Publiskais izpildījums un grozījumi Autortiesību likumā • IR.lv

Publiskais izpildījums un grozījumi Autortiesību likumā

60
Foto: Emīls Desjatņikovs, F64
Inese Lūkina

Likuma grozījumi jau nodarījuši vairākus tūkstošus latu lielus zaudējumus mūzikas izpildītājiem un producentiem

Skaļi diskutētais jautājums par mūzikas izmantošanu publiskajā izpildījumā un jo īpaši par radio atskaņošanu ir nonācis tik tālu, ka deputāti pirmajā lasījumā jau ir pieņēmuši likumprojekta grozījumus Autortiesību likumā.

Pie kā tas novedīs? Vai steigā veiktie darbi dos patiesu labumu mūziķiem un sabiedrībai un vai Latvija nebūs nonākusi strupceļā pēc šādu sasteigtu grozījumu pieņemšanas un striktu norāžu saņemšanas no Eiropas Savienības par nepieciešamiem „atpakaļgrozījumiem” Autortiesību likumā?

Deputātu sagatavotie Autortiesību likuma grozījumi jau kopš jūnija ir nodarījuši vairākus tūkstošus latu lielus zaudējumus mūzikas izpildītājiem un producentiem. Grozījumi vēl nav pieņemti, bet uzņēmumi jau atsakās slēgt līgumus, gaidot jaunos grozījumus.

Likuma grozījumu pamatotību amatpersonas un deputāti skaidro arī ar nesenajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem mūzikas atskaņošanas jomā. Šeit būtu nepieciešams vērst uzmanību, ka tieši izveidojusies judikatūra ir jāņem vērā, piemērojot likuma normu, nevis jāveic grozījumi likumā, atbilstoši tiesu spriedumiem.

Uz šo principu 2008.gada 14.augusta “Jurista Vārda” publikācijā “Likums un tā grozījumu” ir norādījusi arī zvērināta advokāte Inese Nikuļceva, tajā laikā esot Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece likumdošanas jautājumos: “Likumi nav grozāmi, ja tajos ietvertais regulējums funkcionē labi. Likumi nav grozāmi arī tad, ja tajos ietvertais regulējums ir neapmierinošs, tomēr ir izveidojusies judikatūra, kas nepietiekamo likuma regulējumu „kompensē” tiesību normu interpretācijas vai analoģijas ceļā.”

Deputātu sagatavotie grozījumi ir mēģinājums nepamatoti ierobežot tiesību īpašnieku tiesības saņemt atlīdzību par viņiem piederoša īpašuma izmantošanu.

Nav apstrīdams, ka autoru, izpildītāju un fonogrammu producentu mantisko tiesību ierobežojumi ir neatņemama autortiesību sastāvdaļa. Tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības iespējas izmantot radītos intelektuālos darbus, tomēr ierobežojumi nedrīkst ietekmēt autora, izpildītāja vai fonogrammu producenta vēlmi radīt jaunus darbus un nedrīkst būt vērsti uz ekonomiskā labuma gūšanu darba lietotājiem (sk. Davies C.Copyright and public interests. London: Sweet & Maxwell, 2001, pp.277 – 290).

Sasteigtie grozījumi Autortiesību likumā ir klajā pretrunā ar starptautiskajiem normatīvajiem aktiem un Latvijas saistībām un pienākumiem pret šīm normām, to norādījuši jau vairāki juristi savos komentāros. Kā raksta juriste Magda Papēde rakstā „Jurista Vārds” 2012.gada 05.jūnijā, „jo īpaši izņēmums par labu radio pārraidēm neiztur autortiesību doktrīnā pastāvošo trīssoļu testu (three-step – test).”

Tā sauktais trīssoļu tests ir noteikts Bernes konvencijas 9.panta 2.daļā, TRIPS līguma 13.pantā un Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Autortiesību līguma 10.pantā, no kura tas inkorporēts pēc tam Eiropas Savienības Autortiesību direktīvas 5.panta 5.punktā. Trīssoļu tests izvirza  nosacījumus, pie kādiem drīkst ierobežot autora izņēmuma tiesības, un nozīmē sekojošo: 1. solis – izņēmuma tiesības drīkst ierobežot tikai īpašos gadījumos, 2.solis – ja tas nav pretrunā ar darba normālu izmantošanu un 3.solis – nepamatoti neierobežo autora likumīgās intereses.

Vēl papildus PTO ir norādījusi skaidrojumu trīssoļu testam: īpašs gadījums – tikai tad, ja izņēmums ir skaidri definēts un tā piemērošanas joma ir šaura; izņēmums ir pretrunā ar darba normālu izmantošanu – ja tas izslēdz tirgus sektorus, kuros autori var rēķināties ar savu darbu izmantošanu; izņēmums nepamatoti ierobežo autoru tiesības – ja tas izraisa vai var izraisīt nepamatotus ienākumu zudumus tiesību īpašniekam.

Bernes konvencijas rokasgrāmatā, kas ir Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) izstrādāts dokuments, kurā, kaut arī tam nav juridiski saistoša spēka, tomēr ir izskaidrots, kā interpretēt minēto konvenciju. Autors, atļaujot sava darba pārraidīšanu ēterā, ņem vērā tikai tiešos lietotājus. Proti, signāla uztvērēju īpašniekus, kas individuāli vai savā privātajā telpā vai ģimenes lokā uztver raidījumus.

Šajā rokasgrāmatā ir paredzēts, ka līdzko uztveršana notiek, lai sasniegtu visplašāko auditoriju un dažreiz peļņas dēļ, iespēja noklausīties vai noskatīties darbu tiek dota jaunai sabiedrības daļai, kas uztver pārraides, un raidījuma izziņošana pa skaļruni vai citu tehnisku ierīci nav vienkārša pašas pārraides uztveršana, bet neatkarīga darbība, ar kuru pārraidītais darbs tiek izziņots jaunai sabiedrībai. Savukārt Bernes konvencijas 9.panta 2.daļa nosaka īpašos gadījumus, kad dalībvalstis ir tiesīgas ar likumu noteikt autora mantisko tiesību ierobežojumus.

Arī WIPO līguma par izpildījumiem un fonogrammām preambulā ir noteikts, ka līguma dalībvalstis atzīst nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp izpildītāju un fonogrammu producentu tiesībām un plašākas sabiedrības interesēm. Līdz ar to WIPO līguma 16.pants paredz, ka valsts jebkurus ierobežojumus un izņēmumus nosaka vienīgi tajos īpašajos gadījumos, kad tie netraucēs izpildījuma vai fonogrammas normālu izmantošanu un nepamatoti nekaitēs izpildītāja vai fonogrammu producenta likumīgajām interesēm. Latvijas Republika ir pievienojusies augstāk minētajam WIPO līgumam un attiecīgi šā līguma normas ir inkorporētas Autortiesību likumā, kur šā likuma 18.pantā ir noteikti autora mantisko tiesību ierobežojumi, bet 54.pantā – blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumi.

Satversmes tiesa savā 2012.gada 02.maija spriedumā lietā Nr. 2011-17-03 norādījusi – „ja konkrētas tiesības ir ietvertas Satversmē, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā piešķirta konstitucionāla vērtība”.

Ņemot vērā iepriekš teikto, rodas jautājums, vai tiešām Saeima apzināti vēlas pieņemt tādus likuma grozījumus, kas neatbilst ne iepriekš minētajam trīs soļu testam, ne starptautiskajām konvencijām, kurām Latvija ir pievienojusies?

Autore ir zvērināta advokāte, biedrības „Latvijas izpildītāju un producentu apvienības” juriste

 

Komentāri (60)

Ieva 24.08.2012. 09.50

Autoriem ir jāsaņem atlīdzība ar savu darbu. Tā ir dogma un nav apstrīdama.
Jautājums ir par formu..

Ir dīvaini no autores saņemt argumentus par neatbilstību juridiskajām normām, tā kā paši autortiesību juristi ir pirmie, kas to pārkāpj. Iekasējot no potenciāla pārkāpēja nodokli par datu nesējiem, tiek pārkāpts pats pirmais princips juridiskā praksē- nevainības prezumpcijas princips. Un saliekot to visu kopā, rodas absolūta putra – tiek iekasēts nodoklis par datu nesējiem. nodoklis no radio par raidīšanu, un nodokli no klausītājiem par klausīšanos. Un te nu atkal juridiskā praksē ir princips – nesodīt par vienu pārkāpumu vairākkārtīgi… Tieši šis duālisms, administratoru alkatība, nesakārtotība ir novedis pie tā, ka sabiedrībā ir tik asa pretreakcija, un Saeima var sasteigti pieņemt likumus, kas Latvijas iedzīvotājus mēģina aizsargāt no šī bardaka – te nu autorei piekrītu. Ne velti paši autori, mūziķi ir pret šo tizlumu. Jo, ja skatamiesuz cēloņiem, ne sekām, to var interpretēt arī savādāk – jaunais, bet juridiski infantilais, radio atskaņošanas likums ir novedis pie tā, ka autoriem ir zaudējumi. Bez tam juridiskā praksē vienmēr ir problēma ar neskaidriem formulējamiem. Un ja te ir atrunas, tad kas tad tas ir vairs par likumu? Piemēram, dārzā klausos radio, pienāk dārza kaimiņš. Un tā jau vairs nav “klausīšanās ģimenes lokā”. Un tad sākas skaidrojumi- “nu šādos gadījumos…”. A, ja skan skaļi un pa visu dārzu kooperatīvu? Ā, nu tad gan. Un tagad juristi, pasakiet- no cik skaļi, un no cik daudz… Un te nu varam aizrakties līdz kurioziem – klausos radio – piezogas inspektori- nu nav tā mana ģimene- tātad atskaņoju grupai. Un soda mani. A kāpēc ne? Tas ir tikai turpinājums šim juridiskam stulbumam, praksei, ko patreiz pielieto autortiesību aģentūras.

+21
-5
Atbildēt

3

    Jānis Jukna > Ieva 24.08.2012. 09.56

    Ak, par nevainības principu varēja varbūt runāt katoļu baznīcas varas ziedu laikos… Kad jaunavu līdz kāzu naktij par šķīstu uzskatīt varēja.

    0
    -8
    Atbildēt

    0

    Jānis Jukna > Ieva 24.08.2012. 10.24

    Piekrītu pirmajam – reālisms ir labāk nekā utopija, absurds vai naivas cerības. Pārējās izklausās pēc stereotipiskām neveiksminieku atrunām.

    +1
    -7
    Atbildēt

    0

    Ieva > Ieva 24.08.2012. 10.14

    Principiem ir jābūt. Tieši to trūkums ir mūs novedis pie tā kur esam…
    Jo
    esi tacu reālists
    visiem ir jādzīvo
    nu kurš tagad neņem
    vai tad atpirkšanās no ceļu policistiem ir korupcija
    vai tad nesamaksāt nodokli par auto iegādi ir grēks
    es tev sarunāšu labu dakteri, viņš ir dārgs, bet, ja Tev veselība ko nizīmē..
    muļķis,nemāk kruķīties, maksā visus nodokļus…

    Parakstaties zem šī? Jeb sekos atrunas, ka kādreiz, specifiskā situacijā….

    +8
    -2
    Atbildēt

    0

elvonix 24.08.2012. 09.40

Formulējumam par publisko izpildījumu vajadzētu būt skaidram. Ja es kā privātpersona attiecīgo atskaņojumu varu saņemt bez maksas, klausoties ar savu rādžiņu, tad juridiskām personām par to nevar prasīt maksu. Vismaz ne autori, jo atskaņošanu veic radio, kas savas nodevas ir jau samaksājis. Cita lieta par diskiem un atskaņojumiem, ko juridiškā persona pati spēj kontrolēt. Savikārt par radio atskaņošanu samaksa būtu jāiekasē pašam radio, kura programma tiek izmantota klientu pievilināšanai.
Un kad vienreiz autori sapratīs, ka jebkurš atskaņojums ir viņu pašu reklāma?

+15
-6
Atbildēt

6

    Kristaps Bošs > elvonix 24.08.2012. 18.05

    Par LV tirgu ir tikai uz izziņu, pieredzi un pašas secinājumiem balstīts viedoklis. Ja būtu izejas dati, tad varētu arī paanalizēt konkrētāk.

    Komentārā minēto pētījumu gan varētu nosūtīt, ja ir interese. Tādu varētu taisīt arī LV.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    dzintarz > elvonix 24.08.2012. 22.21

    Izņemot gadījumus, kad tas “skaņdarbs” jau pirmajā klausīšanās reizē sāk dziļi riebties.
    :))
    ============
    Manuprāt, no autoriem (īpaši latvju gāgām) vajadzētu iekasēt “nopietnu summiņu” par tiem mēslu trokšņiem lielveikalos.

    Jāiepērkas tirgos.. Tur “latvju un citu tautu mūziķi” nevajā ar saviem “gaŗadarbiem”.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    bekijja > elvonix 24.08.2012. 17.33

    optimiste1: Protams, nebūtu pareizi apgalvot, ka radio nespēlē nekādu lomu, tomēr tik mazā tirgū kāds ir LV, mūzikas masveida pieejamība un vienveidība radio programmu repertuāros, neveicina vēlmi to dzirdēt citā veidā – no nopirkta CD, legāla lejupielādēta ieraksta vai ejot uz koncertiem.
    ————
    Šādam apgalvojumam pamatā gan gribētos kādu pētījumu.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Kristaps Bošs > elvonix 24.08.2012. 16.52

    Apgalvojums, ka radio reklamē skaņdarbus, ir tikai daļēji patiess. Piemēram, vienā no ES valstīm pirms kādiem 6 gadiem bija lielisks pētījums, kura rezultātā atklājās, ka mūzika, kuru visbiežāk atskaņo radio, nesakrīt ar tiem albumiem, kas tiek pārdoti – Top 10 nesakrita nevienā nosaukumā.
    Protams, nebūtu pareizi apgalvot, ka radio nespēlē nekādu lomu, tomēr tik mazā tirgū kāds ir LV, mūzikas masveida pieejamība un vienveidība radio programmu repertuāros, neveicina vēlmi to dzirdēt citā veidā – no nopirkta CD, legāla lejupielādēta ieraksta vai ejot uz koncertiem.

    +9
    -4
    Atbildēt

    0

    Jānis Jukna > elvonix 24.08.2012. 09.49

    Domājams, ka autoriem tur maza teikšana. Visu būtisko nosaka pārvaldījuma organizācijas, producenti u.c. vidusslānis starp autoru un klausītāju. Atceros Sastrēgumstundu, kur izskanēja, ka viena CD ierakstīšanas pašizmaksa ir ap 2 lati (Račs uzreiz sašutumā kliedza), bet cik tas disks maksā veikalā… Un ne jau autors saņem šo starpību, droši vien pat ne lielāko starpības devu.

    +9
    -3
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > elvonix 24.08.2012. 10.15

    “Un kad vienreiz autori sapratīs, ka jebkurš atskaņojums ir viņu pašu reklāma?”
    Izņemot gadījumus, kad tas “skaņdarbs” jau pirmajā klausīšanās reizē sāk dziļi riebties.
    :))

    +12
    -4
    Atbildēt

    0

archoftriumph 24.08.2012. 08.56

muziki varbut ari nav sanjeemusi kaadu latu. bet lielaako troksni celj nevis pasi muziki bet gan dazadi paraziti kuri uzkundzejusies muzikiem un sanem 25% no summas.

+15
-6
Atbildēt

2

    Kristaps Bošs > archoftriumph 24.08.2012. 15.51

    Nevaru spriest par uzkundzēšanās izpausmēm, tomēr papētīju organizāciju juridisko statusu – visas Latvijā esošās ir biedrības, kur lēmumus pieņem biedri. Par biedriem var kļūt tikai attiecīgi autori, mūzikas izpildītāji, aktieri un producenti (filmu un mūzikas). Nevaru iedomāties, kā biedrības, kuru biedri paši pieņem lēmumus, var uzkundzēties? Vai paši biedri uzkundzējas paši sev? Varbūt viens otram?

    +8
    -7
    Atbildēt

    0

    dzintarz > archoftriumph 24.08.2012. 21.52

    Oi nevaru saprast:
    Ak vai manu dien,
    Ka speķaina putra

    Ikdien mutē man lien.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu