Zilumi skolas un ģimenes sejā 20

Foto: Andriuss Ufartas, F64/BFL
Dita Arāja
Print Friendly, PDF & Email

Ir jautājums, vai skolotājs ir gatavs bērniem iemācīt ne tikai matemātiku un rakstīšanu, bet arī izveidot emocionāli drošu vidi

Ja domājam, ka izglītības sistēmas galvenais mērķis ir akadēmiskie panākumi, tad kļūdāmies. Jo izglītības galvenais mērķis ir iemācīt bērniem veidot attiecības. Ar šādu pārliecību jau vienpadsmit gadus strādā centrs pret vardarbību „Dardedze”, kurš par savu prioritāti ir izvirzījis preventīvo darbu vardarbības mazināšanai un pozitīvu attiecību veidošanai ģimenē un bērnu un jauniešu saskarsmē ar vienaudžiem.

Vardarbība skolās uztrauc arī vecākus, tāpēc 2.-3.novembrī konsorcijs „Latvijas Vecāku forums” rīko praktisku konferenci vecākiem „Risinājumi drošām skolām”. Iecerēts, ka pasākumā pašmāju un ārvalstu speciālisti sniegs praktiskus padomus, kā rūpēties par bērnu drošību un labklājību skolā un kā efektīvi piedalīties drošas skolas plāna izveidē un iedzīvināšanā.

„Dardedzes” konsultāciju daļas vadītājai Lailai Balodei un preventīvo programmu vadītājai Agnesei Sladzevskai jau ir pieredze šo jautājumu risināšanā. Viņas intervijā dalās pieredzē par vardarbības novēršanu skolās un ģimenēs un konfliktu risināšanas mācīšanu bērniem un viņu vecākiem.

Kā varbdarbības aina ir mainījusies, sākot no „Dardedzes” darbības pirmajām dienām līdz šodienai?

Laila Balode: Patiesībā nekas jau mūsu valstī nav mainījies, neskatoties uz to, ka no 2001.gada, kopš strādājam, esam radījuši daudz publikāciju ar vienu vienīgu mērķi – izglītot, dot papildus informāciju, zināšanas, stiprināt cilvēkus, kas šajā jomā strādā, lai viņi būtu redzīgāki, lai ieraudzītu [vardarbības pazīmes]. Šobrīd, 2012.gadā, mēs nevaram pateikt, ka vardarbības kļuvis mazāk, ka ir kādi [vardarbības] veidi, kas būtu izzuduši. Mēs nevaram pateikt, ka kāda problēma ir atrisināta. Mēs varbūt esam gudrāki, lai to ieraudzītu, un drosmīgāki, lai par to runātu. Bet šī problēma ir kā aisbergs – ja mēs 2001.gadā redzējām tikai virspusīti, tad šobrīd esam sapratuši, ka zem ūdens ir kaut kas tāds, ka vēl vairāki mūsu profesionālie mūži būs vajadzīgi. Globāli skatoties, sakām, ka vardarbība ir bijusi, ir un būs, un vienīgais, ko varam izdarīt, – aizvien gudrākus cilvēkus iesaistīt, lai pret to cīnītos.

Kāds bija pats raksturīgākais vardarbības veids „aisberga” virspusē, ko jūs ieraudzījāt, kad sākāt strādāt 2001.gadā?

Agnese Sladzevska: Vardarbība ģimenē. Mēs tikām radīti kā kaut kas jauns un unikāls – tolaik Latvijā nebija pieejami pārāk daudz šādu pakalpojumu. Bija ļoti daudz gaidu, ko mēs varētu darīt. Tāpēc uzreiz mums nācās saskarties ar daudziem ļoti smagiem gadījumiem, bet jāpiebilst, ka šo viepadsmit gadu laikā vēl aizvien ir tendence pievērst uzmanību smagajiem gadījumiem, lai gan mēs visus viepadsmit gadus esam strādājuši, lai sāktu savlaicīgi domāt par prevenci visos līmeņos – gan par pakalpojumiem un atbalstu visām ģimenēm ar bērniem, gan par atbalstu riska ģimenēm, gan ģimenēm, kur vardarbība jau ir notikusi. Mūsu valstī ir ļoti, ļoti grūti pārliecināt, ka prevence ir nepieciešama. Mēs tikai ilgtermiņā redzam, ka prevence atmaksājas.

Kuras patlaban ir aktuālākās vardarbības izpausmes?

L. Balode: Pastāv gan emocionāla, gan fiziska, gan seksuāla vardarbība pret bērniem. Patlaban vairāk aktualizējas (bet es nesaku, ka kļūst vairāk) seksuālā vardarbība. Speciālisti ir kļuvuši gudrāki, jo mēs atklājam ļoti agrīnu vardarbību. Ja globāli skatāmies uz visu sistēmu, problēma ir agrīnā prevence. Mēs tagad labi redzam likumsakarību – ir mamma, kas beigusi internātskolu vai uzaugusi bērnunamā, viņa rada bērnu, izvēlas nepareizus partnerus, nepareizas disciplinēšanas metodes, nonāk sociālo dienestu redzeslokā, viņai atņem bērnu, bērns nonāk iestādē. Turpinās apburtais loks. Kaut kā šo mums neizdodas pārraut, jo institūcijas, kuras kaut ko varētu darīt, lai to neturpinātu, tam ļauj notikt.

Man reizēm ir sajūta, ka arī bērnunamiem ir vajadzīgi bērni. Sistēma uztur pati sevi, un bērna intereses nevienu neinteresē. Par to, man liekas, ir jākliedz.

Tātad vardarbība rodas no mammām un tētiem, kas paši bērnībā nav izjutuši ģimenes mīlestību?

A. Sladzevska: Tas ir vardarbības paaudžu fenomens, jo arī vardarbību pārmanto. Ja tā ķēde kādā paaudzē netiek pārrauta, tad turpināsies nākamajā. Arī pētījumi pierāda – ir ļoti augsts risks, ka vecāki, kas bērnībā ir cietuši no vardarbības, atkārtos to pašu. Tāpēc tam jābūt par signālu visām atbildīgajām iestādēm, kas ir strādājušas ar iepriekšējo paaudzi, darīt visu iespējamo jauno vecāku sagatavošanā, lai viņi varētu atbilstoši pildīt vecāku lomu.

L. Balode: Mēs 12 gadus darbojamies, un klienti, kas šeit bija kā pusaudži, tagad ir mūsu klienti kā vecāki.

Kāda ir šo vecāku pagātne – viņi nāk no bērnunamiem vai no ģimenēm?

No destruktīvām ģimenēm. Kāds šajās ģimenēs nav „iejaucies”, jo valda mistiski stereotipi, kas ir laba ģimene. Ja vecākiem ir darbs, ja viņi nelieto alkoholu, bet varbūt uz bērniem kliedz katru dienu vai sit trīsreiz nedēļā, tad mēs tomēr neiejaucamies, jo esam tik toleranti pret šo īpašo audzināšanas metodi!

A. Sladzevska: Lielu lomu spēlē arī mūsu valstī iecienītais iejaukšanās veids – bērna izņemšana no ģimenes. Ir, protams, situācijas, kad tas ir vienīgais veids, kā pasargāt bērnu, bet bieži vien šīm ģimenēm ir vajadzīgs atbalsts, uzmanība un labs paraugs, lai tiktu galā ar situāciju un nenonāktu līdz brīdim, kad bērns ir jāizņem no ģimenes.

Kad bērnu izņem no ģimenes, viņu ieliek krīzes centrā. Tad saprot, ka īsti neviens ar ģimeni nestrādā, lai bērns ģimenē varētu atgriezties, un tad sāk domāt, vai meklēt audžuģimeni vai aizbildni. Bet, ja arī tas nesanāk, tad liekam bērnunamā uz nenoteiktu laiku un kārtojam brīvus papīrus. Rezultātā ir izaugusi, teiksim, meitene, kas ātri vien kļūst par mammu, un viņai nav bijusi iespēja gūt citu pieredzi.

Ideālajā variantā ģimenei savlaicīgi būtu jānodrošina atbalsta tīkls. Taču speciālisti – sociālie darbinieki, bāriņtiesas, skolu sociālie pedagogi, kam būtu jāatbalsta ģimene, nāk ar tik kategorisku, nosodošu, negatīvu attieksmi – tu, sliktā, vainīgā, tu neproti audzināt savus bērnus! Būtu daudz citādāk, ja mēs uzklausītu to ģimeni un pateiktu -esmu šeit, lai tev palīdzētu! Nevis lai draudētu atņemt bērnus.

Lai novērstu vardarbību, ir nepieciešama starpinstitucionālā sadarbība. Kur jūs šajā sistēmā redzat vājos punktus?

L. Balode: Pirmkārt, sistēma ir ļoti sadrumstalota – par kaut ko atbild valsts, par kaut ko – pašvaldība. Tāpat kā speciālisti attiecas pret klientiem, paģērot un draudot, tā arī pašas sistēmas iekšienē institūcijas savstarpēji nevis sadarbojas, bet konkurē un viena otru kontrolē, viena otrai draud, slēpj informāciju vai to nepasaka līdz galam. Nav sazobes. Būtu ļoti interesanti salīdzināt divus sociālos dienestus, teiksim, Rīgā un Latgalē, – viņu funkcijas, izpratni un ko no saturiskā viedokļa viņi īsteno. Līdzīgi ar bāriņtiesu. Institūcijas ir tik dažādas ar tik atšķirīgām izpratnēm, ka šķiet – nav neviena, kas tur varētu ieviest kārtību.

Bet Valsts bērnu tiesību aizsradzības inspekcija jau pirms gadiem četriem solīja, ka veidos sadarbības ķēdes, lai institūcijas zinātu, kurā brīdī ar kuru un kā sadarboties.

A. Sladzevska: Epizodiski jau kaut kas notiek. Latvijas fenomens ir, ka tas viss atkal tiek balstīts uz cilvēku. Ja zvaigznes attiecīgi sakārtosies, ka komandā sanāks kopā cilvēki, kuri grib palīdzēt ģimenēm un bērniem, nevis lai būtu varas pozīcijās vai nopelnītu sev algu, tad tur darbosies. Ir labi piemēri, kā darbojas starpdisciplinārās komandas, bet ar to diemžēl ir par maz. Ir vajadzīgas vadlīnijas, nolikumi. Cilvēki vēl aizvien nāk kopā un saka – mēs paši izdomājām, ka darīsim tā, bet īsti jau nevienam nav skaidrs, kā mēs to lauciņu sadalām, kur kādas atbildības robežas pārklājas. Centrā vajadzētu būt ģimenei ar bērniem, bet bieži vien viņi tiek atstāti kaut kur ārpusē – aiz durvīm. Sanāk kopā visi speciālisti un izlemj – bērnam vislabākais būs tas un tas.

Bet kurš no šiem speciālistiem ir aizgājis un parunājis, un noskaidrojis, kuras ir tās bērna vislabākās intereses, kā nosaka likums – ka visiem lēmumiem ir jābūt pieņemtiem bērna vislabākajās interesēs.

Realitātē tas nenotiek. Un tas arī ir liels klupšanas akmens.

L. Balode: Tas ir vērtību jautājums. Vienmēr ir svarīgi uzdot jautājumu, kāpēc cilvēki izvēlas šādas profesijas? Patiesībā tur ir liels varas fenomens, apziņa, ka tu vari lemt, noteikt, kontrolēt. Acīmredzot šiem cilvēkiem jau augstskolas līmenī kaut kas vērtību līmenī nav iedots, ja viņu vērtība ir vara, nevis kādas ģimenes labklājība.

Kurā starpdisciplinārās sadarbības ķēdes posmā visvairāk trūkst šo vērtību?

L. Balode: Tur atkal ir cilvēciskais faktors – var būt viena bāriņtiesa, kurai ir izpratne par vērtībām, un otra – kurai nav. Svarīgi, ar kādu motivāciju indivīds to darbu dara. Svarīga ir visas sabiedrības attieksme pret bērniem – vai mēs viņus uzskatām par vērtību, vai viņi ir tikai vērtība uz papīra un kaut kur grāmatās. Vai mēs protam cienīt bērnus.

Kur jūs redzat izeju no šīm problēmām?

L. Balode: Man liekas, ka ir vajadzīgs laiks un laba izglītība pedagogam, psihologam, sociālajam darbiniekam, ārstam, policistam, juristam – no ētikas un vērtību viedokļa. Jo šie cilvēki veido šo vidi, un viņiem visiem būtu jābūt pamatam, ka bērns ir vērtība.

Bet kaut kur valstī šī ķēdīte darbojas labi?

L. Balode: Vismaz trijās no 25 pašvaldībām, ar kurām tagad strādājam, ir labas komandas. Ar lielākām vai mazākām problēmām, bet viņi spēj pieņemt lēmumus bērna interesēs.

Kāda ir starpdisciplinārā sadarbības ķēde?

L. Balode: Droši vien pirmais ir sociālais dienests, kurš strādā ne tikai ar pabalstu izdalīšanu, bet kuram rūp iedzīvotāju un ģimenes attiecību labklājība šā vārda visplašākajā nozīmē. Tad, ja viņi redz, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā, viņu pašu rīcībā ir pietiekami daudz resursu, un šeit es nerunāju par naudu, bet par zināšanām un metodēm, lai ietu un runātu ar ģimeni, un atrastu vislabāko veidu, lai cilvēks nejustos pazemots, apvainots, nepareizs. Ja šajā līmenī netiek galā, tad tālāk ir bāriņtiesa, kura, kā zināms, pieņem lēmumus bērna interesēs. Tā jau ir pirmā līmeņa vara, kas var mēģināt kaut ko darīt. Tad mums ir policija, ja ir jau kriminālprocess. Un atkal – mūsu brīnišķajā valstī ir tā, ka valsts policija ir pieejama visur, bet dažos lauku reģionos – dozētā daudzumā.

Ir viens policists uz tik lielu teritoriju, ka viņam degvielas nepietiek, lai aizbrauktu uz punktu X, ja tur patiešām kaujas divi vecāki un ir mazi bērniņi.

Pašvaldības policija ir tikai dažās pašvaldībās, tad kā mēs varam runāt par sociālu vienlīdzību vai vienādu pieeju pakalpojumam neatkarīgi no dzīvesvietas?

A. Sladzevska: Šai ķēdei ir jāsazarojas gan uz seku risināšanu, gan prevenciju – vardarbības agrīnu atpazīšanu. Tur tad noteikti svarīga loma ir ārstniecības iestādēm, skolām un bērnudārziem.

Minētajā sadarbības ķēdē „Dardedze” palīdz gan risināt sekas, gan arī nodarbojas ar prevenciju.

L. Balode: Jā. Un visskarbākā pieredze ir darbā ar veselības aprūpes sistēmu. Tā ir ļoti pašpietiekama sistēma un grūti iesaistāma sadarbībā. Viņiem reizēm ir ļoti grūti saprast, kāpēc ir jāsadarbojas mirklī, kad slimnīcā iestājas bērns ar traumām.

A. Sladzevska: Slimnīcām ir savs sociālais dienests, kas strādā ar lietām. Bet ģimenes ārsti, kuriem vajadzētu ziņot un sadarboties, to dara ļoti reti.

L. Balode: Mums ir bijuši gadījumi, kad ģimenes ārsti ziņo par zilumiem, tad vecāki aiziet [pie ārsta] un norāda, ka tā nevajadzēja darīt (es nezinu, kā tieši viņi norāda), un tad jau nākamajā reizē ārsts paziņo, ka neko viņš nav redzējis.

Mēs „Dardedzē” mazinām vardarbības sekas, nodrošinot pakalpojumu, kad jau ir konstatēta vardarbība un kaut kas ir jādara, lai ģimene ar to tiktu galā. Un vēl viens posms – mēs mēģinām atklāt vardarbību, kriminālprocesā veicot izpētes nopratināšanas. Un tad ir plašā prevence – mēs izglītojam dažādus speciālistus – policistus, sociālos darbiniekus. Ejam arī uz skolu un jau konkrēti strādājam kopā ar bērniem un vecākiem.

Kāda ir skolu, bērnudārzu, vecāku, skolotāju, bērnu atsaucība?

A. Sladzevska: Mums ir vairākas programmas, un viena no tām – bērnu personiskās drošības programma attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tad ir antimobinga programma „Drosme draudzēties”, tajā mēģinām motivēt skolas izstrādāt un ieviest pretvardarbības stratēģijas, pirms tur kaut kas traks notiek. Jo mūs parasti aicina, kad skolās vardarbība notiek jau uz visām 10 ballēm. Bērni savstarpēji var būt tik ļoti nežēlīgi! Tad mēs runājam par skolotāja atbildību. Par visas skolas kopējo atbildību – kā viņi spēj sadarboties ar bērniem. Mums skolas saka – jā, mums ir stratēģija, kā novērst vardarbību. Bet, kad runājam ar skolēnu pašpārvaldi, izrādās, ka direktore ir uzrakstījusi rīkojumu un iedevusi skolēnu pašpārvaldei – pasakiet skolēniem, ka no rītdienas mums sētas durvis būs slēgtas un garais starpbrīdis saīsināts, lai jūs neietu laukā un nepīpētu, un nesistu viens otru!

Mums ir izstrādāta kartēšanas sistēma, kad bērniem dodam viņu skolas plānu un lūdzam atzīmēt vietas, kur viņi savā skolā jūtas nedroši. Ir skolas, kas patiešām ar dziļu interesi iesaistās, ņem šo informāciju un risina problēmas, bet ir skolas, kas pasaka – mums ir uzstādītas kameras, mums viss ir atrisināts. Bet tualetēs un ģērbtuvēs, kur notiek vardarbība, kameru nav. Un tad ir skolas, no kurām mums atnāk anketas, kurās visi bērni glītā rokrakstā ir uzrakstījuši vienu teikumu: „Mēs visā skolā jūtamies droši”. Tad ir skaidrs, ka šajā skolā vardarbība „nenotiek”.

Mēs runājam ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kā skolām piedāvāt atbalstu pretvardarbības stratēģijas izstrādē un kas pēc tam kontrolē, vai šī stratēģija tiek vai netiek ieviesta. Mums ir lielisks Zviedrijas piemērs, no kura esam mācījušies. Tur likumā ir ierakstīts, ka skolām ir jābūt iedzīvinātam nediskriminējošās pieejas principam un paši bērni strādā un domā, kā viņi savu skolu var padarīt draudzīgāku.

Kurās vecuma grupās savstarpējā vardarbība ir visakūtākā?

A. Sladzevska: Klasiski tā būtu 5.-9. klase. Bet tajā pašā laikā ir bērnudārzs, kur savstarpējā vardarbība jau sit augstu vilni. Tāpēc jau bērnudārzā ir ļoti svarīgi runāt, kā mēs savā grupiņā veidojam emocionāli drošu vidi. Kas notiek tad, ja kāds mani „abižo” – vai skolotāja pasaka: „Beidz sūdzēties! Tiec pats galā!”, vai mēģina bērnam iemācīt konflikta risināšanas prasmes jau piecu gadu vecumā, lai uz skolu viņš aizietu ar somiņu, kurā ir ne tikai burti, bet arī dzīvei noderīgas prasmes.

Varbūt tad lielāko prevencijas akcentu vajadzētu likt uz bērnudārziem?

A. Sladzevska: Jā, tā tas ir. Skatoties ilgtermiņā, tas ļoti atmaksātos. Bet arī skolā ļoti daudz kas ir skolotāju rokās – kā viņi veido klases vidi, vai viņi ar cieņu izturas pret bērniem un vai bērni spēj viens pret otru izturēties ar cieņu. Mums ir bijuši gadījumi, kad redzam, kāpēc bērns cieš no mobinga klasē, – jo skolotāja jau viņu patiesībā mobingo, viņa bērnu tajā situācijā ir nostādījusi. Bērni redz – aha, skolotāja arī par viņu pavīpsnā, tad kāpēc gan arī mums viņu neizsmiet un nedarīt vēl visādas nesmukas lietas?

Ir dzirdēts, ka tēvi saka – es dēlam mācu, ka meitenēm sist nedrīkst, bet, ja tev sit puika, tad – sit pretī!

A. Sladzevska: Tad vecākiem jājautā – ja mēs pieņemam, ka bērnudārza grupiņa vai klase atspoguļo darba kolektīvu, tad pārnesam šo pašu situāciju uz darba vidi. Vai tu savam kolēģim vīrietim, ar kuru būs radusies nesaprašanās, teiksim, par kādu darba projektu, arī iesi un sitīsi, vai tomēr mēģināsi ar vārdiem risināt šo situāciju? Tad kāpēc mēs mācām bērniem, ka viņi savas mazās problēmsituācijas, kas viņu izpratnē ir lielas un būtiskas, drīkst risināt sitot, pirms mēs šo situāciju esam mēģinājuši risināt ar vārdiem? Bērnudārza uzdevums ir iemācīt pirmās stratēģijas konflikta risināšanā.

L. Balode: Puikām droši vien kaut kad arī ir jāizkaujas, par to jau nav runa. Bet tas noteikti nav jāveicina.

A. Sladzevska: Tas viņiem nav jāmāca, jo to viņi izdarīs dabiski. Ja mēs kā pieaugušie to apzināti mācām, tad tas aiziet neadekvātā līmenī – tāpēc sabiedrība ir vardarbīga.

No „pareizajiem” bērnudārziem konfliktu risināšanu iemācītie bērni aiziet uz skolu, bet tur varbūt priekšā kādi citi bērni, kas to neprot.

A. Sladzevska: Un tad ir skolotāji, kuru uzdevums 1.klasē ir ne tikai iepazīstināt bērnu ar apkārtējo vidi, bet rosināt, lai visi bērni sasēžas kopā un izdomā, kas klasē ir jādara, lai visi tur justos labi. Tā mēs dodam bērnam iespēju iesaistīties un pateikt, kas viņam ir svarīgi. Varbūt ir svarīgi, ka 1.klasē stūrī sēž lācītis, kurš no rīta ar visiem sasveicinās, lai neviens mazais cilvēks ar lielo mugursomu nevarētu atnākt uz skolu un nolīst kaut kur kaktiņā. Tas ir jautājums, vai skolotājs ir gatavs ieguldīt no sevis drusciņ vairāk nekā no viņa prasa. Ne tikai iemācīt matemātiku un rakstīšanu, bet izveidot emocionāli drošu vidi, uz kuru bērns pats varētu tiekties, lai iemācītos to matemātiku un rakstīšanu.

L. Balode: Vienvārdsakot, padarīt sistēmai cilvēciskākus vaibstus. Jo mums viss ir kastītēs, noteikumos, instrukcijās, un nabaga skolotājam nav laika emocionāli drošās vides radīšanai.

A. Sladzevska: Ir jau labi skolotāji! Mums vienā skolā ir sociālā pedagoģe, kas zina visu savas skolas bērnu vārdus. Ejot pa gaiteni, viņa apstāsies un paprasīs, kā tev ar to klājas, vai tu atrisināji to, vai tev mājās viss kārtībā? Bet ir prestižās skolas, kuras negrib iedziļināties problēmās un no kurām atnāk teikumi, ka „mūsu skolā visi bērni jūtas droši”. Ir skumji, jo nevar tā būt.

Dzīvojot Kanādā, redzēju, ka ļoti daudzi vecāki skolās iesaistās kā brīvprātīgie. Viņi noziedo stundu nedēļā no sava laika, lai ietu un darītu kaut ko skolas labā, piemēram, pieskatītu bērnus pagalmā. Mums kartēšanā parādījās, ka visbīstamākie ir gaiteņi, kad no vienas klases bērnam jāpāriet uz stundu otrā klasē. Kurš uzņemas atbildību par šo laiku? Iespējams, brīvprātīgie vecāki vai vecāko klašu skolēni var iet uz mazāko klašu stāviem un gaiteņiem, lai fiksētu, kas tur notiek. Vardarbības gadījumiem ir tendence kultivēties, jo – nekas jau nenotika, iepriekšējā reizē man nekas nebija! Tad kāpēc lai kaut kas mainītos? Eju tālāk ar karogu, ka šādi skolā drīkstu uzvesties.

L. Balode: Es mācījos Dānijā, un mums bija pasniedzējs, kurš jautāja, kas ir izglītības sistēmas galvenais mērķis? Mēs, loģiski, runājām par to, ka iemācīties rakstīt, lasīt un tā tālāk. Bet viņš teica – nekā!

Izglītības sistēmas galvenais mērķis ir iemācīt bērniem veidot attiecības. Ja ir labas attiecības, tad tu iemācīsies i lasīt, i rakstīt, i gribēsi uz skolu iet. Bet, ja būs mērķis tikai akadēmiskie sasniegumi, tad tur parasti arī veidojas konflikti.

Jo cilvēki parasti neprot veidot attiecības, un man tas liekas traģiski.

Skatoties no jūsu nevalstiskās pozīcijas, kas būtu pirmais praktiskais solis, kas būtu jāsper, lai mazinātu vardarbības izpausmes?

L. Balode: Prevence kā vērtība ir jāieliek sociālā darba ikdienā. Ja jebkurai māmiņai manā, sociālā darbinieka, uzraudzītajā teritorijā piedzimst bērniņš, es tur momentā esmu ar acīm, ar resursiem. Patronāžas māsām ir jānāk un ģimenē jāapskata jaundzimušie bērni. Mums pagājušajā gadā bija pētījums kopā ar [sociālantropoloģi] Aivitu Putniņu par mazo bērnu drošību Latvijā. Secinājām, ka bērni līdz trīs gadu vecumam izkrīt cauri drošības tīklam. Lai vecākiem būtu informācija par riska punktiem bērna augšanā – mums ir trīsgadnieks, sešgadnieks, pirmā klase – posmi, kad bērna audzināšana kļūst apgrūtinoša.

A. Sladzevska: Jādomā par tuvāko kopienu, lai es, esot mājās ar savu mazo bērniņu, zinu, kur aiziet un sameklēt palīdzību, ja jūtos vientuļa, ja bērniņš aug un es nezinu, kā disciplinēt divgadnieku, trīsgadnieku.

L. Balode: Lai bēbīšu skoliņas ir nevis ekskluzīvs pakalpojums, bet pieejams visiem pirmajā dzīvības gadā, jo tur atkal būs speciālisti, kas redzēs, kas šajās ģimenēs notiek.

A. Sladzevska: Paralēli mācīt pašiem bērniem, ka ķermenis ir tava vērtība, kuram neviens nedrīkst darīt pāri. Ka tev ir tiesības pateikt „nē” situācijās, kad tevi apdraud. Ka tev ir tiesības lūgt palīdzību, ja jūties nedroši. Un no mūsu pieaugušo viedokļa – respektēt šīs lietas un uzvesties kā „drošajiem cilvēkiem”, pie kuriem bērniem ir tiesības vērsties pēc palīdzības.

 

Komentāri (20)

Baiba Eglâja 02.11.2012. 15.42

Pateicība visām, īpaši Arājai. Par to ir jārunā. Jāsadarbojas. Te tikai katrs dzīvo savā kastītē. Vienīgais, ko atļaujas – izbāzt galvu no savas kastītes un nobļauties – tā cita kastīte vainīga. Dzīvojam kastītēs, veidojam tik jaunas kastītes. Nu jau laikam no jaunas kastītes vakar saņēmu epasta ziņu – [Politika.lv] Ir ir kleptokrātija . Tas bija redzams, pat neko neatverot. Cik to saņēma, cik akli noticēja, ka tā ir? Dardedze ir laba lieta. Sadarbība gan tai Dardedzei nepieciešama. Tai vardarbībai pret bērnu ir pāriešanas tendence no vienas paaudzes nākamajā. Tas būtu tikai “sīkums”, ja neveidotos citas vardarbību “cienošas” dinastijas. Piemēram? Pims cik gadiem delfi, apollo, TVnet komentētāji aprēja skolotājus? Vai normālu, labu skolotāju šodien ir vairāk kā toreiz? Vai tas bērns, kurš ir ķeizars savā ģimenē, spēs nesist savu bērnu? Man pašai ir bijusi nosacīta saskare ar bāriņtiesu, sliktu neko nevaru teikt. Tikai – kāpēc aizbildni maniem bērniem kaut kas iecēla bez saskaņošanas ar mani. Arī atcēla viņu “kaut kas”, ne jau pats aizbildnis atteicās no pienākumu pildīšanas. Kāpēc mani bērni varēja teikt – bariņtiesā ir visi papīri, lai aizbildni varētu iesūdzēt. Kāpēc man bērni teica – mums drēbes pirka humpalās, bet teica, ka veikalā. Kāpēc man bija jāparaksta kaut kāds papīrs, lai bērni vaētu braukt uz ārzemēm, kur bija bāriņtiesa un aizbildnis? Kāpēc tad, kad teicu vecajai mātei, ka bērniem vajag kāda psihologa konsultāciju, māte varēja atteikt – labākie psihologi bērnam ir draugi.Kur tad bija bāriņtiesa? Es, kā daudzi, uzskatu, ka psihologi ir neizdevušies žurnālisti. Bet dardedzei, bāriņtiesām vajag “kabatā turēt” psihologu. Un bērnam jau skolā iemācīt nebaidīties no psihologa, bet tam uzticēties. Jo sadarbībai ir jābūt. Tikai sadarbojoties varēsim vēl ko darīt.

+1
0
Atbildēt

0

Juris Dzelme 02.11.2012. 19.54

laikam neesam izauguši no padomjlaiku domāšanas, jo brīžam nespējam risināt situācijas. sevišķi skolotāji ir brīžiem apjukiši, bezspēcīgi, krīt histērijā, jo nav ne zināšnu, ne pieredzes. un tad dzirdamas vaimanas ka bērniem ir par lielu tiesības, ka nedrīkst ne pirkstu piedurt, nedrīkst aizrādīt, uttt. padomju laikos bija vienkārši- neklausīji skolotāju, prom uz specskolu vai koloniju.

+1
0
Atbildēt

0

youtube subscribers list 26.04.2020. 01.53

… [Trackback]

[…] Read More Info here on that Topic: ir.lv/2012/11/02/zilumi-skolas-un-gimenes-seja/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu