Atlaistais KNAB priekšnieka vietnieks atzīst, ka oligarhi nekad nepiedos KNAB

Normunda Vilnīša lēmums pēc disciplinārlietas materiālu izvērtēšanas atlaist KNAB priekšnieka vietnieku Alvi Vilku nebija viņam pārsteigums. Šādu rīkojumu viņš jau sen gaidīja un nedaudzo mantu – dažu grāmatu un kolēģu dāvinātu suvenīru savākšanai daudz laika nevajadzēja. Pēc astoņiem KNAB nostrādātiem gadiem piektdienas rītā Vilks pameta savu darbavietu. Mierīgs un šķietami arī atvieglots, ka Vilnītis atklājis savas kārtis, Vilks tās pašas dienas vakarā piekrīt intervijai Ir.lv. Tajā par atlaišanas iemesliem, Vilnīša iespējamajiem pārkāpumiem, un visas biroja vadības kopīgo atbildību par to, kas noticis ar KNAB. Sarunu turpinām arī pēc diktofona izslēgšanas un kādā brīdi viņam pasprūk: “Es neesmu astoņus gadus strādājis birojā, lai tagad sāktu klanīties kādu kretīnu priekšā.” Par savu taisnību viņš ir gatavs cīnīties, tomēr vilšanās par valsts pārvaldē piedzīvoto un rūgtā pieredze KNAB ir tik liela, ka savus nākotnes plānus Vilks labprātāk saistītu ar nevalstisko sektoru vai arī darbu ārpus Latvijas.

Kas ir tie iemesli, kuru dēļ jūs esat tagad atlaists?

Faktiski divas lietas – viens jau medijos iepriekš pieminētais PHARE projekts, kas nav pabeigts un es tieku vainots tajā, ka tas nav ticis pabeigts. Otrs – ikdienas sapulču neapmeklēšana, kas radījis kaitējumu valsts interesēm.

Jūs neapmeklējāt sapulces?

Kopš kāda laiciņa es tās neapmeklēju. Sākumā apmeklēju, bet tā kā tur faktiski nekādi darba jautājumi apspriesti netika, tā bija pilnīgi bezjēdzīga laika izšķiešana. Ja man bija nepieciešams tikties ar kolēģiem un pārrunāt darba lietas, vai arī kādi citi uzdevumi risināmi birojā, es, protams, to laiku izmantoju savādāk.

Vai sapulču neapmeklēšana tomēr nebija arī tāda principiāla nostāja?

Bija, jā, es nenoliegšu. Neredzu jēgu tukšai runāšanai no rīta. Nodokļu maksātāji man par to algu nemaksā. Tad es eju labāk runāties ar tiem struktūrvienību vadītājiem, ar kuriem patiešām risinu darba jautājumus. Man strādāšana šajā amatā nav pašmērķis. Ja man ir ļoti nopietnas domstarpības ar iestādes vadītāju Vilnīti, bet tai pat laikā no tām varas aprindām, kas uzrauga KNAB darbību, neseko nekāda darbība – viņš joprojām ir amatā, tad šī situācija, ka es tieku atbrīvots no amata, ir savā ziņā loģiska un zināmā mērā man pat izdevīga. Man vairs nav jāiet uz darbu un jāstrādā kopā ar Vilnīti.

Jūs pametat savus kolēģus.

Tā ir smagākā šī jautājuma sadaļa. Neslēpšu, ka viņi man ir ļoti daudz gan morāli, gan ar padomiem palīdzējuši. Savā veidā jā, mana atstādināšana un pēc tam atbrīvošana pozīcijas birojā neuzlabo, bet, protams, es no savas puses varu darīt tikai to, ko es varu darīt. Es to apstrīdēšu. Nesaku, ka es negribētu, lai mani atjauno, bet es arī neredzu jēgu turpmākam darbam Normunda Vilnīša vadībā. Ja mums tie mērķi un uzskati par darba jautājumiem ir pilnīgi dažādi, tad es uzskatu, ka neiespējami strādāt vienā iestādē. Tas, ko mēs [KNAB darbinieki] gribējām panākt, rakstot informāciju prokuratūrai, ir lai vienkārši kādā brīdī tiktu pieņemts lēmums – kuram galu galā ir taisnība? Vai tas ir Vilnītis un viņš paliek amatā – tad kaut kāda daļa no biroja darbiniekiem, acīmredzot, aiziet. Vai arī, ja pārkāpumi no Vilnīša puses ir pietiekami nopietni, lai viņu atbrīvotu, tad, acīmredzot, vajag iet to ceļu. Tad vismaz ir skaidrība, pretējā gadījumā šī situācija ilgst vairāk nekā gadu un risinājuma īsti nav.

Vai tomēr nesaskatāt nekādu savu vainu KNAB izteiktajos pārmetumos par līdz galam nerealizēto PHARE projektu?

Es nesaskatu. Domāju, ka vispār šis skandāls ir uzpūsts no zila gaisa, jo, ja mēs runājam konkrēti, kas tiek pārmests man, tad tie ir tīri tehniskie darbi, kas savā laikā tika apzināti, par kuriem bija savākta tehniskā dokumentācija un bija palikusi tikai ieviešana. Tagad tā tehniskā ieviešana attiecas uz IT speciālistiem, man pat grūti iedomāties, ko attiecībā uz viņiem es varētu vadīt. Es domāju, ka tas ir vairāk mēģinājums pārcelt, pārbīdīt vainu no kādām amatpersonām uz kādu citu.

Kas, jūsuprāt, ir konflikta patiesie iemesli – vēlme likvidēt KNAB, ko atsevišķi politiķi pieļāvuši kā risinājumu, vai tās ir vienkārši personiskas dabas nesaskaņas un Vilnīša ambīcijas?

Nezinu, ar lielu pārliecību nevaru aizstāvēt nevienu no šiem variantiem, bet ir kaut kādas lietas, kas var runāt par labu abiem. Mēs redzam, ka pēdējā laikā arī publiski izskan viedoklis, ka KNAB būtu likvidējams. Es nedomāju, ka mana noņemšana nozīmē KNAB likvidāciju, bet vietnieka amats ir pietiekami interesants ar to, ka saskaņā ar biroja nolikumu pilda priekšnieka pienākumus, kamēr priekšnieks ir kavēts to darīt. Otra lieta – nav izslēdzamas, protams, Vilnīša personiskās ambīcijas. Jo bija viens rīkojums par manis atstādināšanu, premjers to atceļ. Tad seko nākamais rīkojums uz tieši tādiem apsvērumiem. Faktiski tā ir tāda savas varas demonstrēšanas izpausme, pārāk liela pašpārliecinātība, ko viņš var atļauties.

Jūsuprāt, viņš strādā kāda interesēs vai tas ir viņa paša viedoklis?

Mēs varam skatīties uz faktiem. Man nav pierādījumu, ka viņš strādā kādu konkrētu cilvēku interesēs. Bet es domāju, ka viņš savā veidā tiek izmantots kā ierocis to cilvēku rokās, kas grib kaut kādā veidā degradēt, sašķelt, likvidēt KNAB.

Kas ir tie cilvēki?

Es jums tagad konkrētus cilvēkus nenosaukšu, bet, ja mēs paskatāmies uz tām personām, kas viņu atbalsta, kas iepriekš paudušas viedokli, ka KNAB likvidējams vai, ka KNAB rīkojas nepareizi un pārkāpj likumu, tad es domāju, ka veidojas diezgan interesanta kompozīcija no dažādiem cilvēkiem, kas ļoti bieži pārstāv vienas un tās pašas grupas vai vienas un tās pašas partijas.

Kuras?

Pēdējais, kas izteicies par KNAB likvidāciju ir [apvienības “Par labu Latviju” frakcijas vadītājs Edgars] Zalāns. Ir arī ārpus partijām stāvoši cilvēki, piemēram, Aivars Borovkovs, kurš nepārtraukti atgādina, ka birojs ir lieks. Lai gan viņu par tādu īsti neitrāli es neuzskatu, viņš ir pietiekami bieži uzturējies atsevišķu politisko partiju tuvumā, līdz ar to es domāju, ka tas viņa viedoklis nav nebūt tikai Aivara Borovkova viedoklis.

Kāpēc viņiem ir tādas bailes no KNAB?

KNAB ir ļoti neērts, jo līdz šim patiešām ir bijušas skaļas lietas, kas, acīmredzot, kādai daļai politisko – ekonomisko grupu izsauc bažas, ka viņu plāni, ja tie ir balstīti uz likuma pārkāpšanu vai negodīgu rīcību, var tikt izjaukti.

Vai var runāt par kādu oligarhu vienošanos?

Ja mēs runājam par Latvijas apstākļu oligarhiem, tad es domāju, ka jā. Es nezinu, vai viņus var saukt par oligarhiem, bet [Aivars] Lembergs, [Andris] Šķēle un [Ainārs] Šlesers… man kaut kā nav nācies dzirdēt no viņiem pozitīvas atziņas par KNAB tā sauktajām skaļajām lietām.

Vai ir kādas lietas, kas viņiem šobrīd liktu satraukties?

Es domāju, ka viņus vairāk satrauc KNAB pastāvēšana kā tāda, jo ir iepriekšējās lietas – Digitālgeita, tā saucamā Jūmalgeita un arī KNAB dalība tā saucamās Ventspils lietas izmeklēšanā. Tādas lietas viņi nekad neaizmirsīs un nepiedos.

KNAB operatīvā darba vadītājs Juris Jurašs nesen nāca klajā ar informāciju, ka Vilnītis licis noklausīties politiķus. Kāpēc KNAB darbinieki to nedokumentēja?

Vai Jūs, ejot pie savas vadības, ņemat līdzi diktofonu? Droši vien, ka nē. Sākumā, kad sarunas notika, tas konflikts tik tālu nebija nobriedis. Šīs iknedēļas, ikdienas sapulces no sākuma tika uztvertas kā lietišķas sanāksmes un loģiski, ka uz lietišķām sanāksmēm neviens diktofonu līdzi neņems. Tāpēc, es domāju, Jurašam ir ļoti grūti pārmest, ka viņš nav vācis kādus speciālus pierādījumus vai rakstījis sarunas.

Prokuratūra pateikusi, ka tās rīcībā nav informācija, kas apliecinātu Juraša teikto. Jums ir pārliecība, ka Vilnītis šādu uzdevumu deva?

Es ticu, ka jā, jo kolēģi man par to teica jau sen. Faktiski drīz vien, kad tā saruna bija notikusi un es nedomāju, ka viņiem būtu kāds iemesls man stāstīt lietas, kas nav bijušas. Viņi mani vienkārši brīdināja par Vilnīša nodomiem, par to, ka, acīmredzot, jāsāk uzmanīties no viņa dotiem uzdevumiem.

Vai Vilnītis jums licis veikt kādas darbības, kas balansētu uz likuma robežas?

Nē, tādi nav bijuši. Tā kā es nesaskatīju jēgu sarunām ar viņu, pārsvarā mana vēlme bija, lai saziņa ar viņu notiktu rakstiski, jo tas pavisam konkrēti parāda, ko kura puse ir vēlējusies darīt, kādi ir rīkojumi. Ir bijušas atsevišķas darbības, kas no kolēģu puses tika uztverta kā ieinteresētība, bet klaji prettiesiski rīkojumi nav bijuši.

Kā jums šķiet, kuros no KNAB darbinieku parakstītajā vēstulē minētajiem punktiem prokuratūra ir saskatījusi iespējamos Vilnīša pārkāpumus?

Ņemot vērā to, ka šie materiāli ir klasificēti, tad es domāju, ka, visticamāk, šie pārkāpumi atteicas uz to jomu, ko regulē vai nu likums “Par valsts noslēpumu”, slepenības režīms, vai Operatīvās darbības likums.

Tad par Vilnīša interesi noklausīties politiķus?

Grūti teikt, tik pat labi mēs varam pieļaut iespēju, ka ir jautājumi, kas tikuši pārkāpti, risinot jautājumus attiecībā uz iekšējās drošības nodaļu, iekšējo kontroli, varbūt arī attiecībā uz šo darbību finansēšanu. Šajā brīdī par to grūti spriest.

Vai pēc iepriekšējā KNAB vadītāja Alekseja Loskutova aiziešanas šie jautājumi netika sakārtoti?

Tie tika kārtoti, faktiski tajā brīdī, kad Vilnītis atnāca strādāt uz biroju, tie bija sakārtoti, jo tas regulējums jau bija izstrādāts un lielā mērā arī pieņemts, bet es tagad tā nevaru atbildēt Vilnīša vietā, ko viņš ir darījis šajā jomā.

KNAB darbinieki arī pauduši, ka ir aizdomas – Vilnītis nopludina informāciju. Kādi tam ir pierādījumi?

Runa bija par to, ka, strādājot pie lietu izmeklēšanas, Vilnīša kungam ir interese par atsevišķām lietām. Pēc šīs intereses bieži vien šīs lietas vienkārši izjūk, jo otrā puse saņem informāciju, ka birojs strādā.

Jūs paši ar Vilnīti par to runājāt?

Kolēģi ir ar viņu par to runājuši. Pēc šādiem gadījumiem, ja konstatē, ka kādas informācijas noplūdes dēļ izjūk lietas, arī iestādes vadītājam ir jārīkojas. Ir jāveic izmeklēšana, jānoskaidro iemesli, bet, cik man zināms, šāda izmeklēšana netiek veikta.

Kā jūs kopumā šobrīd raksturotu atmosfēru KNAB?

Ja es teiktu, ka brīnišķīga, neviens neticētu. (Smejas) Ir pietiekami sarežģīta, smaga tā situācija. Ir skaidrs, ka neviens darbinieks speciāli ar iestādes vadību strīdēties negrib, bet, ja darbinieki ir saskatījuši, ka notiek vesels lērums bezjēdzību un pat likuma pārkāpumu, par to ir paziņojuši, bet priekšnieks vēl joprojām atrodas savā amatā, tad, protams, tas psiholoģiskais klimats ir briesmīgs. Darbiniekiem ir grūti risināt kādus darba jautājumus ar iestādes vadītāju, par kuru viņi ir snieguši kādu informāciju. Daži darbinieki jau ir biroju pametuši. Jo ilgāk turpināsies šis neskaidrības process, kurš tad paliks [savā vietā], jo vairāk šādu gadījumu būs. Varbūt ne pārāk daudz, jo cilvēkiem ir jārēķinās, kur viņi strādās, daudziem ir kredīti, ģimenes, daudzi ir vienīgie apgādnieki, līdz ar to kāda daļa turēsies līdz pašām beigām. Bet tie, kas nesaskatīs jēgu šādai situācijai, dosies projām.

Jūs varat likt roku uz sirds un teikt, ka darbs KNAB nav apstājies?

Apstājies noteikti nav. Ja skatāmies uz skaitļiem, tad attiecībā uz izmeklētām lietām tie nav īpaši pasliktinājušies. Bet cita lieta ir jautājums par sabiedrības gatavību sniegt mums informāciju, kas ir vēl svarīgāks jautājums, nekā cipari, kas raksturo biroja darbības efektivitāti, jo mēs dzīvojam ar to informāciju, kuru mums cilvēki sniedz. Ja mums tās nav, tad arī KNAB darbs nevar normāli attīstīties. Jāsaka, ka pēdējā laikā kolēģi ir teikuši, ka gan no iesniedzēju puses, gan semināros ir arvien vairāk cilvēku, kuri saka, ka informāciju nesniegs, jo neuzticas. Darbā tas ir jūtams.

Tā neuzticēšanās ir saprotama, ja jau informācija noplūst no biroja un lietas izjūk. Bet kā jūs nodrošināt to, lai tas nenotiktu, lai darbs turpinātos?

Mēs nenodarbojamies ar darba sabotāžu tikai tāpēc, ka ir konflikts ar iestādes vadītāju. Cik man ir zināms no to pašu izmeklētāju puses, tad tās metodes ir daudzas un dažādas. Ir bijuši gadījumi, kad izmeklētājs strādā pēc noteiktā darba laika beigām tikai tāpēc, lai viņš nevarētu tikt uzmanīts. Ja viņam ir jāsaņem, jānosūta kāda informācija, tad viņš pats aiznes pieprasījumu un pats saņem atbildi, lai neietu caur oficiālo lietvedību un biroja priekšnieks nespētu šo korespondenci izmeklēt. Aptuveni tādi tie paņēmieni. Protams, tas nav normāls darbs.

Kā jūs saredzat šī konflikta atrisinājumu?

Es neredzu atrisinājumu. Politiķiem nav izdevīgi risināt šo konfliktu tādā veidā, lai KNAB atkal būtu efektīvi strādājoša iestāde. Arī pie varas esošajiem.To mēs redzam, kādā veidā šis jautājums tiek risināts. Pēc tam, kad radās jautājumi par tā saukto [KNAB] reģionalizāciju, tika noteikts laika periods, kurā šo visu vērtē viena komisija. Pēc šīs komisijas darbības beigām ir redzams, ka nekas nemainās, bet tas konflikts ir samilzis, ir citi iesniegumi, tad tiek uzsākta šo iesniegumu skatīšana. Tad pēc šīs pārbaudes rezultātiem tiek veidota nākamā komisija, kurai darbības termiņš varētu tikt pagarināts. Neizskatās, ka šinī brīdī arī pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem būtu tāda īsta vēlme šo konfliktu risināt. Tas, protams, visu ievelk un tad jau jāatgriežas pie jautājuma, kas vispār tālāk būs ar KNAB. Mēs šinī brīdī esam kā tāds karstais kartupelis, ko laikam jau neviens nav gatavs paņemt rokās un atdzesēt, apdedzināt pirkstus.

Gadījumā, ja komisijas slēdziens būtu nelabvēlīgs Vilnītim, kāds, jūsuprāt, būtu Saeimas balsojuma rezultāts?

Mans viedoklis nav īpaši optimistiskās. Jo ilgāks ir šis laiks, kad tas varētu notikt, jo mazāka iespējamība, ka Vilnīti no darba atlaidīs. Ja tagad uz mēnesi tiek pagarināts komisijas darbības termiņš, tas nozīmē, ka komisija darbu pabeidz jūnija vidū. Tad šis jautājums jāskata valdībā, kas ir vēl vismaz nedēļa. Tad tas tiek nosūtīts uz Saeimu, kur Saeimas prezidijs lemj nodot komisijām. Ir pilnīgi skaidrs, ka vasaras brīvdienās to nevar tehniski izdarīt, jautājums tiek pārlikts uz rudeni. Bet, jo šis konflikts ilgāk velkas, jo sabiedrības uzmanība ir mazāka. Sabiedrības atbalsta zaudēšana nozīmē, ka daudzi varēs nopamatot savu lēmumu, kādēļ Vilnītis ir atstājams.

Kad Loskutovu atstādināja, cilvēki izgāja ielās. Ar ko atšķiras tās situācijas, vai jūs paši arī neesat pie vainas?

Situācijas atšķiras ļoti. Tad, kad Loskutovu atstādināja pirmo reizi, tas vairāk tika uztverts kā nepakļaušanās tādai valdībai, kura ir sabiedrībā ļoti nepopulāra. Loskutova atstādināšana tika uztverta kā uzbrukums lietām, kas sabiedrībai šķita svarīgas, tas arī sabiedrību mobilizēja. Tad, kad tika atklāta naudas pazušana no biroja, tad tā attieksme bija mazliet savādāka, jo ir lietas, ko nevar attaisnot. Es domāju, ka tagad tā situācija ir diezgan līdzīga, es domāju visai biroja vadībai – gan man, gan Jutai Strīķei, gan Vilnītim ir jāuzņemas atbildība par to, kāds tagad tas biroja tēls sabiedrībā pastāv. Tomēr no savas puses es varu teikt, ka mēs tajā brīdī nevarējām klusēt. Ja tā situācija vēlreiz būtu tāda pati, tad es rīkotos tieši tāpat – ir jāinformē sabiedrība un citas institūcijas par to, kas notiek birojā un tam ir jāpievērš uzmanība.