ES “donoru” solidaritāte perifērijai vai palīdzība pašiem sev? 14

Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands tikšanās laikā šogad janvārī Berlīnē. Foto: AFP/LETA
Roberts Zīle

 

Jaunais gads starp divām lielākajām eirozonas ekonomikām jeb Vāciju un Franciju sākas draudzības zīmē, atzīmējot Elizejas līguma 50.gadadienu. Abu valstu līderi, lai gan ikdienā pārstāvot dažādus politiskos uzskatus, šoreiz apmainījās komplimentiem. Vācijas kanclere Angela Merkele pat izteicās, ka tas ir viens no labāk glabātajiem noslēpumiem, ka “ķīmija” viņas un Francijas prezidenta Fransuā Olāna starpā ir laba. Šķiet, abi līderi centās atdarināt 1963.gada optimistisko noskaņu starp abām valstīm un “ķīmiju” starp šo valstu toreizējiem līderiem — Vācijas kancleru Konrādu Adenaueru un Francijas prezidentu Šarlu de Gollu.

Zīmīgi arī, ka Merkele un Olāns šo it kā simbolisko tikšanās reizi izmantoja, lai runātu par konkrētiem darbiem. Līdzīgi kā astoņpadsmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām parakstītais Elizejas līgums toreiz formāli iezīmēja nākotnes sadarbību starp Franciju un Vāciju aukstā kara gaisotnē un līdz ar to tika skatīts kā divu kādreizējo ienaidnieku draudzības apliecinājums, pašreizējie abu valstu līderi kopīgajā preses konferencē solīja tuvāko mēnešu laikā nākt klajā ar kopīgiem plāniem padziļinātākai eirozonas integrācijai.

Lai gan Vācijas un Francijas līderu publiskie izteikumi par to, kā labāk risināt likstas Eiropas monetārajā savienībā ir līdz šim bieži vien bijuši atšķirīgi, gan Merkele, gan Olāns, šķiet, patiesībā labi saprot, ka lielāka solidaritāte un dalīšanās ar suverenitāti Eiropas mērogā, kam reizē jānozīmē jaunu krīzes mehānismu izveidi, ir visu interesēs ilgtermiņā.

Vēl vairāk – lai arī Vācija, Francija un citas eirozonas “kodola” valstis tiek skatītas kā “donorvalstis”, realitātē šī došana bieži vien ir ne tik daudz solidaritātes izpausme pret “perifērijas” valstīm, cik tā ir palīdzēšana pašiem sev. Par to netieši atgādina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nesenais ziņojums. Šajā ziņojumā teiktais būtībā apstiprina jau sen labi zināmo, bet maz uzmanības izpelnījušo faktu: arī ES “kodola” valstu bankas ir eirozonas krīzes epicentrā.

Kapitāla nepietiekamība

Organizācija pareizi norāda uz faktu, ka pašreizējie kapitāla pietiekamības rādītāji, kas bankām jāievēro, var būt maldīgi. Proti, lai arī teorētiski lielākā daļa eirozonas banku ir labi kapitalizētas un mēs nedzirdam par to, ka Vācijas — tāpat kā Spānijas — banku sektoram ir nepieciešama palīdzības pakete, problēma ir tā, ka banku kapitāla pietiekamība tiek skatīta pret to riskantajiem aktīviem.

Savukārt valstu parādzīmes, ar kurām daudzas bankas ir pārlādētas, netiek uzskatītas par riskantām. Patiesībā gan kādu Vācijas banku, kas pirmskrīzes laikā aktīvi investēja Grieķijas un Spānijas parādzīmēs, tagad būtu jāuzskata par problemātisku, nevis veselīgu. Taču pēc pašreizējiem standartiem tā būtībā tiek pieskaitīta tieši veselīgo banku saimei.

Lai iegūtu patiesāku novērtējumu par notiekošo eirozonas banku sektorā, OECD piedāvā citu mērauklu: pret visiem bankai piederošajiem aktīviem būtu jāattiecina kapitāla pietiekamības rādītājs 5% apmērā, nevis tikai 9% apmērā pret “riskantajiem”, kā to paredz t.s. trešā Bāzeles vienošanās. Un, ja pārrēķina šādi, aina eirozonas banku sektorā krasi izmainās.

