Piecu gadu stādīšanas maratonā pie Rundāles pils radīta viena no lielākajām vēsturisko rožu kolekcijām Eiropā un vērienīgākais rožu dārzs Baltijā
Pa vidu – skolas sporta laukums. Arhitekta Rastrelli projektētās strūklakas vietā – dīķis ar zaļajām vardēm. Tā vienā pusē ēkas toreizējo iemītnieku sirsniņmāja un atkritumu kaudzes, otrā – taka uz mazdārziņiem. Tā savu sastapšanos ar tagadējā Rundāles pils rožu dārza teritoriju atceras Lauma Lancmane.
Zemu dzīvžogu ieskautas ziedu mozaīkas vidū sastapto sievieti, kuras manierēs un gaišajā apģērbā runā inteliģenta vienkāršība, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis kādā intervijā nodēvējis par Rundāles pils saimnieka Imanta Lancmaņa balto ēnu.
Diplomētā interjeriste, tāpat kā brālis, ir ziedojusi mūžu pilij, tikai izvairījusies no prožektoru kūļiem, kas ik pa laikam krustojas valstiski nozīmīgajā objektā. Kopš 1975.gada Rundālē strādājošo Laumu Lancmani labāk par Latvijas sabiedrību pazīst ap 10 000 rožu stādu – kopā ap 2600 šķirņu. Viņas vadītais piecu gadu dēstīšanas projekts noslēdzās šajā vasarā.
GAN VĒSTURISKĀS, GAN MODERNĀS
Rozes ir kļuvušas par Rundāles pils zīmolu. Ir cilvēki, kurus uz šo vietu atvilina tieši cēlo ziedu kolekcija. Vai arī – plānojuši ievilkt obligāto «ķeksīti» Latvijas kartē, tūristi ātri vien snaudošos barokālo interjeru labirintus nomaina ar pastaigu rožu dārzā, kur strūklakas šalkoņa sabalsojas ar internacionālo valodu skaņām un stārķa klabināšanu ligzdā virs pils ziemeļrietumu stūra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.