Vēstule • IR.lv

Vēstule

3

Esmu no tās apātiskās tautas, kas guļ, bet iekšā viss vārās

Izlasīju 8.septembra žurnālā rakstu par Elgitu Pollaku, kura cieta avārijā uz Grobiņas-Ventspils ceļa un zaudēja darbaspējas, un beidzot nolēmu uzrakstīt savas pārdomas. 

Arī mans auto pavasarī cieta uz Jūrmalas apvedceļa. Toreiz šo ceļu salīdzināju ar Krievzemes sieru, vienos caurumos. Vietām bedres, vietām tās lāpītas, un, saulei atspīdot uz asfalta, to bija grūti atšķirt. Pa tādu ceļu tiešām nevarēja braukt ātri un pārāk laipot arī ne, jo uz ceļa ir arī citas mašīnas. Lai kā negribēju, tomēr trāpīju vienā bedrē, un tika pārsistas abas riepas pasažiera pusē. Tajā reizē vedu ciemiņus no Amerikas, sievieti un divas meitenes, viena no viņām – invalīde ratiņkrēslā. Paldies Dievam, mašīna neielidoja grāvī, tikai bija jādomā, kā tikt galā ar šo situāciju, jo rezerves ritenis tikai viens, bet tehniskā palīdzība uz ceļa nav no lētajām. Skatījos uz mašīnu un domāju – par ko maksājam ceļa nodokli? 

Žurnālā aprakstītajā situācijā sajutos pilnībā solidāra ar Elgitu. Intervijā viņa runā par mūsu pilsoniskajām atbildībām pret valsti, bet – kur ir valsts atbildība pret saviem pilsoņiem? Kad strādāju bērnunamā, katru gadu nāca pārbaudes un kontroles no dažādām valsts institūcijām. Konstatētie trūkumi bija jānovērš noteiktajos termiņos, pretējā gadījumā draudēja sodi, bet smagākajos gadījumos pat atlaišana no darba un publicēšana masu medijos. Neesmu pret kontroli, jo saskatu tajā sava veida kārtību, trūkumu novēršanu, taču ar laiku sāku kurnēt. Kāpēc valdību, Saeimu neviens nekontrolē, neveic auditu un neuzraksta novērtējumu par padarīto darbu un neliek labot kļūdas? 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu