Kvēli murgi kādā konferencē Maskavā 48

Gatis Rozenfelds, F64
Print Friendly, PDF & Email

Baltija Padomju Savienībā esot bijusi parazīts un „dotāciju reģions”

Šogad 20.oktobrī Maskavā Izglītības darbinieku kvalifikācijas celšanas akadēmijā notika starptautiska zinātniski praktiska konference „Kopējās vēstures nekonfliktējošs lasījums (неконфликтное прочтение) – labu kaimiņattiecību pamats”. Par konferences galveno notikumu kļuva arīdzan dažos Latvijas krievvalodīgajos medijos atbalsotā Ārējās politikas nacionālās laboratorijas (ĀPNL) ap 200 lappušu garā ziņojuma prezentācija – „Piebaltija un Vidusāzija Krievijas impērijas un PSRS sastāvā: postpadomju valstu mūsdienu mācību grāmatu mīti un sociālekonomisko aprēķinu realitāte”.

ĀPNL ir nevalstiska, nekomerciāla organizācija Krievijā (skat. tīmeklī – www.nlvp.ru ) , kura, kā pati paziņo savā portālā, ekspertē un izstrādā stratēģijas ārējās politikas jomā. Šīs stratēģijas esot vērstas – ne vairāk, ne mazāk – kā uz to, lai panāktu „jaunas pasaules kārtības sistēmas izveidi”. Laboratorija darbīgi sniedzot savu atbalstu valsts varai ārpolitikas lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā.

Presē atrodam, ka ĀPNL pretenciozo ziņojumu konferencei ir sagatavojusi „Maskavas, Saratovas un Tallinas vēsturnieku grupa”. Pētījums veikts vēsturnieku un politologu aprindās zināmo Aleksandra Daņilova un Aleksandra Fiļipova vadībā. Viņi ir kļuvuši pazīstami (un ne tikai Krievijā), pirmkārt jau, aizstāvot tēzi, ka Staļina terors bijis savam laikam atbilstoša, racionāla un pragmatiska pārvaldes metode. Abi viņi ir staļinisma „modernizēšanas” koncepcijas izvirzītāji un Josifa Staļina tiešas, ciniskas reabilitācijas adepti. Daņilovs un Fiļipovs ir saņēmuši daudz izcili negatīvu vērtējumu arī kā jaunu, nupat jau ieviešamu Krievijas vidusskolu vēstures mācību grāmatu autori.

Zīmīgi, ka prezentētajā pētījumā savus kopumā visai absurdos secinājumus par Baltijas ekonomikas evolūciju Padomju Savienības gados Daņilova un Fiļipova vadītā vēsturnieku grupa akcentēti  balsta arī uz aprēķiniem, kurus paudis kāds gluži vai mītisks, zinātnes pasaulē grūti atrodams un vēl grūtāk par autoritāti atzīstams „Latvijas ekonomists [A.] Maļinkovskis” (nereti pilnīgi bez vārda vai vismaz iniciāļa preses pieminējumos). Viņa viedoklis: Latvija ir parādā Padomju Savienībai – PSRS. Tā ir veca, bankrotējusi iedoma un pretenzija, kuru kā jaunumu cenšas pasniegt minētā vēsturnieku kopa.

Atgādināsim to, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem, „dziesmoto revolūciju” laikā, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas aizvien noteiktāk iestājās par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu, izmisīgi darbojās pretspēki, kas vēlējās paturēt Baltiju PSRS sastāvā. Tie aktīvi sāka izvirzīt prasības, lai pirms aiziešanas no PSRS baltieši atdotu „parādus” par kapitālieguldījumiem viņu ekonomikā. Tāpēc Rīgā, Viļņā un Tallinā toreiz tika nolemts izveidot augstas klases profesionāļu darba grupas, lai šo jautājumu zinātniski korekti noskaidrotu. Latvijā Ministru Padomes Reformu komisija, Valsts statistikas komiteja un Zinātnieku savienība 1989.-1990. gadā savāca materiālus par Kremļa pretenziju nepamatotību. Tie galvenokārt bija padomju statistikas pieklusēti, maz reklamēti dati, kurus aptveroši apkopoja speciālists ar vārdu un izcili lielu pieredzi – PSRS Statistikas pārvaldes Zinātniski pētnieciskā institūta Latvijas filiāles vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, ekonomikas zinātņu doktors Modris Šmulders. Šie materiāli ir publicēti atsevišķas brošūras veidā angļu un krievu valodā (sk. М. В. Шмулдерс. Кто кому должен? Экономические расчеты Латвии и СССР. 1940-1990 годы. Рига, 1990; Modris Šmulders. Who owes whom ?  Mutual economic accounts between Latvia and the USSR, 1940-1990. Rīga 1990).

Ārējās politikas nacionālās laboratorijas atkārtoti  prezentētais apgalvojums, ka „Piebaltija Padomju Savienībā bija dotāciju (dotējams)  reģions” ir elementārā, acīmredzamā pretrunā ar reālo statistiku. Bet, toties – tas, protams, kļaujas ērtā saskaņā ar staļinisma vecajiem, melīgajiem mītiem par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tautu nemitīgu aplaimošanu šī noziedzīgā totalitārā režīma ietvaros un arī tālākajā padomju okupācijas evolūcijas gaitā.

Prezentētajā tekstā kā īpašs milzu aplaimojums latviešu, igauņu un lietuviešu „nomaļu tautām” tiek uzskatīta „Padomju Piebaltijas” sociālistiskās industrializācijas attīstīšana  – un tajā veidā, kādā tā notika kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā.

Jebkādu šī teksta nopietnu zinātnisko vērtību graujošs fakts ir Baltijas rūpniecības kā PSRS veidota un darbināma militāri rūpnieciskā kompleksa (MRK) sastāvdaļas gandrīz absolūta nepieminēšana. Neraugoties uz to, ka Baltijas reģions daudzos aspektos Padomju Savienībai nenoliedzami bija īpaši svarīga, neatkārtojama MRK daļa. Visa Baltija bija faktiski PSRS Bruņoto spēku  karabāze, – ar kodolbruņojuma raķetēm, stratēģisko aviāciju, zemūdenēm un kuģu grupējumiem, laika gaitā simtiem te pabijušu armijas daļu un īpašo vienību. Ar aizliegtām zonām, ar milzīgām, civilpersonām gandrīz (vai nekad) nepieejamām teritorijām, „slēgtajām” pilsētām un milzumu visādu „īpaša režīma” objektu. Baltieši bija pret savu gribu padarīti par globālo PSRS militāro ambīciju ķīlniekiem. (Skat. Upmalis I., Tilgass Ē., Dinēvičs J., Gorbunovs A. Latvija – PSRS karabāze. 1939 – 1998. Materiāli un dokumenti. Rīga, Apgāds „Zelta grauds”, 2006).

Daudzas jo daudzas Baltijas rūpnīcas (Rīgā, piemēram, – VEF, Alfa, Komutators u. c.) daļēji vai gandrīz pilnīgi bija pieslēgtas dažādu militāra sortimenta izstrādājumu izgatavošanai vai pakalpojumu sniegšanai PSRS armijai, flotei, aviācijai u.t.t. Zināms, ka tas nekādu, ne ekonomisku, nedz citu kādu labdabīgu pienesumu Baltijas tautu interesēs, protams, nedeva. Taisni otrādi. Gigantisks kaitējums ir nodarīts (nereti – faktiski vairs neatgriezeniski)  piesārņojot vidi uz daudziem jo daudziem gadiem… Piemēram, speciālisti ir aprēķinājuši, ka tikai Liepājas kara ostā videi nodarītie zaudējumi sastāda miljardus latu. (Skat. www.loib.lv)

PSRS globālās ekspansijas interesēs veiktā rūpniecības militarizācija  pastāvīgi deformēja Latvijas industriālo attīstību, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma atstāja grūti pārvaramas problēmas. Lielākā daļa rūpnieciskās ražošanas Latvijā bija saistīta ar PSRS militāri rūpniecisko kompleksu, tādēļ šai daļai pēc valsts neatkarības atgūšanas vairs nebija pieprasījuma. Savukārt uzņēmumu vai to daļu pārslēgšana uz nemilitāras produkcijas izlaidi un pakalpojumiem (konversija) bija iespējama tikai ar nepieejami grandioziem kapitālieguldījumiem

Ievadot un retrospektīvi vēršot plašumā industrializācijas tēmu, ĀPNL ziņojuma autori lielu vietu ierāda Baltijas rūpniecības attīstības ceļu maldinošam pretnostatījumam – no vienas puses, cariskās Krievijas impērijas sastāvā un – no otras puses – 1920.-1930. gados, kad Latvija, Lietuva un Igaunija bija jau neatkarīgas valstis. Krievijas impērijā, tiek apgalvots, Baltijas rūpniecība esot plaukusi, bet – atšķirībā no cara laikiem – neatkarīgajās Baltijas valstīs tā esot degradējusi, t.i. gājusi lejupslīdes ceļu.

Autori, vērpjot savus secinājumus par Latviju, rādās pagalam aizmirsuši, ka pirmā pasaules kara laikā tieši ar Krievijas cara valdības sankciju Latvijas rūpniecība 1915.-1917.gadā tika de facto izlaupīta, izvedot no tās uzņēmumus kopā ar tajos strādājošajiem uz t.s. Iekškrieviju. (Ю. Н. Нетесин. Промышленный капитал Латвии (1860-1917). Р., "Зинатне", 1980, с. 190-233). Vainot par to suverēno Latvijas valsti, kas tika nodibināta 1918. gadā,  ir smieklīgi. Turklāt, no visa, faktiski par laupījumu tapušā, izvestā īpašuma Padomju Krievija/PSRS pēc pirmā pasaules kara atdeva Latvijai atpakaļ tikai mazāko daļu.

Daudz materiālo vērtību bija zaudēts arī karadarbības dēļ. Lielus zaudējumus Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem radīja karaspēka daļu vai to dezertieru marodieriskā rīcība (novērst to velti aicināja bijušais Krievijas Valsts Domes deputāts Jānis Zālītis un daudzi citi Latvijas politiķi – sk. И. П. Залит. Опустошение Латвии русскими войсками. Пг.: "Снабжение", 1918, 61 с.)

1920. gadā, kad iestājās miers, Latvija bija visvairāk izlaupītā, izdemolētā un karadarbības saplosītā Eiropas un pasaules zeme, arī tās iedzīvotāju skaits bija dramatiski samazinājies. Latvijas laukos 87 tūkstoši ēku bija pilnībā un 117 tūkstoši ēku daļēji nopostītas. Daudzi no atlikušajiem iedzīvotājiem tāpēc sagrauto un nodedzināto māju vietā mitinājās to krāsmatās vai zemnīcās.

Latvijas saimniecības atdzimšana kopš 1920. gada notika strauji, sūra darba rezultātā no zemnīcām cilvēki pārcēlās uz atjaunotām vai jaunuzceltām ēkām. Rūpnīcas, kas to spēja, atsāka un strauji paplašināja preču izlaidi, tam nepieciešamās iekārtas importējot no Rietumiem vai izgatavojot un uzlabojot tās tepat Latvijā. Šai saistībā un pretstatā ar  pierādīt mēģinātajiem apgalvojumiem, ka „neatkarības periodā Latvijas un Igaunijas rūpniecība [it kā – B.D., J.P.] degradēja”, izceļams ir fakts, ka 1920.-30. gados Latvijas rūpniecība, reālo apstākļu spiesta, attīstījās pat daudz straujāk nekā lauksaimniecība. 1930. gados Latvijā uzplauka radioierīču, telefonu, fotopiederumu, autobusu, velosipēdu un citu transporta līdzekļu izlaide, cementa, elektroenerģijas un daudzu citu rūpniecības preču ražošana. Rūpnīcā VEF tika uzsākta pasaulslavenā minifotoaparāta "Minox" ražošana. Rūpniecības produkcijas kopapjoms 1930. gadu beigās aptuveni 5 reizes pārsniedza 1920. gadu sākuma rādītājus (М. Шмулдерс, с. 3).

Saskaņā ar Latvijas ekonomista Elerta Āboliņa aprēķiniem Latvijas rūpniecības produkcijas kopapjoms salīdzinājumā ar 1913 g. bija: 1938.g. – 97%, bet 1939.g. – 98% (П. В. Гулян. Латвия в системе народного хозяйства СССР. Р., "Зинатне", 1982, с. 29), tai laikā, kad iedzīvotāju skaits sasniedza vairs tikai ap 78 %. Līdz ar to 1938. un 1939. gadā Latvijā rūpniecības kopapjoms uz vienu iedzīvotāju bija daudz lielāks nekā 1913.gadā, – neraugoties uz to, ka lielākā daļa pirmskara rūpnīcu iekārtu, kā jau minēts, bija palikušas nevis Latvijas, bet gan Krievijas/PSRS teritorijā.

Jā, 1920-30. gados Latvijā notika tiem laikiem vērienīga reindustrializācija. Un tas bija viens no visizcilākajiem Latvijas Republikas sasniegumiem, kuru, jo sevišķi padomju laikā, atbilstoši nenovērtēja. Visai nozīmīgs ir arī fakts (ko apstiprina padomju statistika), – 1940. gadā sasniegtais Latvijas industrializācijas līmenis bija daudz augstāks nekā lielākajā daļā citu PSRS „savienoto republiku” (Baltkrievijā, daudzās KPFSR autonomajās republikās un apgabalos, Aizkaukāzā un Vidusāzijas reģionā ). Tā, piemēram, no PSRS statistikas izriet, ka 1940. gadā vidējais rūpniecībā nodarbināto skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija 60 cilvēki, Krievijas Federācijā kopumā – 82 (cik no viņiem bija nodarbināti koncentrācijas nometnēs, paliek neatbildēts), Igaunijā – 69, Ukrainā – 63, Baltkrievijā – 43, Azerbaidžanā – 42, Gruzijā – 35, Armēnijā – 33, Turkmēnijā – 31, Kazahijā -29, Uzbekijā – 27, Kirgīzijā – 23, Tadžikijā – 20, Lietuvā – 19, Moldāvijā – 9. (sk. Ю.Прикулис. Зарубежные авторы о месте прибалтийских республик в развитии промышленности СССР (региональный аспект).// Зарубежная литература о Латвии. Вып.6, Рига, 1989, с.260).

Dzīves līmenis Latvijā un Igaunijā 1938.- 1939. gadā bija daudz augstāks nekā Padomju Savienībā. Nemaz pat nerunājot par to, ka Baltijā iedzīvotājus itin nemaz neapdraudēja asiņains terors un masveida politiskas slepkavības, kā tas nepārtraukti  notika lielajā staļiniskajā kaimiņvalstī.
Fakti rāda, ka Padomju Savienības sastāvā vardarbīgi iekļauto Baltijas „republiku”  tautsaimniecības attīstība noritēja stipri lēnāk nekā vidēji PSRS.

Tā, nacionālais ienākums Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 1940. gadā (kas bija kļuvis ievērojami zemāks nekā 1938.-1939.g.) bija par veseliem 65% augstāks nekā vidēji toreizējā PSRS, bet 1988. gadā tas pārsniedza PSRS vidējo rādītāju vairs tikai par 19 procentiem. Tāda ir kalkulācija, ko 1990. gada pavasarī veica ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, ilggadīgais Ekonomikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā Pēteris Guļāns (P. Guļāns. Vai Latvija ir parādniece ? // Cīņa, 1990.g. 26. maijā). Līdzīgas kalkulācijas veica arī vairāki citi Latvijas ekonomisti – speciālisti.

Autori sava ziņojumā vairākas lapaspuses iedalījuši preču izveduma- ieveduma aplūkojumam no Baltijas uz PSRS un otrādi un tas it kā liecinot, ka baltieši saņēmuši vairāk nekā devuši. To apgāž fakti, piemēram, jau padomju laikā statistikas biļetenā ar grifu "Dienesta lietošanai"  ir publicētas ziņas, kas apliecina, ka par visām Latvijā ievestajām precēm tika attiecīgi samaksāts: „Materiālo vērtību ieveduma pārsvars pār izvedumu vienlaicīgi nozīmēja tieši tādu pašu finansu resursu izveduma pārsvaru”. (Экономические связи Латвийской ССР. Р.: Государственный комитет Латвийской ССР по статистике, 1989, c. 3).

Maskavas vēsturnieku grupa it kā nezina arī par kompetentu statistiķu, ekonomistu un demogrāfu publikācijām, kas ar konkrētiem skaitļiem rāda, ka Baltijas valstis, atrazdamās PSRS sastāvā, bija nokļuvušas nolemtu zaudētāju lomā, salīdzinot ar kaimiņieni Somiju – ceturto Baltijas valsti (1920.-30.gados pastāvējušajā Eiropas iedalījumā).

Statistika rāda, ka Latvija dotēja PSRS budžetu un centrālās Maskavas iestādes. Tā Padomju Savienības budžetam, centrālajām bankām, Savienības pakļautības ministrijām un resoriem 1986.-1988.gadā bez atlīdzības nodeva par 4,1 miljardu rubļu vairāk nekā saņēma asignējumos no PSRS centrālajām organizācijām. Tādi ir aprēķini, kurus 1990.gada pavasarī publiskoja viens no pazīstamākajiem Latvijas ekonomistiem – ekonomikas zinātņu doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Arnis Kalniņš. (Vai esam kādam parādā? – Latvijas Jaunatne, 1990, 30.martā).

Pavisam pēckara gados līdz 1988.gadam Latvija pārskaitīja PSRS centrālajām iestādēm, t.s. centram par 33,9 miljardiem rubļu vairāk nekā saņēma no tā atpakaļ (М. Шмулдерс. Кто кому должен ? Рига, 1990, с. 8) .

Līdz ar to investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazas investīcijas Latvijas rūpniecībā bija pirmajos pēckara gados (vismaz 2,2 reizes mazākas nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS). PSRS ceturtajā piecgadu plānā, kas aptvēra laiku no 1946. līdz 1950. gadam, kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā sastādīja tikai 0,49 procentus no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,09 procenti PSRS iedzīvotāju (Skat. Kоммунист (PSKP CK teorētiskais žurnāls, Maskava) 1989, Nr. 14, 46.lpp.)

Vēl mazāki (2,4 reizes)  kapitālieguldījumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, šai laikā Latvijas rūpniecībā bija, salīdzinot ar Krievijas Federāciju. (sk. Starptautiska zinātniska konference "Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā. 1987. – 2003. gads". R., LU u.c., 2004, 55.lpp). Nākamajās divās piecgadēs situācija būtiski nemainījās, un arī pēc tām investīciju līmenis Latvijas rūpniecībā bija nepietiekams, lai tuvotos labākajiem starptautiskajiem standartiem.

Līdz 1940. gadam sasniegtais, „mantotais” augstais Latvijas nacionālā ienākuma un labklājības līmenis salīdzinājumā ar "vecajām" PSRS „savienotajām republikām”, bija pamatā piešķiramo kapitālieguldījumu salīdzinoši nelielajam pieaugumam Latvijas tautsaimniecībā padomju impērijas ietvaros tās norieta gados.

Mazie investīciju apjomi Latvijā pēc Otrā pasaules kara veicināja atpalikšanu no Somijas un citām demokrātiskām Eiropas valstīm, kas, salīdzinājumā ar trūkumā un Staļina režīma asiņaino represiju ("sarkanā fašisma") apstākļos dzīvojušo Padomju Savienību, strauji progresēja un uzplauka.

Modra Šmuldera savāktie statistiskie dati liecina arī to, ka Latvija kopš pirmajiem tās atrašanās gadiem PSRS sastāvā ir bijusi republika – donore, t.i. no tās ņēma materiālus un naudas resursus izmantošanai citās PSRS teritorijās. Arī Igaunija un Lietuva cieta zaudējumus – citā proporcijās, bet līdzīgā nozīmē.

Lūk, vēl daži skaitļi no M. Šmuldera apkopojuma: no Latvijas pēckara gados līdz 1988. gadam uz t.s. vissavienības instancēm tika pārskaitīts 2 reizes vairāk finanšu un kredīta resursu nekā saņemts no turienes. Tā rezultātā praktiski visi kapitālieguldījumi Latvijā tika finansēti no saviem iekšējiem resursiem.

Atbalstošus un papildinošus zinātniskus atzinumus, kas sakrita ar Latvijas Atmodas laika darba grupas iegūtajiem secinājumiem – citu atzītu pētnieku skaitā – pēc dažiem gadiem (1996) pasaulskaļi pauda arī plaši pazīstamā Krievijas zinātniece un sabiedriskā darbiniece, Krievijas Valsts Domju deputāte, profesore Oksana Dmitrijeva. Savā fundamentālajā, Ņujorkā un Londonā angļu valodā publicētajā grāmatā Regional Development: the USSR and after Krievijas profesore, balstoties uz niansētu statistisko materiālu izpēti, pierādīja, ka gan Latvija, gan arī Igaunija un Lietuva PSRS sastāvā bija bijušas republikas – donores. O.Dmitrijeva uzsvēra arī to, ka Maskavas pilsēta saņēma milzu dotācijas uz citu Krievijas Federācijas un PSRS reģionu rēķina,

Piezīmēsim, ka Atmodas laikā rakstā „Vai Latvija ir parādniece” (Cīņa, 1990. gada 26. maijā) Pēteris Guļāns bija kompetenti pierādījis lapidāru secinājumu: „Aplūkotie ekonomisko procesu aspekti viennozīmīgi rāda, ka Latvija ne tikai pilnīgi ir nodrošinājusi attīstību ar pašas radītajiem līdzekļiem, bet daļa to ir izlietota ārpus tās robežām, arī pamatfondu radīšanai citās republikās.”

Tieši mazo investīciju un, protams, arī militarizācijas dēļ Latvijas rūpniecība padomju okupācijas laikā starptautiskā mērogā nekļuva par konkurētspējīgu vienību. Tas radīja papildu grūtības Latvijai, atgūstot valstisko neatkarību.

Donora funkcijas veikšanas lielie apjomi, ar kuriem korelēja un sasaucās arī nelielie kapitālieguldījumi Latvijas ekonomikā, gadu gaitā aizvien vairāk samazināja tās sociāli ekonomiskā līmeņa rādītājus salīdzinājumā ar „vecajām” padomju „republikām”, palielināja un acīmredzami demonstrēja pieaugošo atpalikšanu no demokrātiskās, brīvās kaimiņienes Somijas. Šis kontrasts noteikti un neatgriezeniski veicināja Latvijas pilsoņu vēlēšanos ātrāk atjaunot valstisko neatkarību.

Daņilova un Fiļipova grupas balstīšanās uz jau pieminēto postulātu, ka Staļina ēra it kā ir vedusi Baltijas tautas uz "aplaimošanu", padara ĀPNL pētījumu par dīvainu rēgu šodienas pasaulē. Pat neraugoties uz autoru atsaukšanos uz baltiešu zinātnieku publikācijās tiešām minētiem, bet no realitātes konteksta mākslīgi izrautiem atsevišķiem datiem vai skaidrojumiem. Komiska ir grupas autoru – vēsturnieku – atsaukšanās uz Latvijas ekonomistu A. Maļinkovski, piesaucot nekad neeksistējušu preses izdevumu jaunatnei (Молодежь Советской Латвии) un pat tā iznākšanas laiku – 1989. gada 27. aprīli. 

Atgādināsim vēl kādu zīmīgu pretmetu. Ne visai sen Rīgā, starptautiskās zinātniskās konferences „Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā (1987-2003)” darba grupas vadītāja un tās atziņu apkopojuma galvenā redaktora, vēsturnieka Viktora Guščina ierosmē iznāca rakstu krājums (latviešu, angļu un krievu valodā). Tajā analizēti svarīgākie faktori, kas objektīvi ir darbojušies par labu Latvijas neatkarības atgūšanai un demokrātijai.

Viens no galvenajiem šajā konferencē nolasītajiem un pēc tās publicētajiem referātiem – par Latvijas ekonomikas evolūciju – viennozīmīgi uzsvēra šādu būtiski svarīgu atzinumu: „Jau no pirmajiem attīstības gadiem PSRS sastāvā Latvija bija republika – donore”…

Nobeigumā vēl kas vērā ņemams būtu jāatgādina tiem dažiem Krievijas vēsturniekiem un viņu teiktā pārstāstītājiem medijos (skat., piemēram, Teļegraf, 25.10.2010), kuri aktivizējās Maskavas konferences gaitā klāstītā sakarā. Paužot savu īpašo pozīciju attiecībā uz pēckara ekonomisko evolūciju Baltijā un pierakstot tai parazītisku raksturu – it kā uz Krievijas rēķina – viņi šādā veidā un vienā vēzienā būtībā līdz zemei nonicina arī visus savus tautas brāļus, kas tajā laikā ieguva dzīves un darba vietu Baltijā. Atmiņa ir visiem.

Raksta autori ir Bonifācijs Daukšts, LOIB valdes loceklis, Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra prezidents, un Dr.Juris Prikulis, Dr.M.Šmuldera grāmatas „Kto komu dolžen?” („Kas kuram parādā?”) zinātniskais redaktors

Komentāri (48)

buchamona 12.11.2010. 18.07

Katrai tautai ir savs laasts – taifuni, zemestrices. Mums robezha ar Krieviju.

+52
-2
Atbildēt

1

Ligiña Doniña 12.11.2010. 22.30

Ļoti pamācoši un atgādinoši ,ja kādam šķiet, ka Krievija nav agresors visās jomās.
Latvijai un visai Baltijai par katru melu ziņu un okupācijas un tās seku apšaubīšanu Staļinisma noziegumu neatzīšanu -slavināšanu no Krievijas puses, noteikti prasās aktīva un nikna pretreakcija! Un protams vēršanās visās iespējamās Eiropas instancēs par aneksijas un okupācijas faktiem. Jo tas tikai rāda Krievijas nodomus nēkotnē. Baltiešiem kopīgi ir jāceļas kājās, lai Krievija maksā par saviem noziegumiem!
P.S. Visvairāk neonacistu ir,…. jā tieši Krievijā.

+31
-1
Atbildēt

1

    snjuu > Ligiña Doniña 14.11.2010. 09.58

    Nez vai sanāks īsti “pretreaģēt” uz kaut kāda institūta pseidozinātniskiem murdziņiem. Var, protams, mēģināt ko līdzīgu šim rakstam nopublicēt KF. Tas arī viss.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Aivars Krauklis 12.11.2010. 19.14

Viens pavecāks krievu vēsturnieks (Kļučevskis?) reiz aprakstīja, kāpēc krievi tik dikti neieredzot savu koloniju iedzimtos. Iemesli bija radikāli atšķirīgi sagrābtajās nomalēs austrumos un rietumos. Par austrumiem nerakstīšu, ka nepiešuj rasismu, a pribaltu nemīlēšanai iemesls nav mainījies līdz mūsdienām – izvērsta un dziļa skaudība visos sabiedrības slāņos (vēsturniekam gan bija mazliet asāks formulējums, bet to arī pēc atmiņas labāk neatkārtošu, tāpat jau tuvojos fašista titulam).
Pēc tam viens jaunāks reiz definēja, ka Krievija ir zeme ar neparedzamu pagātni. Ko tad mēs vēl citu lai gaidām?

+28
-2
Atbildēt

7

    a_oleinika > Aivars Krauklis 14.11.2010. 00.35

    Kļūdījāties, Ino kungs! 😀 Kā reizi lasīju un priecājos, ka cilvēks uz vēsturnieka (turklāt krieva) novērojumiem atsaucās.
    Jūsu daiļradē gan tādu luksusu neesmu atradis. Viens “mankurtisms”.

    P.S. Pats par sevi tas gan nav absolūts rādītājs – vēsturnieki vispār mēdz būt dažādi, tikpat arī latviešu vēsturnieki. Turkāt neparādās, ar kādu metodoloģiju vēsturnieks nonācis pie šādiem secinājumiem.

    +2
    -6
    Atbildēt

    0

    a_oleinika > Aivars Krauklis 14.11.2010. 13.27

    >riņķī apkārt

    Acuārts es neesmu, nevaru līdzēt.

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    a_oleinika > Aivars Krauklis 14.11.2010. 02.41

    Te pat zemāk komentāros interesants jeņķu pētījums ir norādīds. Vai tie savukārt būtu sasodītie ASV “mankurti”?! Nekādas pietātes pret apriori patiesību? Viņi nezina, ka ir bijis golodamors un kolektivizācija (kas padara Padomju Savienības vēstures pētniecību nevajadzīgu, jo tāpat jau viss ir skaidrs)?

    Tas, protams, nemaina to, ka autoru kritizētais darbs visdrīzāk patiešām ir nekvalitatīvs. Minētie krievu “vēsturnieki” arī Krievijā augsti nekotējas.

    Bet sava nepatika pret krieviem (man arī viņi sadzīvē biežāk nepatīk kā patīk) ir jānodala no racionālas domas. Gan vēstures zinātnē, gan politikā. Tur nav vietas bābiskiem sentimentiem! (“Bābisks” šeit nav dzimuma kategorija.)

    +2
    -4
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > Aivars Krauklis 12.11.2010. 19.45

    Gaidīt nevajaga, bet droši sniegt prasību kādā starptautiskajā tiesā, lai piespiestu Krieviju samaksāt kompensāciju par 50 okupācijas gadiem !

    +5
    -3
    Atbildēt

    0

    dro > Aivars Krauklis 14.11.2010. 13.09

    Kaspars Gasūns. Kā klājas “sidsdraugam” no SC – Viesturs no 501 km?:))

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    dro > Aivars Krauklis 12.11.2010. 22.35

    Kaspara Gasūna izpratnē tā jau ir īsta rusofobija:))

    +7
    -2
    Atbildēt

    0

    buchamona > Aivars Krauklis 14.11.2010. 10.09

    Un, kur ir Tava racionalaa doma? Neredzu, nav 🙁 :)))

    +6
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu