Šogad daudzviet ir labs ābolu gads. Kuras šķirnes ir allaž augušas lauku sētās un iemīļotas joprojām? Visu laiku labākās?
Bildēties netiek ‘Cukuriņš’. «Vairs nav formā, jo vasaras ābols,» saka Laila Ikase un «izsvītro» to no ābolu klasikas, liekot atpakaļ vēsajā noliktavas kastē. Lailai jātic, jo Latvijas Valsts augļkopības institūtā Dobelē viņa atbild par ābeļu šķirņu saglabāšanu un zina, kurus ābolus un ābeļu stādus pērk visvairāk. Jā, ‘Cukuriņš’ esot pieprasīts joprojām, taču neatbilst vienam mūsu atlases kritērijam – izcelsmes vietai. Tas radies Krievijā. No mūsu saraksta izslīd arī ‘Safrāna pepiņš’ ar balonam līdzīgu krunkainu apakšu. Pepiņiem gan esot gaidāma renesanse Lietuvā, kur to iecienījuši sulu spiedēji. «Vīna un sidra darinātājiem vajag tādu šķirni, kurā ir daudz cukura, jo īsts sidrs ir bez pievienota cukura,» saka pētniece. Un pepiņam ar cukuru viss kārtībā.
Atlasot ābolus, Laila katram velta trīs nosaukumus, jo visas vecās Latvijā augošās ābeļu šķirnes pirmie aprakstīja vācieši, tad krievi un tikai pēc tam savus nosaukumus deva latvieši.
Kad ābolu nemateriālais mantojums ir gandrīz nokomplektēts, prasu Lailai, kāpēc nav iekļauti miltainie birņi. «’Rēveles bumbierābele’? Vairs nav populāra, ir citas saldākas šķirnes. Aizvien vairāk cilvēku vēlas izaudzēt saldus ābolus.» Mūsu izlasē neiekļūst arī Latvijā visvairāk audzētā šķirne ‘Auksis’, jo, pirmkārt, tā nav «vecā un labā», jo radusies tikai 60.gados, otrkārt, lietuviete.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.