Zaļie negrib lēkt vienā bedrē kopā ar Visaginas atomelektrostaciju

Latvijas saziņas līdzekļu ziņu virsrakstos un mūsu politiķu atziņās par Visaginas AES virmo tik nokaitētas kaislības, kādām varbūt šogad līdzinājās tikai ziņas par Fukušimas reaktoru pēc 2011. gada 11. marta.

Lietuvas valdība jau ir paspējusi kavēt neatkarīgas analīzes, ar apšaubāmu konstitucionālu pamatojumu ierobežot informācijas pieejamību par projekta detaļām, pie viena nosaucot visus, kas uzdod neērtus jautājumus projekta virzītājiem par valsts ienaidniekiem un Krievijas spiegiem. Kaimiņvalsts ministrs vienā no saviem pēdējiem publiskotajiem gara lidojumiem zinošā tonī ir atradis visu problēmu cēloni – kad mutes vietējai pilsoniskajai sabiedrībai ir aizvērtas, ir atklājies, ka vispasaules zaļo konspirācijai pret nabaga Lietuvu rokas aug no citurienes: „Latvijā lielus līdzekļus novirza pseidozaļajām kustībām pret Visaginas AES”.

Sīkāk nekomentējot to, cik ļoti šāda panika atgādina dažu labu pašmāju „buldozeru” izmisuma soļus pirms nesenām vēlēšanām, kad vides aktīvisti tika izvēlēti par lielāko grēkāzi tautsaimniecības krīzes radīšanā, es apņemos nebāzt degunu draudzīgās kaimiņvalsts politiskajās peripetijās. Tomēr jāsaka, ka līdz šim šā projekta virzība neliecina ne par labu plānošanu, ne arī par sekmīgu publiskās pārvaldes darbību, ne arī par pārskatāmību un eiropeiski labu pārvaldību. Varbūt tas ir tas, ko sauc par „demokrātijas deficītu”?

Latvijas puse, cik var spriest pēc jauši vai nejauši pieejamiem dokumentiem, ir izvēlējusies neitrālāku un pašmāju politikai raksturīgāku pozīciju. No vienas puses, aizkulišu pieņemšanās un ķēķa sarunās mierinot kaimiņus, ka Latvijas iesaistīšanos projektā nekas nevar apdraudēt un ir pilns „politiskais” atbalsts „ģeopolitiski svarīgajai” Visaginai. No otras puses – pašmāju publiskajā telpā izejot ar mūsu stingrā mugurkaula un „ekonomiskā izdevīguma” kritēriju argumentu.

Es negribu analizēt vai atkārtot nekā no jau pateiktā nokaitētajā diskusijā un, kas ļoti būtiski, negribu uzdoties par mītisko būtni – ekspertu, bet arī man kā šīs valsts pilsonim, turklāt nu jau starptautiski apsauktam „Latvijas zaļajam”, tomēr radušās atsevišķas brīvdomātāja pārdomas, kurās vēlos dalīties un pielikt savu pagalīti domu apmaiņai.

Pirmkārt, ja ekonomikas arguments ir vienīgais, ko ņemam vērā, izsverot Visaginas projektu, tad atliek tikai secināt, ka politiķi jau saņemtajos un gaidāmajos „otkatos” ir apēduši pēdējās sirdsapziņas paliekas. Jo, ja mēs šādus jautājumus izskatām, balstoties tikai un vienīgi ekonomiskajos apsvērumos, tad ir grūti pamatot, kāpēc mēs neatjaunojam verdzību un bezdarbniekus neievietojam darba nometnēs. Ekonomiskais izdevīgums – acīm redzams un neapstrīdams. Un, galu galā, ja reiz tie zaļie, kas izrādās ir pseidozaļie, ir tik ļoti kavējošs elements Baltijas neatkarības nodrošināšanā uz mūžīgiem laikiem – to arī var nokārtot vēsturē jau redzētos bargos veidos – ir dažādi tribunāli, spaidu darbi, pārvietošanos ierobežojoši rīki, gāzes un parastās kameras, soda ekspedīcijas, kampaņas saziņas līdzekļos, Austrālijas opcija u.tml.

Vajadzētu tomēr atzīt, ka ne Visagina, ne jebkurš cits atomenerģijas projekts 21. gadsimtā nav tikai ekonomikas apsvērumu arguments.

Un, lai nu kā ar citiem argumentiem, ir skaidrs, ka Visagina ne tuvu nav tikai enerģētikas projekts. Jo tas, uz ko mēs noskatāmies, ir atomenerģijas industrijas agonija. Tās var būt tikai pirmās konvulsijas, pēc kurām seko brīnumaina atveseļošanās ar dažāda dopinga (nodokļu maksātāju naudas vēl dāsnāku piešpriču) palīdzību. Bet ja nopietni – industrija, kas vēl pirms pusotra gada savā kontrolē turēja virkni pasaules lielvaru, ir nostādīta bezprecedenta situācijā. Un ir skaidrs, ka tā dara un darīs visu, kas ir tās spēkos, lai izdzīvotu. Jo pēc Fukušimas, lai kā arī mediju telpā izdotos nokušināt visas tās šausmas, kas arvien uzpeld par šo „interesanto tehnoloģisko eksperimentu”, skrupulozas atomenerģijas sniegto ieguvumu pārvērtēšanas rezultātiem tās ideālu nesatricināmāko balstu veido vairs tikai Irāna un Krievija.

Atomenerģija nav ekonomiska izvēle par labu kaut kādai elektrības cenai pēc divām paaudzēm. Starp citu VES selgā jau kļuvis lētāks par atomenerģiju (rēķinot „bez dotācijām”). Un atomenerģija nedrīkstētu būt arī četrgažu politikas ciklā ieslodzīto un reitingu nomākto politiķu izvēle. Tā ir ētiska izvēle un atbildība nākamo paaudžu priekšā.

Otrkārt, par mēroga izjūtu. Mēs tomēr dzīvojam valstī, kas knapi pārredz sava nākamā ceturkšņa norises un vēl pat nav sākusi runāt, kur nu vēl vienoties par, piemēram, nākamā gada budžetu vai tādiem svarīgiem jautājumiem kā iestāšanās eirozonā. Mēs jau pāris gadu desmitus nespējam vienoties ne par vienu praktisku nozaru stratēģijas jautājumu, ja neskaita neko neizsakošas frāzes, ka vēlamies iestāties tur un tur.

Bet Visaginas projektā ar pieticību plānošanas mērogos Latvijas politiķi neizceļas. Jo, paklusām bīdot šo projektu, mēs kā valsts un tauta uzņemamies saistības uz 60 + 30 000 gadu. Un to noklusēt ir gļēvulīgi un nožēlojami!

Ilustratīvā domas eksperimentā ieskatīsimies ne tos 60 gadus uz priekšu, kad mūsu mazbērni sāks atmaksāt mūsu imagināri lētos (tā mūsu ekonomikas ministrs D.Pavļuts jūnija vidū pieļāva 0,03 USD par kWh) santīmus par kilovatstundu, bet atpakaļ laikā.

Ir 1952.gads – septiņi gadi pēc lāga neprognozētā Otrā pasaules kara. Biedrs Staļins vada „mūsu” valsti un par spīti mežos paslēpušamies toreizējiem valsts ienaidniekiem – kaimiņu mežabrāļiem – sola komunismu jau pēc pāris piecgadēm. Paralēli pasaulē – Lielbritānija piesaka savu atombumbu, bet Apvienotās Karalistes tronī sēžas Elizabete. Formulēta tiek lielā sprādziena teorija. ASV prezidenta amata kandidāts Eizenhauers savā kampaņā par gadsimta ligām nosauc Koreju, komunismu un korupciju.

Vienīgās paliekošās vērtības kopš tiem laikiem, neskaitot politiķu saukļus, laikam ir karaliene Elizabete un Lielā sprādziena teorija. Citas tolaik formulētas nākotnes vīzijas un ticība statiskai un lineārai sabiedrības attīstībai pašreiz jau vairāk lasām kā anekdotes, dažreiz ar skumju pēcgaršu.

Uz mani ir tēmēts ar ložmetēju, ejot garām vienai no „īstermiņa” jeb pagaidu kodolatkritumu apglabāšanas vietnēm Vācijā, Gorlēbenē. Divreiz. Un es domāju, kurai no Latvijas pašvaldībām es šādu nākotni novēlu.

Nākotni: par saviem līdzekļiem vairāk nekā 300 paaudžu garumā apsargāt kravu, kas var uzlaist visu valsti gaisā pat bez stilīgā sēnes mākoņa. Tādas pašvaldības nav.

Un ir biedējoši uz šā vēstures dinamikas fona, ar kādām rožainām brillēm mēs 21. gadsimtā izlemjam mūsu bērnu un n-tās pakāpes mazmazbērnu likteni. Statiskā pasaule ir vēsture, kas vairs neatgriezīsies, jo tik nestabilā politiskā, ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā apstākļu kopumā kā patlaban civilizācija tās zināmā vēsturē nav bijusi.

Un tādēļ, lai cik nepatīkami, tomēr ar lielāku atbildību būtu jārunā par atomenerģijas projektu ilgtermiņa ietekmēm – ar visu mūsu lēmēju entuziasmu pret šo „drošo, tīro un lēto” enerģijas resursu. Raugi, vēl līdz šim pat brīdim atbildes uz kodolatkritumu uzglabāšanu nav. Pat vidējā termiņā, nerunājot par ilgtermiņu – praktiska risinājuma nav. Bet, ņemot vērā to, ka šis jautājums ienāks vēlēšanu kampaņu dienaskārtībā ne pēc vienas, bet desmit Saeimas vēlēšanām, politiķiem ar ekonomikas izrāviena neatvairāmo mantru uz lūpām laikam ir tik vilinoši to ignorēt.

Treškārt, par drošuma ilūziju. Ja mēs palasītu preses ziņas no tiem laikiem, kad cēla Fukušimu un Černobiļu, es pieļauju, entuziasma līmenis, solījumi un politiķu vienprātība ne ar ko neatšķīrās no Visaginas. Tikai, iespējams, ar opozīciju tikt galā bija vēl vienkāršāk.

Man nav nekādu aizspriedumu pret atomenerģiju. To, protams, nevajag ievietot labā/ļaunā kategorijā – mēs nevaram elementāras cilvēku muļķības un iedomības dēļ vainot objektīvus fizikas likumus. Es tikai vēlos norādīt, ka ir cena, ko par kodolenerģiju var nākties maksāt. Un tā cena ir Latvija. Un te nevajag 50, 60 vai 70 procentu riska koeficientu. Pietiek ar 0,0001. Diemžēl. Un tie nav koeficienti, kas ir likti uz kādu futbola maču, pēc kā būs arī nākamie. Pēc šo likmju uzlikšanas revanšs nav paredzams.

Es neesmu Krievijas spiegs. Ne manā, ne to biedrību kontos, kurās es darbojos, nav ne santīma no Lietuvas ministra nosauktajiem līdzekļiem. Starp citu, laba pārvaldība, manuprāt, prasa, lai reaģētu tāda paša ranga Latvijas ministrs un paskaidrotu savam lietuviešu kolēģim, ka ES dalībvalstīs tomēr ir citi spēles noteikumi nekā tā kontinenta valstīs, kur joprojām lielā vienprātībā „izvēlas” AES. Redziet, sabiedriskās vides organizācijas Latvijā ir vienoti pret atomenerģiju. Tas tā ir bijis visu laiku.

Ja šovasar padomā nebūtu jēgpilnākas aktivitātes, varbūt par šo tēmu varētu sanākt interesanta starptautiska civilprāva. Ha! Bet, jā, arī bez maksas esmu pret Visaginas AES projektu. Pret esmu tāpēc, ka, investējot AES, netiks atbilstīgi investēts ilgtspējīgā izvēlē – energoefektivitātē, šķeldas koģenerācijā, VES selgā, savu AER veicināšanā, mūsdienīgās darba vietās enerģētikā, kas rada vērtību visai sabiedrībai. Lai arī mūsu cilvēkiem arī tuvākajās paaudzēs ir 21. gadsimtam atbilstoša, eiropeiska enerģētikas attīstības ceļa karte.

Es nepārstāvu spēku, kas politiskā līmenī izlemj Latvijas vai pasaules nākotni. Mums ir tikai pieci miljoni biedru nepilnās 80 pasaules valstīs. Arī Ukrainā un Japānā. Un es ceru, ka vismaz viņu liecības dod man tiesības izteikties, pat ja demokrātiju tik svarīgos ekonomiskos jautājumos pie mums vēlētos atcelt, lai tikai izdabūtu cauri vienu kārtējo elektroenerģijas dižprojektu.

Starp citu, nevajag tērēt miljonu ekonomiskai izpētei. Pietiek atvērt www.ekonomika.org un ar tulkotāja palīdzību palasīt, ko Lietuvas ekonomists un Lietuvas bankas valdes loceklis raksta par kodolenerģijas sagaidāmajām izmaksām. Var itin labi saprast, ka „lēta kodolelektroenerģija” ir maldinoša informācija. Nebūs Latvijas ekonomikas ministra nedēļu pirms Jāņiem pieļāvuma formā („varētu būt”) nosauktās 0,03 USD par kilovatstundu elektroenerģijas! Nu nebūs, jo tas nav iespējams un turklāt tas ir skaidri zināms jau tagad! Tur tiešām miljonu tērēt VAS „Latvenergo” vadītai izpētei nevajag.

Man ļoti nepatīk, ka man melo, acīs skatoties. Un man ļoti nepatiktu, ja šajā jautājumā nāktos teikt – mēs jūs brīdinājām. Man aug bērni, un viņu labā ticu, ka mēs 21. gadsimtā varam savu enerģētikas politiku un nozares nākotni plānot labāk. Tāpēc esmu gatavs maksāt par ilgstspējīgu enerģiju. Uzskatu, ka, saprātīgi plānojot enerģētikas nozares nākotni, mēs vairāk iegūtu – piemēram, darba vietās laukos un enerģijas naudas „grozīšanu” Latvijas tautsaimniecībā. Esmu gatavs maksāt un izvēlēties tādu energoresursu salikumu savas dzīves laikā, lai maniem bērniem un bērnu bērniem nebūtu jāmaksā desmitkārt. Un, skatoties atomenerģijas industrijas vēsturē, ir pilnīgi droši, ka var nākties.

Neviena no līdz šim uzceltajām AES nav uzcelta vai uzturēta, balstoties uz tirgus ekonomiskiem apsvērumiem. Mēs jau tagad paši redzam, ka tirgus ir vairumam, bet dažiem tirgus ir citāds. Visa kodolindustrija ir uzcelta uz „visu zemju elektrifikācijas”, kodolieroču attīstības un progresa izrāviena lozungiem, kā arī barojusies uz dažnedažādu atklātu, pusslepenu un pavisam paslēptu nodokļu maksātāju naudas rēķina. Te būtu vietā minēt tikai dažus piemērus – dotācijas, garantēto iepirkumu, bāzes jaudu nodrošinājumu, drošības uzlabojumus, cenu garantiju, slēgšanas sagatavošanas, atkritumu transportēšanas un uzglabāšanas izmaksu segšanas, ekonomiskās priekšizpētes, starpizpētes un pēcizpētes – dažnedažādos budžeta līnijās ieslēptos burvju trikos. Ar šo triku palīdzību mēs, pat vēl projektam nesākoties, kopš 2004.gada esam samaksājuši vismaz septiņciparu skaitli par „ekspertu” un „saziņas komunikatoru” vērtīgajiem pakalpojumiem, kas mums mēģina mierinoši iegalvot: „lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks”.

Trīs, četri… Vai tiešām lecam..?

Autors ir Latvijas Zemes Draugu padomes vadītājs