Inventarizētājs

Vai izdzīvos cerība par ''Ventspils stipendiātu'' lietas nonākšanu tiesā

Noticis pavērsiens tā dēvētajā Ventspils jeb Lemberga “stipendiātu” lietā. Vasarā amatā ievēlētais jaunais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē pavēstījis, ka devis rīkojumu šajā lietā veikt, pēc viņa teiktā, inventarizāciju. Salikt vienā kaudzītē “perspektīvos virzienus”, otrā – “neperspektīvos” jeb ciet taisāmos.

Pamatojums – izmeklēšanas ilgums. Lieta aizsākta 2007.gadā. Šāds pamatojums vairāk izklausās pēc atrunas.

Te nu nevar neatcerēties aprīli, kad Saeima stipri neglīti izrīkojās ar iepriekšējo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti. Pēc Saeimas aizkulišu valodām varēja spriest, ka Maizītim gandrīz vai garantēta amata saglabāšana uz vēl vienu termiņu. Runāja vienu, nobalsoja citādi. Šis balsojums vērtējams kā visīstākā izrēķināšanās. Pār plenārsēžu zāli bija kritusi Lemberga ēna – vismaz tā varēja nodomāt. Skaidrs bija viens – atbildīgajam amatam jāmeklē cits kandidāts. Jo Maizītis Saeimā, arī atkārtoti pieteikts, “neietu cauri”, tāds nu reiz ir šīs Saeimas deputātu korpusa godaprāts.

Par jauno ģenerālprokurora amata kandidātu bija zināms, ka viņš nāk prokuratūras dzīlēm. Ieņem augstu un atbildīgu amatu. Bauda Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča uzticēšanos – citādi nebūtu izvirzīts.

Dabiski, uzmanība tika pievērsta arī “Lemberga līnijai”. Kalnmeiers apgalvoja, ka esot sastapis Lembergu tikai vienu reizi mūžā, un to pašu – Ģenerālprokuratūras kāpņu telpā. Mazliet mulsināja tas, ka abiem ir īpašumi Ugālē (tā ir Kalnameiera dzimtā puse), un abi ir mednieki. Taču, ja nav sastapis, tad nav. Drīz vien noklusa aizkulišu runas, ka Kalnmeieru pašā Ģenerālprokuratūrā ne visi uzskata par politiski neitrālu.

Ar Kalnmeiera apstiprināšanu amatā viss gāja gludi. Deputāti nospieda vajadzīgās pogas, un miers. Ne tā, kā balsojumā par Maizīti, kad tika pieprasīta balsošana ar biļeteniem. Abus balsojumus vieno tas, ka pirms tiem nebija debašu – tik daudz drosmes daba šīs Saeimas deputātiem nav devusi.

Kalnmeiers jau iepriekš tika pateicis, ka nozīmīgu pārmaiņu prokuratūrā nebūs, un patiesībā neko citu no viņa arī negaidīja. Nebija nekāda pamata uzskatīt, ka prokuratūra ir bēdu leja, kas slāpst pēc jaunas slotas.

Divi mēneši amatā akurāt ir labs pierašanas laiks – Kalnmeiera jaunais amats prasa plašāku skatījumu uz institūciju un tās problēmām kopumā. Pēc diviem mēnešiem nācis pirmais pamanāmais jaunā ģenerālprokurora solis – “Lemberga stipendiātu” lietas revīzija.

Par šābrīža trim svarīgkajām izmeklēšanā esošajām lietām Kalnameiers atzinis ''Parex'' bankas, digitālās televīzijas afēras un, akurāt, “stipendiātu” lietu. Tās esot “trīs topa lietas”. Tam nevar nepiekrist.

Interesanti, kam pieder autortiesības (varbūt tas nemaz nav ģenerālprokurors?) uz domu, ka “stipendiātu” lieta vismaz daļēji norakstāma? Ja tajā atrodami “bezperspektīvi virzieni”, kāpēc tos neviens nav pamanījis agrāk? Kalnmeieru gaidīja, vai?

Atjaunotajā Latvijā bijušas vairākas krimināllietas, kuru iznākumam bija svarīga nozīme ne tikai prāvās iesaistīto personu, bet arī visas sabiedrības dzīvē. Te jārunā par notiesājošo spriedumu par “reketa karali” dēvētā Ivana Haritonova lietā. Otrs tikpat nozīmīgs bija notiesājošais spriedums Aleksandra Laventa lietā. Tie sabiedrībai apliecināja mūsu tieslietu sistēmas varēšanu, un tajās pietiekami pārliecinoši pierādījumi arīdzan “nenāca pieteikties paši”.

Vienmēr var atsaukties uz resursu nepietiekamību, īsu pietiekami kvalificētu darbieku soliņu, kas ir gausas izmeklēšanas cēlonis, un vēl uz daudz ko citu. Kaut vai uz ne reizi vien piesaukto citu valstu kolēģu ne sevišķi lielo vēlmi sadarboties.

Taču zīmīga ir Kalnmeiera atbilde uz ziņu aģentūras BNS jautājumu, vai ir cerība, ka ar pašreizējiem prokuratūras resursiem un prokuroru pieredzi šīs trīs lietas vispār nonāks līdz tiesai. Atbilde skanēja: “Cerība mirst pēdējā.”