IIN starpība ES strādājošajiem, iespējams, nebūs jāsedz

to salamandrs, ombros, u.t.t.
Zin, pats smieklīgākais ir fakts, ka nodokļu likumdošana, kas attiecas uz ārpus valsts strādājošajiem, nav mainījusies gadu desmitiem, jo lielākā daļa smalko konvenciju par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem ir noslēgtas vēl tajos tālajos 90. gados, kad mēs vēl tikai fantazējām un pļāpājām par iestāšanos Eiropas Savienībā un visi oligarhi un citi “sliktie” par tādiem vēl nemaz nebija tapuši. (Vienīgi ar Krieviju Konvencija parakstīta nesen, kas nonsenss pats par sevi). Un tā ir normāla lieta, kā valstis kārto savas un savu pilsoņu finanšu lietas, ja, piemēram, kāds īrs vai vācietis pelna naudu Latvijā vai latvietis, leitis vai polis pelna naudu vai bīda biznesu Īrijā, Vācijā vai Lielbritānijā.
Cita lieta, kā un kādos gadījumos katrai valstij ir tiesības pieprasīt nodokļu starpības samaksu, ja tāda veidojās. Pamatprincips, starp citu, ir līdzīgs: ja cilvēks 183 dienas gadā atrodas / strādā ārpus valsts, tad ir jāsāk skatīties, kurai valstij un cik lielā mērā ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un kas ir jādara, lai nebūtu šis nodoklis nebūtu jāpārmaksā. Protams, pirms dažiem gadiem, kad pēc draugu lūguma pētīju šo jautājumu saistībā ar Īriju, Latvijas iestāžu izpratne par šo jautājumu bija tālu no realitātes, taču pēc dažiem starptautiski lokāliem tračiem lietas nostājās savās vietās. Proti, tiem, kas aizbrauc uz ilgu laiku, ir jāpilda likuma prasības un jāpaziņo Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldei par to, ka viņi no Latvijas aizbrauc. Un šis ir tas punkts, ko 80% no aizbraukušajiem NAV izdarījuši un bļauj kā traki, kad viņiem tiek teikts, ka tas būtu jāizdara. Un, otrkārt, par aizbraukšanu tādā vai citādā veidā / laikā būtu jāinformē arī VID. VID savas prasības gan mēdz pamainīt un atbilstināt dzīvei, taču realitātē neprasa neko tādu, ko viņiem formāli nebūtu atļauts prasīt.
Vissliktākajā situācijā reāli ir ļauži, kuri brauc strādāt uz salīdzinoši īslu laiku, reizēm, tie, kuri paši nevar saprast, ko viņi grib – palikt Latvijā vai kādā citā valstī. Viņiem realitātē būtu jāmaksā IIen starpība arī Latvijai. Cits jautājums, protams, – vai vajag? :D
Ja Finanšu ministrija sakārtos šīs lietas atbilstoši realitātei, kura tomēr ir savādāka, nekā paģēr likumi, tad tas būs milzīgs solis uz priekšu.

Laba doma, kaut par dažiem gadiem jau nokavēta. otrs variants būtu pārskatīt / papildināt čupu ar Konvencijām par dubulto nepalikšanu ar nodokļiem, jo tās lielākoties ir rakstītas 90.gados un pamatā paredzētas investīciju aizsardzībai, ne specifiski brīvai cilvēku kustībai darba meklējumos.

Ja šis pasākums tiek ieviests vienlaikus ar pasākumu, ka bez maksas medicīniskie pakalpojumi ir tiem, kas maksā nodokļus Latvijā, tad es piekrītu. Ja vienkārši reveranss ārvalstīs strādājošo priekšā, tad nez vai.