Pēc organizācijas aprēķiniem, eirozonas lielo banku kapitalizācijai papildus jau zināmajam ir nepieciešami vēl 400 miljardi eiro jeb naudas summa, kas veido vairāk nekā četrus procentus no monetārās savienības iekšzemes kopprodukta (IKP). Tomēr pats galvenais ir fakts, ka lielākā daļa naudas ir nepieciešama tieši eirozonas “kodola” valstu bankām: Francijas, Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un pat Somijas! Tā Vācijai savu banku kapitalizācijai būtu jāveltī naudas summa līdzvērtīga 5,5 procentiem no valsts IKP; Francijai — 7,4 procentiem.

Avots: OECD

To apzinoties, kļūst skaidrāks, ka eirozonas “kodola” valstu solidaritāte pret “perifēriju” ir ne tikai eirozonas kopējās, bet arī atsevišķu “donorvalstu” interesēs: Vācija aizdod Grieķijai, kamēr Grieķijas valsts kārto saistības ar Vācijas bankām. Par to, ka Vācijas un Francijas banku sektors nav veselīgākajā stāvoklī, liecina arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) pagājušā gada sākumā sāktās refinansēšanas operācijas, kuru ietvaros Centrālā banka par zemām procentu likmēm izsniedza aizdevumus eirozonas banku sektoram kopumā 1,1 triljona eiro vērtībā. Lai gan Spānijas un Itālijas banku sektori bija lielākie ieguvēji no šīs programmas, Vācijas un Francijas bankas arī nestāvēja malā, kopumā aizņemoties aptuveni vienu piektdaļu no šīs summas.

Banku savienība

Tomēr tā nav vainīgā meklēšana. Galu galā visi joprojām ir vienā un tajā pašā laivā, vien tagad apzinoties, ka eirozonas krīzes epicentrā ir ne tikai perifērijas valstis, bet arī eirozonas, t.sk., “donorvalstu” banku sektors.

Pašreizējā situācijā, kad bankas ir formāli labi, bet reāli vāji kapitalizētas, tās naudu nedod tālāk uzņēmumiem, kuriem tā ir visvairāk nepieciešama. Savukārt vāja privātā sektora kreditēšana nozīmē gausu ekonomikas izaugsmi pat tad, ja valstu iespējas aizņemties tirgos sāk uzlaboties. Citiem vārdiem, esošās situācijas turpināšanās, banku sektoram atrodoties izdzīvošanas stāvoklī, bet atsevišķām valstīm turpinot izlikties, ka tajās viss ir kārtībā, dod iespēju tikai atlikt problēmas risinājumu, nevis to nemeklēt. Taču pareizais virziens ir skaidrs – banku savienība.

Lai gan “limitēta” banku savienība — kopējais eirozonas banku uzraugs — sāks fiziski funkcionēt jau pēc gada, ir skaidrs, ka tas ir tikai pirmais solis ceļā uz patiesu banku savienību. Arī Eirogrupas aizejošais priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, pēdējo reizi uzstājoties Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejā, izteicās par šo tēmu daudz tiešāk nekā parasti: eirozonas valstīm ir ciešāk jāintegrē savas banku sistēmas, kas nozīmē arī t.s. banku noregulējuma mehānisma, kā arī kopēja eirozonas noguldījumu garantiju fonda izveidi.

Šie divi mehānismi ir vitāli svarīgi saulainākai eirozonas nākotnei. Daudzu valstu parādsaistību līmeņi pieauga tieši tāpēc, ka tās iesaistījās savu banku sektora glābšanā. Bet tā kā banku maksātnespējas novēršana var radīt valsts maksātnespējas iestāšanos, ir jāsaprot, ka eirozonas iespējas finansiāli stutēt visas savas bankas ir ierobežotas. Pat eirozonas “kodola” valstu iespējas sāk izsīkt. Piemēram, Francijas valsts parāda līmenis sasniedz 88,4 procentus pret IKP, līdz ar to valdībai ir jāstrādā pie parāda līmeņa samazināšanas, lai tas atgrieztos zem 60% atzīmes, kā noteikts Māstrihtas kritērijos.

Jāapzinās arī, ka eirozonas nodokļu maksātāji nevar būt tie, kas vienmēr solidāri garantē banku maksātspēju. Tāpēc banku savienības ietvaros ir nepieciešams meklēt veidus, kā būtu iespējams dažu banku problēmas atrisināt citādi. OECD, piemēram, pievienojas viedoklim, ka eirozonas banku problēmas varētu tikt mazinātas, ja to komerciālā darbība tiktu atdalītu no pārējās.

Tomēr atsevišķos gadījumos būtu nepieciešama vēl radikālāka rīcība: ir bankas, kuru darbību vajadzētu iegrožot tik tālu, lai tās nerada sistēmisku risku, vai pat likvidēt pilnībā. Šajā virzienā progress gan ir bijis divējāds, jo Eiropas Komisijas priekšlikumā par kredītiestāžu problēmu atrisināšanu tiek piedāvāts, ka “vecākie” banku kreditori tiks aizsargāti līdz 2018. gadam. Tas nozīmē – ja kādu banku restrukturēs vai likvidēs, šie vecākie bankas kreditori nezaudēs savu naudu, par ko jāmaksā būs valstij — tātad līdzīgi, kā jau tagad pieņemts, kad rēķins tiek būtībā piestādīts nodokļu maksātājiem. Lieki piebilst arī, ka Grieķijas un citās perifēriju bankās vecākie kreditori ir arī bagātie Vācijas pilsoņi, kuru nauda ieguldīta caur viņu pensiju fondiem un citiem finanšu instrumentiem.

Atgriežoties pie banku noregulēšanas mehānisma, ir jāatzīst, ka šis instruments vien bez kopēja eirozonas noguldījumu garantiju fonda nozīmētu, ka valstij, kurā bankrotējusī banka reģistrēta, nāktos vienai pašai izmaksāt kompensācijas tās noguldītājiem. Ņemot vērā, ka daudzām valstīm šādas politiskās un ekonomiskās iespējas nav, eirozonas noguldījumu garantiju fonds, tāpat kā patiess noregulējuma mehānisms, ir likumsakarīgi instrumenti, kas nepieciešami patiesai banku savienībai.

Ar banku savienību tieši saistīts ir arī eirozonas valstu finanšu glābšanas fonds – Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM). Tika paredzēts, ka līdzko iepriekšpieminētais banku uzraudzības mehānisms sāks darboties, ar ESM palīdzību varēs pa tiešo rekapitalizēt arī eirozonas bankas.

Tomēr neoficiālās runas gan no Vācijas, gan no Komisijas puses pēdējā laikā liecina, ka viss nebūs tik vienkārši. Finanšu presē raksta, ka tagad starp eirozonas finanšu ministriem cirkulē priekšlikums, ka tām valstīm, kuru banku sektors saņems tiešo atbalstu no ESM, būs vai nu paralēli jāinvestē šajās bankās no pašu naudas vai arī jāgarantē ESM radušos zaudējumus. Citiem vārdiem, tiešā banku rekapitalizācija nemaz tik tieša valstīm var arī nesanākt.

Darbs turpinās

Līdz ar to, lai gan Vācijas u.c. eirozonas aizdevējvalstu nostāja pret pilnīgu banku savienību ir diezgan rezervēta, ir jācer, ka ES iestāžu un lielākās daļas eirozonas valstu vienotā nostāja nodrošinās to, ka jautājums par pārējo ar banku savienību saistīto mehānismu izveidi un patiesu banku rekapitalizāciju caur ESM netiks nostumts malā. Arī nesen notikušajā politikas un biznesa līderu gadskārtējā saietā Davosā eirozona un tās izaugsme bija viens no karstākajiem tematiem. Jādomā, ka eirozonas “kodola” valstu līderi nevarēs šogad sākt atslābt.

Tikmēr Latvijai iepriekšminētais OECD ziņojums ir kārtējais atgādinājums, ka, neskatoties uz mieru banku sektorā, acis ir jātur plaši vaļā. Jāņem vērā, ka Latvijā nerezidentu nauda sastāda gandrīz pusi no kopējiem banku noguldījumiem. Taču par šo noguldījumu drošību patlaban atbild Latvijas valsts ar savu nodokļu maksātāju naudu. Par to mūs ir brīdinājis gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), gan Eiropas Komisija savā nupat iznākušajā pārskatā, gan raksta arī starptautiskā prese.

Tikmēr Latvijas virzība uz eirozonu kļūst aizvien taustāmāka. Jau pēc mēneša Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejā tiek plānota apspriede ar mūsu valdības pārstāvjiem par Latvijas pievienošanos monetārajai savienībai. Lai gan pievienošanās eirozonai bez papildus darba no mūsu puses neatrisinās visas problēmas, tā būs papildus drošības garants valstij gan no ģeopolitiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Arī tad, ja skatāmies tikai uz savu banku sektoru vien.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība

 

Komentāri (14)

lebronj2356 04.02.2013. 20.33

Žēl, ka Roberts neraksta biežāk, viņa argumentus tiešām ir interesanti palasīt, atšķirībā no vietējo skribentu un LB “gudrinieku” “stiprie Ziemeļi un slaisti Dienvidos”….Būtībā kohēzija stiprina arī stirpo valstu ekonomiku, spēcinot vājāko patēriņu, taču krīzē to ir aizmirsušas arī stiprās un alkatība gūst priekšroku !

+3
-1
Atbildēt

0

māsa 04.02.2013. 20.17

Ko citu kolonija var gribēt? Bet ir vēl viens neminēts zemūdens akmenis. Ja sākas bankroti, pirmos tie skars tieši banku meitu uzņēmumus. Bet mātes uz meitām virzīs savus zaudējumus. Tas nozīmē, ka mūs izģērbs plikus pirmos. Bet pēc tam ….tad jau mātes zemē skatīsies. Mēs šajā spēlē esam nolemtie.
Ko darī? Likt zviedru/vācu bankām atteikties no krievu naudām, nav mūsu spēkos. Guldīt elektroniskajās bankās, aicināt krievus atvērt bankas un vismaz valsts naudu ātri pārvirzīt uz tām? Ja sāksies jukas, šie varianti noteikti būs mazāk riskanti, kā pacelt rokas un gaidīt…

+1
0
Atbildēt

2

    lismanis > māsa 04.02.2013. 20.22

    nosauc kaut vienu vācu banku Latvijā?
    turklāt tās zviedru bankas nav nemaz tik naskas uz to krievu naudu (strādā jau arī tās ar krieviem, bet ne tik izteikti). uz to vairāk strādā tādas bankas kā Rietumu, ABLV.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    māsa > māsa 04.02.2013. 20.40

    Jā, ir tikai pārstāvniecība, bet ir virkne citu ārvalstu banku. Kas ir šo banku patiesais īpašnieks, to jau mēs nezinām! Vācijas, Amerikas, Zviedrijas, Krievijas pilsonis. Tātad, ja reģistrētas ES, jāsedz zaudējumi.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

andrejslama 04.02.2013. 19.12

Eiropas Savienība un Eirozona ir pārāk neelastīga. Atcerēsimies kaut vai tos pašus Vācijas izteikumus, ka nepieļaus ne par kādu cenu Grieķijas izstāšanos no Eirozemes. Kaut bija arī eksperti, kuri uzskatīja, ka šāds risinājums būs gan draudzīgāks un labāk kā Grieķijai tā Eirozonai. Nepareizi, manuprāt, ir arī mākslīgā Eiro uzspiešana, jeb, kad Latvija parakstīja līgumu par iestāšanos ES, mums tika uzlikts kā pienākums arī iestāties Eirozonā. Neesmu speciālists, bet domāju Māstrihtas kritēriji pārāk virspusīgi vērtē valsts sniegumu. Netiek ņemts vērā kāds raksturs un situācija. Lai Eiro patiesi strādātu, tai ir jāvērtē rūpīgāk savi biedri. Tas ka tu esi biedrs, nenozīmē, ka tu nekad nevari zaudēt šo statusu. Vislabāk to iezīmē fiskālās politikas filosofijas atšķirība starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem. Kāmēr Vācija, Nīderlande, Austrija un Baltijas valstis piekopj vai vismaz sirdī atbalsta stingru fiskālo politiku. Tikmēr redzam, ka Francijai, Spānijai, Grieķijai un Itālijai īsti labi neiet. Vai ir iespējams tik atšķirīgas filosofijas mākslīgi sašūt vienā valūtas savienībā ar cerību, ka viss vienmēr būs skaisti?

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu