Gundars Āboliņš un Elita Kļaviņa vienā no izrādes stāstiem par muļķīti Gimpelu, kuru nemitīgi krāpj sieva.
Alvja Hermaņa izrāde Kabalas noslēpumi bērnišķā skatījumā ar pieaugušā piezīmēm
Teātra izrādes skatos un vērtēju bērnišķīgi egoistiski. Jebkurā izrādē meklēju to, kas mani aizrauj - ļauj attīstīt savas fantāzijas vai arī vienkārši baudīt. Dažkārt gan no izrādes izlobu tādas lietas, kuras mākslas darba radītājiem, iespējams, pat sapņos nav rādījušās. Tā kā šoreiz tiku pagodināts ar aicinājumu uzrak-stīt recenziju, klāt liku piezīmes, kas ir mani tāda kā pieauguša cilvēka prātojumi, ko citos gadījumos attiecībā uz mākslām nelietoju.
Man vislabāk patika, kā viņiem lidostā koferi lidoja pa gaisu. Vēl man patika, kā viņi dejodami rādīja, kā maizīti cep, un visas tās citas lietas, kas notika tajā īsajā piektdienā. Tad, kad viņi visu laiku tirināja pirkstus, tas man vairs nepatika. Un, kad vecis tēloja, ka pēc pirts uzvelk tīru kreklu, viņš īstenībā bija netīrs sasvīdis no lēkāšanas.
Kustības man bija vispatīkamākais pārsteigums šajā izrādē. Jo īpaši tas attiecas uz Regīnu Razumu un Gundaru Āboliņu epizodē Īsā piektdiena. Āboliņš gan bija kā Āboliņš. Labs. Nedaudz pārsteidza, ka ar savu masu spēj būt lecīgi plastisks. Un tā aizdusa bija dabiska. Regīna Razuma savukārt līdz šim mani bija valdzinājusi tieši ar savu atturīgumu, te pēkšņi - tik ekspresīva.
