Neparasts ābols pašmāju ābelē • IR.lv

Neparasts ābols pašmāju ābelē

1
Trīs pa tēva ģenētisko līniju identiskas Stradiņu paaudzes: Pēteris (no kreisās), Kārlis un Jānis. Augšā glezna ar ģimenes patriarhu Paulu Stradiņu — mākslinieka Leo Kokles dāvana Jānim Stradiņam un viņa sievai Laimai kāzu dienā 1963.gadā.
Ieva Puķe

Jaunākie atklājumi molekulārās ģenētikas jomā izjaukuši iedomāto latviešu etnoģenēzes ainavu. Stradiņu dzimtas pieredze rāda, ka varētu apstiprināties līdz šim par fantastiku uzskatītas teorijas 

Hromosoma Y mums visiem trim tiešām ir noturīga, pilnīgi identiska. Latvijā mūsu I haplogrupa ir samērā reta, varbūt sēliska, – tā zinātniskā interesē, kas šoreiz skar paša ģimenes trīs paaudžu vīriešus, stāsta akadēmiķis Jānis Stradiņš. Viņš ar dēlu, dzimtas patriarha Paula Stradiņa vārdā nosauktās Klīniskās universitātes slimnīcas sirds ķirurgu Pēteri Stradiņu un viņa atvasi, deviņgadīgo skolnieku Kārli, šo informāciju ieguva, nododot asiņu paraugu Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniekiem. Modernos molekulārās ģenētikas testus, kas tagad visaugstākajā līmenī notiek arī Latvijā, apvij likumdošanas diktēta anonimitāte. Kultūrvēsturiskās Stradiņu dzimtas pārstāvji tomēr bija ar mieru publiskot savus gēnus. Ne tikai lai popularizētu Latvijas zinātnieku darbu, bet arī liktu aizdomāties – kas mēs, latvieši, esam? 

Ar kājām no Āfrikas
Y hromosoma, par ko runā Jānis Stradiņš, pasaules zinātnieku acīm sāka atklāties tikai pirms desmit gadiem. Modernās tehnoloģijas ļāva miljoniem reižu palielinātā šūnas kodolā saskatāmajā pavedienā uziet specifisku rajonu, kurā glabājas no paaudzes paaudzē nododamā sēklinieku sintezētā «vīrišķā» informācija. Y hromosomas DNS jeb dezoksiribonukleīnskābes «diedziņš» ir 4000 reižu garāks, tātad grūtāk apzināms nekā mitohondriālais jeb sievišķais DNS pavediens, kurā vēstījumu ar olšūnām ieraksta sievietes. 

Zinātnieku interesi izraisījis fakts, ka gadu tūkstošu ritējumā DNS virtenes, miljonos kopiju tiražējot ģenētisko vēstījumu nākamajām paaudzēm, mēdz pielaist nelielas kļūdas. Sievišķā DNS mēdz kļūdīties biežāk, vīrišķā – retāk, tomēr abos gadījumos mutācijas ir bijis pamats nevis regresam, bet attīstībai. Atšifrējot sīkās nianses gēnu «vēstulēs», zinātnieki var sekot molekulārajai evolūcijai, noteikt cilvēku ģenētisko kopību jeb haplogrupas. Saliekot kopā dažādos reģionos ievākto informāciju, iespējams modelēt mūsu senču dzīvesvietas un ceļošanas kartes. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu