Uzpūsta (vēdera) sajūta 39

Diskusijas simulācija LNT sakrīt ar LTV satura vājināšanu

Pirmdien Vecāķu pludmales glābēji steidzās palīgā diviem cilvēkiem, kas peldoties bija sapinušies zvejnieku tīklos. Viens cilvēks no tīkliem jau bija izpiņķerējies pats, bet otram palīdzēja glābēji – viss beidzās laimīgi. Ko nevarētu teikt par LNT kārtējo ''tautas'' diskusiju ''Latvija, mēs tevi dzirdam!”, kas arī sapinās zvejnieku tīklos. Tiesa, pie to tīklu izlikšanas, kuros pirmdienas vakarā spirinājās LNT raidījums, zvejnieki ir vainojami tikai tik daudz, cik viņi ir vainojami par savu pastāvēšanu.

Cikla pirmā diskusija bija veltīta Latvijas zivsaimniecības nozarei, kas, protams, no hokeja, kino un pat medicīnas atšķiras vismaz ar to, ka par šo tēmu nav spējīgi runāt visi un daudziem pat vienkārši nav ko teikt. Par to raidījumā varēja arī pārliecināties.

Turklāt izskatījās, ka visliktenīgākais tīkls diskusijai ir nevis tēma, bet tas, ko izlicis pats LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis, iepriekš paziņojot, ka ''neņemsim studijā nevienu politiķi'' un ''ēterā aicināsim personas, kuras parasti ēteros neielaiž, toties viņi spēj caurlūkot stratēģiskas lietas''. Jo atklājās, ka ''parasti ēteros neielaistās persona, kas laikam jau pēc Ēķa priekšstatiem spēj caurlūkot zvejniecības stratēģiskās lietas, ir ne vien viņš pats un Ēriks Stendzenieks, bet arī, piemēram, Aivars Borovkovs, kurš atzina, ka viņu ar zivīm nesaistot pat tas, ka viņš tās ēstu, vien dzimis esot Zivs zīmē.

Savukārt Gunāram Ķirsonam, steidzoties uz studiju no ārzemēm un pa ceļam konstatējot, ka no Helsinkiem ir ļoti laba prāmju satiksme ar Tallinu, šķita, ka viņš ir uztaustījis vismaz vienu Latvijas zivsaimniecības sakarā apskatāmu jautājumu – kāpēc starp Helsinkiem un Rīgu nav tāda prāmju satiksme kā starp Helsinkiem un Tallinu?!

Taču laikam jau krāšņākā raidījuma veidotāju izgāšanās saistāma ne tik daudz ar to, ka viņi uz diskusiju bija uzaicinājuši dzejnieku Jāni Peteru un aktrisi Karīnu Tatarinovu, bet gan dabas pētnieku un makšķerēšanas fanātu Māri Olti (ko arī ''parasti ēteros neielaiž''), tā norādot, ka zvejniecība ir apmēram tas pats, kas makšķerēšana.

Kopumā divas ar pusi stundas garo diskusiju imitēja vienpadsmit cilvēki (ieskaitot raidījuma vadītāju), no kuriem tikai divi bija kompetenti, tas ir, pārzināja tēmu, kurai bija veltīts radījums. Turklāt drūmu un fatālu fonu runātajam veidoja uz studiju saaicinātā ''tauta'' – pārsvarā jauni cilvēki (izņemot vienu vecu vīru, kurš uztraucās par to, ka Latvijā pazuduši kolhozi), kam varbūt bija pārāk karsti vai pārāk garlaicīgi, un tāpēc šķita, ka viņus neinteresē nekas.

Taču var jau būt, ka klātesošo neieinteresētība bija svarīgs priekšnosacījums, lai viņi tur atrastos, citādi, ej nu sazini, ņems vēl un pateiks kāds, ka tas anonīmais Pārtikas un veterinārā dienesta priekšnieks, kas parakstījis ne vienu vien raidījumā pelto Latvijas zvejniecībai kaitējošo lēmumu, ir bijis Vinets Veldre, kam savulaik bijis kāds sakars ar TP, kam savukārt ir sakars ar PLL, utt.

Tādējādi neērtības sajūtai, kas parasti rodas, skatoties kaut ko neveiklu un samocītu, raidījuma laikā pievienojās vēl arī īpašs neērtums no tā, kā raidījuma veidotāji pazemo tā dalībniekus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir bijuši spiesti neatteikties no dalības šajā diskusijā (ir taču jābūt draudošiem apstākļiem, lai piekristu publiski, turklāt tiešraidē diskutēt par tēmu, no kuras tu neko nejēdz, tas ir, lai piekristu izgāzies). Nemaz jau nerunājot par žēlumu pret drūmajām fona sejām, kas, tā vien šķiet, kaut ko atstrādāja (vakariņas? koncerta vai kino biļeti?).

Vēl man žēl tās enerģijas, kas tiek izlietota, lai mazliet slēptu, un kas tiks izlietota, lai mēģinātu pierādīt, ka raidījums ''Latvija, mēs tevi dzirdam!'' faktiski ir PLL priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Proti, turpinājums vai nedaudz koriģēta kopija ''Tautas deklarācijas rakstīšanas'' raidījumiem – pat diskusijas dalībnieki gandrīz tie paši, tautas piesaukšana un reālās (ne)pārstāvniecības princips gandrīz tāds pats aptaujas rezultāts prognozējams, turklāt tas parādīts procentos, nevis skaitļos, sarkanais logo gandrīz tāds pats, tikai balto joslu aizstāj balta Latvijas karte, utt. Proti, šis raidījums neatkarīgi no tā, pie kāda secinājuma nonāks KNAB, ir radīts kā PLL aģitācijas raidījums, un, jādomā, tie, kas to ir spējīgi skatīties, kā tādu arī skatās.

Viens mulsinošs jautājums gan rodas – ja arī neviens no PLL to neapjēdz, tad Ēķim vai vismaz Stendzeniekam būtu jāzina, kas ir labs vai kaut cik normāls diskusiju raidījums. Iespējams, apzināti tiek veidots vājš tā saucamais ''tautas diskusiju'' raidījums. Ja tā, tad LNT roku rokā ar LTV, par kuras vēlmi vājināt ētera saturu priekšvēlēšanu laikā var secināt no joprojām valdošās neskaidrības jautājumā par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu, iespējams, ir sākušas ļoti gādāt par savai vadībai tīkamu politiķu ērtībām. Ne velti Edgara Kota draudi, ka LTV varētu boikotēt politiķus (tas ir, darīt to, ko politiķiem vajag – rast iespēju izvairīties no neērtiem jautājumiem), tā saskan ar Ēķa solījumiem (''neņemsim studijā nevienu politiķi'').

Taču gadījumā, ja LNT apzināti veido vāju raidījumu, tā, protams, pazemo ne tikai diskusijas dalībniekus, bet arī savu vadību un ar to saistīto PLL. Proti, ja pēc divām ar pusi pie televizora pavadītām stundām tu jūti, ka patiesībā svarīgākais, ko tev ir mēģinājuši iestāstīt, ir tas, ka pret uzpūsta vēdera sajūtu līdzēt var jogurts (garajās reklāmas pauzēs klips ar resniem (uzpūstiem) vēderiem ir rādīts daudzas reizes), tad vienkārši gribas vēlēt LNT un PLL daudz, daudz jogurta. Jo tas, no kā viņi ir uzpūtušies, tik tiešām ir viens turbo pūtiens – pirmo reizi divdesmit gadu laikā tiekot definēts, kas ir Latvijas nacionālās vērtības.