņus, kuri maina šo lēmumu par atļauju celt blakus kūti
    Es tā saprotu demokrātiju un likumā balstītu kārtību!
    Varbūt jūs to saprotat citādi, tad paskaidrojiet!
    Es ļoti negribētu dzīvot tādā pasaulē, kur katrs var apturēt, pārsūdzēt, neļaut, radīt bezgalīgas problēmas utt. pēc paša iegrinbām vai untumiem. Tā vairs nebūtu demokrātija, bet gan tirgus placis ar neskaitāmiem rungām bruņotiem bļauriem, kuri katrs grib iemērēt savu preci pircējam un nekautrējas gāzt ar bozi katram kurš dara to pašu viņu iedomātā interešu telpā.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    runivs > arnolds_kalva 06.02.2013. 15.40

    to WAT
    Neesmu informēta par Jūsu pieminēto scenāriju, taču, spriežot pēc Jūsu leksikas, acīmredzami man Jums bezjēdzīgi kaut ko skaidrot. Esošais modelis nav ” potsovoku gaumē” ,manis aprakstītais modelis izriet no ES prasībām un Orhūsas konvencijas, piemēram, par IVN procedūru. Pašvaldības ” barojas” gan no nodokļu maksātājiem, gan diemžēl, kā liecina tiesu prakse, atsevišķu būvatļauju izsniegšanas gadījumos – arī no investoru dāsni pasniegtiem kukuļiem.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Jânis Bankoviès > arnolds_kalva 06.02.2013. 15.22

    Baigi, labi sanāca Saint-Gobain ražotnei Ikšķilē, akurāt kā Jūsu scenārijā , demokrātija postsovoku gaumē- bezatbildīgā, investoram piegriezās un viņš ražotni atrāva kaimiņvalstī, no viņa nodokļiem taču pašvaldība barojas.

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

    Jânis Bankoviès > arnolds_kalva 06.02.2013. 18.22

    Ne tik strauji pār tiltu kolēģe! Plus mīnuss Būvniecības procesu, tam starpā publiskās apspriešanas procedūru zinu, tāda profesija.

    Mans personiskais novērojums, ka ,parasti konfliktu situācijās, iedzīvotāji(parasti jau tie kas viņu vārdā uzstājas) tā vietā lai laicīgi paustu savu attieksmi, rastu kompromisus ,diskutētu utt, vienkāŗsi skaļi emocionāli bļauj, akurāt kā Atmodas lakstīgala- D.Īvāns tagad raksta.

    Gadījums pie ALfas ar iekšpagalmu ( ja Ilmac nozīmē to pašu personu,kas to izkaroja) ir pilnīgi cits, tai laikā bija iekšpagalmu aizbūves moratorijs, kā arī ar insolāciju tam projektam tik spoži negāja.Tā ka tur papīri tur bija diezgan netīri.

    Bet ja man, manā gruntsgabalā pie atļautajiem 5 stāviem un intensitātes 110% ( nu sanāk man liels tas objekts- viens pīķis kāda funkcija, nākas publiski apspriest, ietekme uz vidi ir respektablu uzņēmumu izstrādāta,viss pārčekots, drošs utt..), par kuriem es rātni maksāju NĪ nodokļus, tagad apsriedēji- ļaudis pasaka ,ka te neko nedrīkst atļaut, ka te viņi lūk ir agrāk vakarējuši zem papelēm un grib to turpināt, tad domāju un saku ar pilnīgu pārliecību, ka viņi pārkāpj MANAS tiesības, liedzot man rīkoties savā gruntsgabalā .

    ļoti bieži šāda pati argumentācija ir būvatļaujām un to pārsūdzēšanai bez sekām sūdzētājiem.

    Piemēram 100%,ka Baltezera gadījums būs ļoti bīstams precedents turpmākā ūdeņu apbūvē it visā LR, bet to vajadzēja bombardēt laicīgi ,kad skaņoja un caur VARAM, ja vietējā būvvalde slīdēja nost no atbildības. Tagd kad tas krievu vecais ir izmetis milzu naudas un sevi izreklamējis pa visiem MIPIMiem ir naivi cerēt, ka kādam vajadzēs šādu starptautisku šmuci un pasūtīt to veco bekās.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    runivs > arnolds_kalva 06.02.2013. 13.19

    Piedalīties sabiedriskajā apspriešanā nav pienākums, bet tiesība. savukārt pašvaldībai un investoram jādara iespējamais, lai tā notiktu pietiekami kavalitatīvi. Cilvēki jānodrošina ar informāciju, pretējā gadījumā tādas apspriedes pārvēršas par nesakarīgu pūļa bļaustīšanos. Jāsņem vērā,ka, jo varāk informācijas no cilvēkiem tiek slēpta, jo lielākas muļķības viņi izdomās.
    Likumā nav jānosaka cik % no iedzīvotājiem pilsētā, ciemā,apkārtē vai tml. būtu jāpiedalās. Galvenais – novērst formālu līdzdalību. Galvenais, ka pašvaldībai, pieņemot lēmumu par būvniecības atļaušanu/neatļaušanu, ir JĀVĒRTĒ apspriedes laikā iesniegtie/izteiktie priekšlikumi un JĀPAMATO sava rīcība. Ne jau vienmēr vajag piekāpties iedzīvotāju vēlmēm, ir jāpanāk kompromiss.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    runivs > arnolds_kalva 07.02.2013. 14.42

    TO valynx
    Jautājums par kompensācijām nav tik vienkāršs. Visu zemes (nekustamo īpašumu) izmantošanas pamatā ir jābūt profesionālai teritorijas izmantošanas plānošanai, kuras gaitā tiek panākts samērīgs līdzsvars iedzīvotāju un īpašnieku starpā. Šis jautājums nav komunistiskās domāšanas rudiments, tieši otrādi – šāda ir attīstīto ES valstu prakse.
    Maldīgi ir iedomāties, ka, ja kāds nevar savā gruntsgabalā būvēt to, ko iedomājies, kaimiņiem būtu jākompensē.
    Pastāv plaša ECTT prakse, kas apliecina, ka tā tas nav.Protams, ka neapgrūtināšu Jūs ar lietu nr. un nosaukumiem.
    Atliek tikai Jums u.c. superliberāļiem novēlēt, lai pārdesmit metru no Jūsu privātmājas vai dzīvokļa logiem kāds neiedomātos uzbūvēt cūku kūti, DUS, automazgātavu, ierīkot atkritumu škirošanas laukumu utt.!
    Nevajadzētu vainot D.Īvānu, kas mēģinājis parādīt, ka dažkārt t.s.ārvalstu investori ar minimālo SIA pamatkapitālu nav pūkaini enģelīši ar baltiem spārniņiem, bet gan avantūristi, kas Latviju dažkārt uzskata par 3.pasaules valsti.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Iluta Jurēviča 07.02.2013. 09.04

Lai Dainis beidz mūldēt par Daugavas glābšanu 1986.gadā. Ja PSRS vajadzētu to HES, tad uzbūvētu. Un protestētaji dabūtu “pa muti”. Bet Maskavai bija 30% budžeta deficīts 1986.gadā pēc Černobiļas, naftas cenas krituma, utt. Kāda tur vēl Daugavpils HES būvniecība???Lai Dainis pastāsta par kādu naudu Maskava to hes būvētu!? Vajadzēja ar godu atkāpties, tāpēc arī pēkšņi atļāva šiem avīžniekiem bļaurot. Tā bija Daugavas “glābšana” pēc pavēles no “augšas”!

+5
-3
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu