Okupācija bija. Kas to īstenoja?

Par iespējamiem tālākajiem „Saskaņas centra” mērķiem, runājot, ka okupantu nav

Pretēji pašu paustajam ierosinājumam jaunievēlētās Saeimas laikā noteikt moratoriju vēstures jautājumiem, „Saskaņas centrs” jaunās valdības deklarācijā rosina iekļaut atziņu, ka Latvijā okupantu nav. To, ka Latvija bija ilglaicīgi okupēta, 1996.gada 22.augustā Deklarācijā par Latvijas okupāciju atzina Latvijas Republikas Saeima. Tajā norādīts, ka valsts neatkarība tika iznīcināta 1940.gadā okupācijas rezultātā un atjaunota 1991.gada 21.augustā.

Savukārt 2005.gada 12.maijā Deklarācijā par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu Saeima aicināja Krieviju turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem. Krievijas militārpersonu pieminēšana šajā dokumentā nav nejauša. Tieši Krievijas juridiskās priekšteces – Padomju Savienības – armija bija tas spēks, kas nodrošināja komunistiskā okupācijas režīma ilglaicīgu pastāvēšanu Latvijā.

Kas tad ir okupācija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām? Jau 1907.gada 18.oktobrī IV Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pielikuma 42.pants noteica: „Teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.”

PSRS armijas pārvalde Latvijā sākās līdz ar valsts okupāciju. Jau 1940.gada 11.jūlijā Baltijas turēšanai pakļautībā tika izveidots speciāls Sarkanās armijas (vēlāk padomju armijas) Baltijas kara apgabals ar centru Rīgā. Līdz ar apgabala centra atrašanos Rīgā, Latvijai liktenis bija lēmis savu zemi ilgus gadus atdot hipertrofētai militāro objektu izvietošanai. Latvijas Komunistiskā partija un formālā LPSR izpildvara – Ministru padome nebija noteicējas – izvietot vai neizvietot militāros objektus. Tās Baltijas kara apgabala darbību nevarēja arī kontrolēt. Minētais ir tikai viens no pierādījumiem, ka ne jau vietējā kompartija un valdība pārvaldīja padomju Latviju.

Vienīgi Sarkanās armijas dēļ okupācijas režīms varēja nostiprināties 1940.gadā un likvidēt Latvijas armiju. Vienīgi pateicoties militārajam pārspēkam, okupācijas režīms Latvijā varēja izdzīvot pēc Otrā pasaules kara, kad 1945.-1946.gadā pret to cīnījās vairāk kā 10 000 Latvijas nacionālo partizānu. PSRS armija kontrolēja Latvijas teritoriju pat vēl 1991.gada 21.augustā – pilnīgas neatkarības atgūšanas dienā. Paaudze, kura piedzīvoja 1991.gada augusta puču, ļoti labi atceras bruņutransportieru un citas militārās tehnikas demonstratīvo virzīšanos pa Rīgas centra ielām un helikopteru riņķošanu debesīs.

Atzīstot, ka okupantu nav, starptautiski apšaubāms kļūst arī pats okupācijas fakts, jo okupāciju nav iespējams realizēt bez okupantiem

1992.gada sākumā Latvijā atradās vismaz 60 000 Padomju armijas militārpersonu. Tās bija uzskatāmas par okupantiem, jo bija īstenojušas okupētājvalsts militāro pārvaldi Latvijā. Grūtu Latvijas – Krievijas sarunu rezultātā lielākā daļa Krievijas militārpersonu no Latvijas tika izvestas. 1994.gada 30.aprīlī Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valdības parakstīja vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Vienošanās ļāva no padomju armijas militārajā pensijā atvaļinātajiem 22 320 virsniekiem netraucēti dzīvot Latvijas teritorijā, ja viņi to vēlējās. Šķiet, nekur nav minēts precīzs Latvijā patlaban palikušo virsnieku, kuri tieši īstenoja okupāciju, skaits.

Nekā citādi kā par okupantiem nevar saukt arī no Padomju Savienības uz Latviju 1944.-1945.gadā ievestos PSRS iekšlietu un drošības komisariāta darbiniekus, kuri Latvijā izveidoja represīvās iestādes. Represīvajās iestādēs valdīja militārā disciplīna – to darbiniekiem bija dienesta pakāpes. Arī viņi nodrošināja okupācijas režīma pārvaldi. Pateicoties represīvo iestāžu darbībai, 1944.-1945.gadā masveida represijas sasniedza lielāku apjomu nekā 1949.gada marta civiliedzīvotāju deportācijas laikā.

Atsevišķa personu grupa ir okupācijas rezultātā no PSRS Latvijā nonākušās civilpersonas – uz rūpnīcām norīkotie, vai vienkārši – labāka dzīves līmeņa meklētāji. Viņiem Latvijas valsts ir devusi iespēju naturalizēties un kļūt par pilnvērtīgiem Latvijas pilsoņiem. Šobrīd Latvijā joprojām ir 319 267 nepilsoņi, kuri nav ieguvuši pilsoņa statusu.

Krasā okupantu esamības noliegšana varētu liecināt par „Saskaņas centra” vēlmi panākt jaunās valdības pozīcijas mīkstināšanu Latvijas okupācijas jautājumā. Atzīstot, ka okupantu nav, starptautiski apšaubāms kļūst arī pats okupācijas fakts, jo okupāciju nav iespējams realizēt bez okupantiem. Tad vieglāk īstenojami kļūtu citi – iespējamie tālākie „Saskaņas centra” mērķi – pilsonības statusa automātiska piešķiršana nepilsoņiem un krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana. Līdz ar to tiktu panākts krievu valodas oficiālais statuss Eiropas Savienībā un „Saskaņas centra” līgumpartneres – „Vienotās Krievijas” lielāka ietekme Eiropā.

Autors ir vēstures zinātņu doktors