Intervija ar itāļu-palestīniešu mūziķiem par starpkultūru saskarsmes punktiem un mūsu gadsimta bailēm

Grupa “Radiodervish” mūzikā eksperimentē ar Vidusjūras autoru skaņām un dzeju arābu, itāļu, angļu, franču un spāņu valodā. Viņi meklē kultūru saskarsmes radošo punktu. Itālijas mūziķi Nabils Salamehs (palestīnietis, dzimis Libānā) un Mikele Lobrako (dzimis Dienviditālijā) vērš uzmanību Eiropas imigrācijas fenomenam, kā arī pārmaiņām, ko sevī nes kultūras valoda, nevis politiskās stratēģijas. Mūziķi nevēlas noslēgtību un norobežošanos “mazajās tēvzemēs”. Tieši pretēji – viņi tic kultūru tikšanās radošajam spēkam un uzsver atvērtību sarunai. Tādēļ Eiropā svarīgi apjaust imigrācijas fenomena potenciālu, kas bieži tiek kļūdaini traktēts informācijas telpā.

Kas ir tikšanās un kā tā veidojas?

Nabils Salamehs: “Radiodervish” veido tikšanos, dažreiz tā ir kā izģērbšanās. Tā ir sevis piedāvāšana otram ar mērķi tikt izzinātam un izzināt pašam sevi, sākot no otra skatpunkta un arī pretējā virzienā.

Mikele Lobrako: Likt iekavās sevi, lai sajustu otra pasauli, tātad veidot pamatus dialogam. Tas ir ilglaicīgs treniņš. Tajā nav precīzas metodes vai noteikumu. Tā ir sava veida māksla, kas attīstās soli pa solim. Saskarsme ir cilvēces liktenis. Šodien, šajā vēstures posmā, vairāk nekā jebkad agrāk ir jānonāk līdz attieksmei, kas atšķiras no parasti dominējošās baiļu izjūtas un vēlmes iekonservēt to mazumiņu, kas ir savs. Jāmācas izglītoties, atvērties, pārliecināties, ka dažādu lietu tikšanās laikā dzimst skaistums un jaunas iespējas.

Vai Itālija ir gatava pārvarēt bailes?

N.S.: Itālijā šo eksperimentu piedzīvo tikai tagad, kad citas valstis ir spērušas soļus uz priekšu, jo tur imigrācijas vēsture ir vecāka un tādēļ labāk strukturēta. Cilvēks pats par sevi ir kā formula, kas jāatšifrē, neatkarīgi no savas izcelsmes vai saknēm. Itālija var būt līderis šajā satikšanās visumā tādēļ, ka joprojām glabā sevī atmiņas par laiku, kad tieši šī valsts bija kuģotāju un emigrantu krustpunkts. Šīs atmiņas ir ierakstītas ģenētiskajā kodā. Diemžēl bieži uz spēles tiek liktas bailes, lai īstenotu politiskas spekulācijas. Arī informācijas telpā tiek izvēlēts apkārtceļš vai neprecīzas un negodīgas apraksta metodes. Veidojas baiļu un nezināšanas klimats.

Mums teica “imigrācijas cunami”, kad sākās notikumi Ziemeļāfrikā. Taču patiesībā skaitļi daudz neatšķīrās no tiem, kādi bija prognozēti, vai tiem datiem, kas raksturoja ieceļotāju skaitu iepriekš līdzīgos apstākļos. Itālija neapzinās savas līdera lomas svarīgumu Vidusjūrā. Ja šī loma netiks atklāta, neizdosies izprast imigrācijas fenomena realitāti un Itālijas iespējas šajā jomā.

M. L.: Ir otrādi jāapgriež vīzija Itālijā un Eiropā. Multikulturāla pieredze eksistē Eiropas līmenī. Dažas valstis to ir nosaukušas par izgāšanos. Es tā neuzskatu. Esam atsākuši skatīties uz savu nabu. Ekonomiskās krīzes laikā pastāv risks aizvien vairāk eksaltēt nacionālismu, mazās dzimtenes piederību. Šis uzskats ir pretrunā ar realitāti. Mūsu mazajā darbnīcā “Radiodervish” tiek izdzīvota šī realitāte. Priecājamies, ka daudziem tas ir kā piemērs un atskaites punkts. Ticam šīm mazajām darbnīcām multikulturālā sabiedrībā. Skolās ir aizvien vairāk dažādas izcelsmes bērnu, kas kļūst par jauniem Itālijas pilsoņiem. Gan mākslā, gan citās jomās tiks veidota jauna multikulturāla pieredze, kas kļūst par bagātību. Par spīti tam pastāv vēlme paturēt kultūras atšķirtas vai arī integrēt, uzspiežot vienīgo kultūru. Taču arī šī vienīgā kultūra nekad nav bijusi viendabīga. Tā vienmēr ir veidojusies saskarē ar citām, iepriekšējās tikšanās reizēs. Pastāv vēstures atmiņas trūkums.

Vai Rietumiem ir bail no Austrumiem?

N. S.: Tā ir spekulācija. Pastāv arī, ka Rietumi iemīlējušies Austrumos. Ja varas spēlēs nepastāv briesmonis, jāpanāk, lai cilvēki vienmēr ir nobijušies. Bailes sniedz iespēju cilvēkus iegrožot, lai panāktu uzvedību, kas dod labumu varas sistēmai. Austrumvalstu bloka laikā komunisms bija tas briesmonis. Kad tas uzvarēts, tiek veidots jauns. Briesmonis tagad ir pārvietots uz citām vietām. Kad beigsies arī šī fāze, tie, kas būs pie varas, veidos jaunu monstru. Bailes sniedz varai iespēju veikt darbības bez paskaidrojuma vai attaisnojuma. Tā ir ārkārtas situācija. Cik daudz īpašu likumu tika pieņemti pēc 11.septembra Ņujorkā? Cik cilvēku tika netaisni ielikti cietumos Gvantanamo un citās vietās? Tā tika oficiāli proklamēts jauns Rietumu ienaidnieks. Cilvēki bieži piesaistās informācijas devai, nemeklē padziļinātus datus, neanalizē, tādēļ ka dod priekšroku deleģēt šo uzdevumu citiem.

Ja varas spēlēs nepastāv briesmonis, jāpanāk, lai cilvēki vienmēr ir nobijušies

M. L.: Kūtrums ir cilvēces liksta. Arī Austrumiem ir bail no Rietumiem vai Ziemeļiem ir bail no Dienvidiem. Katram ir savi Dienvidi, ko nicināt, neatkarīgi no platuma grādiem. Mums kā cilvēcei ir jāpārstāj skatīt visu duālistiskā veidā, neredzot toņu daudzveidību. Tā ir informācijas deva, par ko runāja Nabils – vienkārši ir uzreiz apmierināt pirmatnējo vajadzību pēc ienaidnieka vai uzreiz zināt, kas ir labs, kas – ļauns. Informācijas telpā tiek pasniegti šie vienkāršojumi. Tātad jācenšas spriest plašākā skatījumā, nevis būt mierā ar “iepakotām patiesībām”. Tas ir lēciens, kas būtu jāveic visai cilvēcei. Šī doma ir kultūrai, tā ir starpkulturāla.

Tātad mediji vienkāršojot pieļauj kļūdas?

N. S.: Vienkāršojot ziņu, netiek rādītas nianses, kas bieži ir noteicošās. Nianses var ietekmēt arī skatpunktu, kas ļauj saprast, kas īsti ir noticis. Lielākoties “mainstream” mediji dod priekšroku mazāk patiesam vienkāršumam. Bieži vienkāršojot tiek zaudēta esence, kas, mūsuprāt, ir tieši niansēs. Detaļas sniedz plašāku priekšstatu par notikušo, par to, ko vēlies novērot vai padziļināt.

Vai šobrīd, pārmaiņu un revolūciju laikā, varētu veidoties jauna pasaules kārtība?

N. S.: Mēs ceram, ka jā. Neviens iepriekš nebūtu to paredzējis, tomēr jaunieši Ēģiptē spējuši gāzt desmitiem gadus ilgstošu režīmu. Tātad kaut kas tur ir noticis, kamēr Rietumi bija novērsuši uzmanību. Ir uzaugusi vesela paaudze, kas spējusi izglītoties un atklāt savu potenciālu. Sākot ar tik populārām lietām kā interneta lietošana, līdz pat faktam, ka viena paaudze ir tikusi plēsta un izvarota daudzus gadus un vairs nespēj to ciest. Tas ir režīms, kas nav spējis viņus savaldīt un pašatjaunoties.

Šie režīmi bija “pagājušais pavasaris” arābu pasaulē, taču tie pievīla tautu. Cerams, ka šoreiz beigas būs labas, jo vienmēr pastāv risks, ka šīm “jasmīnu revolūcijām” var tikt mainīts virziens uz vēl ļaunāku pārvaldi nekā iepriekš. Cerams, ka viņi būs šī pavasara, kultūras bagātību pasaules, jaunatnes spēka un dzīvīguma pionieri, kas ļoti daudz sniegs visiem, arī Eiropai.

M. L.: Nav pagājis ne pusgads, kad viss sākās. Tie ir epifenomeni, dziļu vēsturisku pārmaiņu manifestācija. Arī Eiropā notiekošais liek paredzēt lielas pārmaiņas. Tieši to dziļuma dēļ, grūti pateikt, kādas tieši būs izpausmes. Būtu skaisti, ja tā kļūtu nevis par arābu revolūciju, bet par tādu kā Vidusjūras atdzimšanu. Daļēji tas jau izpaužas “Indignados” kustībā Eiropā, it īpaši Spānijā. Tas ir signāls, ka varas diskurss, kas līdz šim ir darbojies – neoliberālisms – sāk zaudēt savu pievilcību. Krīze parāda tā trūkumus – labklājības vietā nāk nabadzība. Kaut kas līdzīgs, tikai daudz vardarbīgākā veidā, noticis arī arābu valstīs, kad režīma solītais progress nesa vien postu, kas kādā brīdī radīja spēcīgu reakciju. 

Ir pamats domāt, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī Rietumos, un tā varētu kļūt par pasaules kustību. Tas nozīmē, ka jādzimst jaunai kultūrai, jaunam domāšanas veidam. Lēnām dzimst jaunas vērtības, kas nav “mainstream”. Mēs kā kultūras projekts nevaram darīt neko citu kā uztvert pārmaiņas caur antenām un meklēt veidus kā izpausties mūzikā un mūsu mazajā stāstījumā. Domājam, ka spējam uztvert pastāvošo kustību.

Intervijas autore ir viena no FEJS Latvija dibinātājām (Forum for European Journalism students), studē semiotikas MA Boloņas Universitātē Itālijā