Vai Krievijā atdzimst nacisms?

Ceturtais novembris Krievijas kalendārā izraisa tikpat dalītas domas un emocijas kā 16.marta atzīmēšana Rīgā. Tautas vienotības diena ik gadus galvenokārt jau Maskavas domei liek domāt par to, kā izvairīties no tā sauktajiem Krievu maršiem – nacionālsociālistisku organizāciju rīkotiem pasākumiem galvaspilsētas centrā, kas piesaista pasaules mediju uzmanību, kā arī no iespējamas sabiedriskās kārtības traucēšanas. Oficiālā Krievija ik gadu asi nosoda leģionāru gājienu 16.martā Rīgā, tomēr – vai aiz šiem nosodījumiem neslēpjas pašas Maskavas pieaugošā radikālā nacionālisma problēmas?

Aug sekotāju un upuru skaits
Krievijā esošo neonacistu un tiem pietuvinātu ekstrēmistisko grupējumu, kā arī to sekotāju precīzu skaitu ir grūti noteikt tā iemesla dēļ, ka, lai arī pastāv virkne organizāciju, ko varam identificēt kā neonacismam piederošas, to skaits un sekotāju apmērs ir robežās no 100 tūkstošiem līdz pat pusmiljonam. Saskaņā ar monitoringu, kuru regulāri veic Jurija Levadas centrs jau sākot ar 1988.gadu, var apgalvot, ka neonacistu sekotāju skaits 2008.–2009.gadā ir sasniedzis maksimumu.

Pašlaik Krievijas Federālajā ekstrēmisko organizāciju sarakstā uzskaitītas 14 organizācijas, kuru darbība ar likumu ir aizliegta. Pēc Krievijas Iekšlietu ministrijas aplēsēm valstī darbojas ap 150 radikālu neonacistiski orientētu grupējumu, un tiek prognozēts, ka to skaits vēl pieaugs.

Žurnālists un politikas pētnieks Konstantīns Novikovs publikācijā interneta vietnē ''Versija” atgādina kādu nozīmīgu parādību, kas bijusi vērojama pēc iepriekš atļautajiem Krievu maršiem. Pēc 2009.gadā notikušā Krievu marša Maskavas nomalē bija vērojams straujš etnisko noziegumu skaita pieaugums. Tas ir likumsakarīgi, jo šādās akcijās iesaistītie cilvēki uzkurinātu emociju iespaidā rasu neiecietībā balstītus noziegumus pastrādā biežāk nekā ikdienā, kad tie ir izkliedēti daudz lielākā valsts teritorijā. Kopējais neonacistu uzbrukumu skaits ir ap 90, tajos 22 cilvēki miruši un 105 ievainoti. Gadu iepriekš tādā pašā laika posmā etniskā neiecietībā balstītu noziegumu upuru skaits sasniedza 43 mirušos un 168 ievainotos, bet vēl pirm gada 2008. šādos uzbrukumos gājuši bojā 78 cilvēki.

Nav iespējams precīzi prognozēt, cik dalībnieku šogad ieradīsies uz Krievu maršu Maskavā. Pagājušajā gadā neonacistu akcijas dalībnieku skaits sasniedza 7000. Vēl 3000 esot pulcējušies citās Maskavas vietās. Kā apgalvo lielākās neonacistu formācijas līderis Dmitrijs Demuškins, šogad tiek gaidīti vairāk nekā 10 tūkstoši dalībnieku. Oficiālajā pieteikumā Maskavas domei neonacisti gan uzrādīja tikai 5000 dalībnieku.

Vai Krievu maršā šogad piedalīsies tik daudz cilvēku? Pastāv iespēja, ka jā. Pirmkārt, tāpēc, ka neonacistiem šogad izdevās Krievu marša norisi saskaņot ar Maskavas mēriju un tiem bija vairāk nekā desmit dienas laika aģitācijai. Otrkārt, ekonomiskās krīzes iespaidā neonacistiem ir izdevies sēt sēklu auglīgā zemē – nacionālisma idejas pašlaik atbalsta arī personas, kas līdz ekonomiskās krīzes sākumam to nedarīja. Tas skaidrojams ar faktu, ka 6,8 miljoni imigrantu, kas pastāvīgi dzīvo Krievijā, tiek nodarbināti nelegāli par daudz zemāku darba samaksu, līdz ar to krievi darba tirgū nespēj konkurēt ar iebraucējiem no Kaukāza.

Visneiecietīgākie pret čečeniem un baltiešiem
Kopējā neonacistu skaita aprēķināšanai Krievijā pastāv objektīvas grūtības, taču socioloģiskie pētījumi norāda skaidras tendences. 2003.gadā neonacistu idejas bija gatavi atbalstīt 35–52% nācijas. Tie ir cilvēkie, kuriem ir ne tikai antisemītiski uzskati, bet kuri arī atbalstītu ksenofobijas oficiālu atzīšanu no valsts varas puses. Radikālo nacionālistu, neonacistu kopskaits Krievijā no brīža, kad sākts to monitorings 1988.gadā, palicis nemainīgs, un tas prevalē robežās no 5 līdz 10% valsts iedzīvotāju. Par šādu skaitu ir vienisprātis gan Levadas analītisko pētījumu centrs, gan arī politologs Vjačeslavs Ļihačovs.

Saskaņā ar socioloģiskajiem pētījumiem, visagresīvākā etniskā neiecietība raksturīga attieksmē pret čečeniem, cilvēkiem no Ziemeļkaukāza, čigāniem, cilvēkiem ar tumšu ādas krāsu un iebraucējiem no Baltijas valstīm. Ļihačovs savā pētījumā norāda, ka absolūto radikāļu skaits sasniedz 60–70 tūkstošus visā Krievijā, bet tādu, kas praktizē ksenofobijā balstītus uzbrukumus –ap 24 tūkstošiem. Savukārt ideju ''Krieviju – krieviem!” kopumā atbalsta vairāk nekā 50% nācijas. Šai tendencei vajadzētu pievērst īpašu uzmanību tās eskalācijas dēļ, jo vēl tikai 2005.gadā šādu nostāju bija gatavi atbalstīt ne vairāk kā 22% Krievijas iedzīvotāju.

Ultralabējo krīze nemazina radikalizāciju
Var piekrist pētniekiem Gaļinai Koževņikovai un Konstantīnams Novikovam, kuri secina – lai arī neonacistu organizāciju skaits ir pietiekami iespaidīgs, tomēr tiem pietrūkst viena konsolidējoša spēka. To īstenotās akcijas ir sporādiskas un tiek multiplicētas vienlaikus vairākās vietās Krievijā, lai atstātu iespaidu par ultranacionālismu kā visaptverošu nācijas politisko uzskatu kopumu.

Organizācijas Slāvu savienība, Krievu tēls, DPNI un citas pastāv īsu brīdi, sasniedz savu politisko maksimumu īsā laika periodā. Tad šīm organizācijām nepieciešamas reformas un pārstrukturizācija, jo tās ir izsmēlušas savu ideoloģisko bāzi, diskreditējušas sevi, atsakoties no kriminālu darbību atbalstīšanas, zaudējot lielāko daļu sekotāju. Tādēļ patlaban korekti būtu runāt par ultralabējo grupu publicitātes krīzi, taču sabiedrības radikalizēšanās process tāpēc nav mazinājies. Daļēji publicitātes trūkums ir izskaidrojams ar to, ka pēc dalības akcijās tās dalībnieki bieži vien ''izgaismojas” un nonāk milicijas redzeslokā.

Kaut arī ir gadījumi, kad neonacistu organizācijās piedalījušies valsts struktūru un pat pārvaldes darbinieki (skaļākais skandāls bija 2009.gadā, kad Krievijas Valsts Domes deputāta palīgs Dmitrijs Rumjancevs vervēja skinhedus, lai uzspridzinātu HES pie Maskavas), kopumā neonacisti šī brīža varas partiju aprindās uzticību nebauda. Vladimira Putina partija “Vienotā Krievija” ir sapratusi, ka neonacistu idejas var atbalstīt tiktāl, kamēr lielajās Krievijas pilsētās nesākas masu nekārtības un etniskos motīvos balstītas slepkavības nepārvēršas par ikdienu. Kremlis ir atbrīvojies no politiķiem, kas sludināja nacionālisma idejas un atbalstīja radikālismu. Kā spilgtāko piemēru var minēt odiozā Krievijas politiķa Dmitrija Rogozina aizsūtīšanu prom no Maskavas, ieceļot NATO sūtņa amatā.

Kā izvērtīsies Krievu maršs šogad, varēsim vērot ceturtdienas vakarā. Tomēr jāatzīst, ka no šīs akcijas ieguvēji būs ne tikai neonacisti, kuriem Maskavas mērija beidzot oficiāli ir atļāvusi to rīkot, bet arī valdošie politiķi, kuri, atļaujot šo pasākumu, būs izvairījušies no iespējamās vandālisma eskalācijas Krievijas lielajās pilsētās. Līdzīgi arī Kremlis, izmantojot neonacistus, nācijā varēs kultivēt ideju par ārējā – iekšējā ienaidnieka tēlu, Lielkrievijas ideju, kas ir arī Kremļa Krievu pasaules koncepta daļa, un nācijas konsolidācijas ideju. Krievu maršs šogad notiek 24 Krievijas pilsētās, un 2010.gada pirmajā pusgadā par rasu naidā balstītiem noziegumiem notiesātas jau 199 personas.

Rinalds Gulbis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks.