Bezbērnu politika – Latvijas valdības prioritāte? 133

Krīze Latvijā būs pārvarēta, kad mazināsies emigrācija, pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies

Latvieši pēdējā gadsimtā ir izcēlušies ar savu ļoti zemo dzimstību, kas turpina samazināties. Eiropas valstu vidū Latvijas dzimstības līmenis pēdējos gados ir pats zemākais, sasniedzot tikai 50-60% no Skandināvijas valstu dzimstības, ievērojami atpaliekot arī no Igaunijas.

Pēdējos 20 gados mums dzimstības līmenis vienmēr ir bijis krietni zem mirstības līmeņa. Latviešu bērnu kopskaits patlaban ir tikai nedaudz virs puses no viņu vecāku skaita. Tā turpinoties, latviešu skaits ar katru paaudzi būs uz pusi mazāks un nostādīs mūsu bērnus un mazbērnus nelielas minoritātes statusā savā dzimtenē – Latvijā.

Šādus faktus mēs esam dzirdējuši gana daudz, bet vai mēģinām kaut ko darīt lietas labā? Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, kurā bērni un ar viņiem saistītie izdevumi tikpat kā netiek kompensēti. Proti, ģimenes ar bērniem tiek automātiski nostādītas visneizdevīgākajā situācijā, bet citas valstis tos tomēr vairāk vai mazāk efektīvi cenšas kompensēt – gan pabalsti, bērnudārzi, bezmaksas izglītība un ārstēšana, nodokļu atlaides utt. Latvijas valdība, nevēloties kardināli mainīt valsts demogrāfisko politiku uz jauno ģimeņu un bērnu atbalsta politiku, būtībā ved mūsu tautu uz iznīcību.

Kāda jēga no Latvijas „ekonomiskā izrāviena”, ja mūsu bērni šeit dzīvos minoritātes statusā?

Var piekrist Igaunijas prezidentam Ilvesam, kurš, komentējot latviešu politiķu dižošanos par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropā, vaicā: „Jā? Nu un tad?”. Jo patiesi – kāds gan labums no šā pieauguma, ja tas netiek ieguldīts tautai tik kritiskajā demogrāfijā?

Uzklausot vēlētāju viedokli, visas Saeimā iekļuvušās partijas pirms ārkārtas vēlēšanām pasludināja demogrāfiju par vienu no savām prioritātēm. Valdības deklarācijā demogrāfija ir noteikta kā prioritāte, apņemoties radīt atbalsta veidus otrā, trešā un nākamā bērna piedzimšanai. Ir izveidotas Demogrāfisko lietu padome valdībā un Demogrāfijas apakškomisija Saeimā. Premjers Dombrovskis atkārto: „Valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana un ekonomiskais izrāviens.” Tiek radīts iespaids, ka it kā tiek darīts maksimālais.

Taču rīcība ir pilnīgi pretēja – nesenie 70 miljonu latu budžeta grozījumi ir spilgts piemērs, cik nozīmīga prioritāte ir demogrāfija. No visiem grozījumiem demogrāfijas situācijas uzlabošanai ir atvēlēti 96 tūkstoši. Jā, nevis miljoni, bet tikai tūkstoši! Tie veido tieši 0,13% no visas papildus naudas – grūti teikt, vai ir kāda problēma, ko mēģina uzlabot, piešķirot vēl mazāk naudas, kā demogrāfijai. Ja mēs simts reizes atkārtotu vārdu „salds”, vai no tā sajutīsim mutē salduma garšu?

Tieši no šādas pareizu apgalvojumu atkārtošanas fāzes, kurai neseko atbilstoša rīcība, mūsu politiķi netiek ārā. Ja vien vēlētāji viņiem nepalīdzēs, viņi arī netiks ārā – turpmākos gadus var mierīgi atkārtot frāzes par demogrāfijas prioritāti, bet praktiski neko būtībā nemainot. Jau tagad Ekonomikas ministrija uzmanīgi sāk izteikt prognozes, ka pēc pieciem gadiem pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs iespējamo piedāvājumu – tātad imigrācija. Jaunākie statistikas dati par to, ka pērn ir trīskāršojies imigrācijas apjoms – 5024 cilvēku ir iebraukuši uz dzīvi Latvijā no ārpus ES valstīm – pierāda, ka imigrācija jau kļūst par realitāti. Un tas par spīti skeptiķiem, kuri netic, ka pasaulē daudzi miljoni cilvēki būtu priecīgi par iespēju strādāt Latvijā par mūsu minimālo algu.

Mūsu valdība ir pārlieku koncentrējusies tikai uz eiro kritērijiem – taču šie labie rādītāji tiek sasniegti uz jauno latviešu masveida aizbraukšanas un uz ļoti zemās dzimstības rēķina.

Latvijas situācijā nedrīkst priecāties par eiro kritēriju sasniegumiem, ignorējot katastrofālos emigrācijas un demogrāfijas rādītājus. Citiem vārdiem, krīze Latvijā būs pārvarēta tikai tad, kad samazināsies emigrācija, strauji pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies. Tikai tad varēs runāt par Latvijas veiksmes stāstu.

Liekas, ka vadošie politiķi īstenībā nemaz nevēlas mainīt valsts demogrāfisko politiku. Tie politiķi, kuri mēdz lasīt citu valstu politikas analīzes, laikam ietekmējas, ka citur Eiropā demogrāfijas jautājumiem reti tiek pievērsta galvenā uzmanība – līdz ar to ir tendence šo nomierinošo pieeju attiecināt arī uz Latviju – sak, ja jau Skandināvijas, Lielbritānijas vai ASV un citu valstu vadošie ekonomisti nekliedz par demogrāfiju, tad arī mums nav jāsatraucas. Taču šeit tiek aizmirsti divi nozīmīgi faktori – pirmkārt, šajās valstīs dzimstība ir gandrīz divas reizes augstāka nekā Latvijā un daudzviet dzimstība ir lielāka par mirstību. Otrkārt, šīs valstis trūkstošo darbaspēku labprāt papildina no tuvākām un tālākām valstīm. Spānijas un Portugāles valdības vispār var neuztraukties par zemo dzimstību, jo jebkurā brīdī tām ir pieejami miljoniem nabadzīgu latīņamerikāņu, kuri jau runā spāniski vai portugāliski, kuriem ir tā pati katoļu ticība un būs minimālas integrācijas problēmas.

Vai Latvijai ir šāda „Sibīrijas Latgale”, kur ekonomiskās izaugsmes gados pasmelties desmitiem tūkstošu jauno ģimeņu?

Latvijai vienīgā iespēja būs izvēlēties darbaspēku no nabadzīgākām valstīm dienvidaustrumu virzienā. Ko latviešu valodai nozīmēs tikai dažu simtu tūkstošu iebraucēju integrācija Latvijā, mēs varam iedomāties – latvieši straujāk apgūs svešvalodas.

Ja Latvijas valdībai un Saeimai patiesi rūp mūsu tautas un valsts ilgtspēja, tad nav cita ceļa, kā to jau dara Igaunijā un citas atbildīgas valdības – maksimāli jāatvieglo jauno ģimeņu situācija, kas vēlas otro, trešo un nākamo bērnu! Igaunijas budžets ir aptuveni salīdzināms ar Latvijas budžeta iespējām, tomēr jau tagad Igaunija tikai demogrāfiskajos pabalstos vien ik mēnesi iegulda par 10 miljoniem latu vairāk nekā Latvija! Gada sākumā Igaunijas parlaments kārtējo reizi nobalsoja par milzīgas naudas (200 milj. eiro) piešķiršanu valsts demogrāfiskai politikai, un, aizstāvot šo balsojumu, deputāts Tāvi Roiva teica: “Mums nav lielāka mērķa kā nodrošināt igauņu nācijas un kultūras izdzīvošanu!” Kad arī mūsu vadošie politiķi sāks domāt un rīkoties līdzīgi?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs