''Laucanieki'', čurātāji un šķitums

Vēlētāju izvēli noteiks spēja atšķirt sevi no paštēla

Režisora Alvja Hermaņa intervija pagājušās nedēļas žurnālā Ir ne viena aizķēra, bet radīja noturīgu ''niezi''. Īpaši divas lietas – trāpīgi pamanītā latviešu spēja ar pārliecību veikt divas pilnīgi pretrunīgas darbības un Hermaņa pašpretrunīgais secinājums, ka izglītotie latvieši Rīgā balsos par ''Vienotību'', bet laucinieki – par ''baseinā čurātājiem''.

''Niez'' ne tāpēc, ka mani kā laucinieku aizvainotu šāds vīzīgs vērtējums. Priekšstats par lāga vientiešiem ''laucaniekiem'', kas labu vien ēd, klausās Radio 2, reizi gadā dodas uz kapusvētkiem, uzcirtušies ''second hand'' drēbītēs, un balso tā, kā viņiem iesaka, allaž tik smaidīgais čurājošais puisēns no ostas pilsētas, pilnīgi neko nepasaka par lauciniekiem. Vairāk tas pasaka par šāda priekšstata lietotāja attiecībām ar augstprātību.

''Niezi'' rada tas, ka Latvijas politikā un diemžēl arī tās vērtējumos dominē akurāt šādi priekšstati, tēli un to savstarpēja ņemšanās. Līdz ar to ir daudz emociju, daudz vārdu un ļoti maz satura. Buldozers jaudīgi stumj vārdu virtenes, godīgie – priekšzīmīgie, rātnā rindā nostājuši, deklamē montāžu, ''laucaniekus'' pārstāvošie dīžājas ar vienas pilsētas skatu kartiņām, krievi saprotoši līdzjūtīgā tonī mierina apjukušos latviešus…  Tāds šķitumu karnevāls, kura skaļajā jezgā neiespējami sadzirdēt sarunu par to, kas tad īsti Ir. Tagad. Te. Un to, kā tad izpaužas mana vēlētāja atbildība par Latvijā notiekošo?

Nedomāju, ka atbildīgums izpaužas partiju programmu dūšīgā lasīšanā un vērtēšanā. Jo tās nepasaka neko, vien atspoguļo politiķu un viņu konsultantu priekšstatu par to, ko tēls, vārdā ''mūsu vēlētājs'', varētu vēlēties. Manuprāt, atbildīgums izpaužas vēlmē un spējā nedaudz piepūlēties, lai redzētu atšķirību starp ''šķist'' un ''būt''. Starp to, kādi varas pretendenti grib mums šķist, un to, kādi viņi ir. Nošķirt jau nav grūti. Vārdi un emocijas liekamas sadaļā ''šķist'', bet izvēle un rīcība – ''būt''. Ja vārdos ir iestāšanās par lauku attīstību, bet rīcībā – cukura nozares ''pakāšana'' un nespēja Latvijas lauksaimniekiem panākt līdzvērtīgus spēles noteikumus Eiropas Savienības tirgū! Ja emocijās ir jaudīgs buldozers, kas rullē cieti, bet izvēlēs – šofera dēlu darbiekārtošana un ceļi, kas ātri kļūst mīksti! Tā turpinot, var ātri vien nonākt pie – johaidī, bet par ko lai balso?! Lai atbildīgi atbildētu uz šo jautājumu, vēlētājam visupirms jālūko godīgi nošķirt savus ''šķist'' un ''būt''.

Hermaņa minētais latviešiem skādējošais pašpretrunīgums taču rodas no tā, ka latvietis, kāds viņš sev šķietas, var darīt ko pilnīgi pretēju latvietim, kāds nu viņš ir. Teiksim, ar pārliecību balsot par tiem, kuru tēli visprasmīgāk mielo viņa vēlmi šķist gudram, strādīgam, cēliem tikumiem apveltītam un bezgala kulturālam, bet pēc vēlēšanām pārliecinoši atskārst – nu gan ir sūdi! un klusi posties prombraukšanai. Pieļauju, ka tēlu dominanti politikā nebūt nenosaka tas, ka Latvijā ir ļoti apdāvināti tēlu veidotāji (šī priekšvēlēšanu kampaņa, tieši otrādi, uzrāda pārsteidzošu izdomas niecību), bet visdrīzāk tas, ka pēc tēliem un priekšstatiem ir pieprasījums, tie strādā. Un tā atbildība ir ne tik daudz izvēlē – par ko balsot, cik drosmē palūkoties uz sevi spogulī un izlemt, kurš ies balsot – mans paštēls vai es. Jo paštēli ievēl tēlus, šķitumu, bet būt pēc tam četrus gadus nākas piečurātā baseinā, peldot un šķendējoties par nelāga krāsu un smaku.

Andris Vanadziņš ir žurnālists (no laukiem).