Digitālā skola

Datorklase, uz kuru jāierodas ar disketi? Jā, arī tā joprojām notiek Latvijā, taču tehnoloģijas daudzviet spēj pārvērst mācību procesu maģijā

Nu, kur man tas dzīvē reāli noderēs?! – šādas frāzes ik dienu no skolēniem dzird visdažādāko mācību priekšmetu skolotāji, un ir pilnīgi vienalga, vai viņi māca diferenciāļu aprēķināšanu vai izšūšanu krustdūrienā. Ja mācību viela nešķiet saprotama un interesanta, ir diezgan grūti pārliecināt skolēnu, ka viss jau patiesībā ir vienkārši. It īpaši, ja skolotāja ar vienu roku raksta algebras uzdevumu jau uz trešās tāfeles daļas, bet ar otru roku dzēš nost piemēra sākumu, lai būtu, kur rakstīt tā paša uzdevuma turpinājumu. 

Interaktīvās tāfeles, elektroniskās sistēmas E-klase vai Mykoob ir kļuvušas par daļu no mācību procesa arī Latvijā. Vieni čaklāk, citi formālāk, bet skolotāji šajās sistēmās regulāri piefiksē skolēnu atzīmes, kavētās stundas, un vecāki uzreiz saņem paziņojumus par atjaunoto informāciju. Pazaudēt liecību pa ceļam no skolas uz mājām – tas vairs nav risinājums sliņķiem. Sistēma motivē skolēnus būt uzcītīgākiem, nekrāt parādus un nebastot nodarbības. 

Ir skolotāji, kas jaunās tehnoloģijas iemanījušies lietot pat ārpus mācību procesa. Piemēram, kādas elitāras Rīgas skolas skolotāja seko savas klases skolēnu ierakstiem sociālajos tīklos. Ja kāds neierodas stundā vai aizbildinās, ka nav spējis uzrakstīt mājasdarbu slimības dēļ, bet iepriekšējā vakarā atzīmējis savu atrašanās vietu klubā Piens, skolotāja iesaka mazāk ballēties. «Saku – līdz vakaram man jānosūta, piemēram, domraksts par tēmu Kāpēc vīna vakars nav nemaz tik «cool»», un viņi man kā jēriņi pamāj ar galvu, pamirkšķina ačeles, un vakarā e-pastā pienāk domraksts. Tāds, lūk, pārsteiguma efekts. Šodien bērni «jāpaņem» ar pārsteigumu un jāparāda, ka esam tādi paši – skolotāji mācās no bērniem, viņi no mums.»