Nav ideālu formu • IR.lv

Nav ideālu formu

5
Boriss Bērziņš. Peldētāja. 1989. Kartons, eļļa, zelts. Foto — Normunds Brasliņš, LNMM

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē Peldētājas var skatīt gan apaļīgas, gan kārnas latviešu mākslinieku radītās sieviešu kailfigūras 

Pirms došanās uz Latvijas mākslinieku un dažu mākslinieču izstādi Peldētājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mēģināju sasmalstīt kādu teoriju, kas man vairāk atklātu kaut ko par peldētājas tēla izmantošanu glezniecībā. Uzzināju par erotisma, anatomijas izpētes un estētisko kritēriju attīstību, par mītisko un biblisko tēlu klātbūtni, par skaistuma etalonu maiņām laika gaitā u.tml. Jau pusceļā uz muzeju visu biju veiksmīgi aizmirsusi, jo diena izvērtās pārāk saulaina un silta, lai apkrautos ar teorijām. Vienīgais, ko atcerējos: peldētājas tēls bieži ticis izmantots, lai kaut kā apietu cenzūru un aizspriedumus pret kaila ķermeņa attēlošanu mākslā. 

Uzreiz teikšu – cenzūru apšmauca ar slaidu, skaistu līkumu. Lielākā daļa autoru apdziedājuši nevis parastās un bieži sastopamās dāmas peldapģērbos un bikini, bet joprojām par nosacīti retu sugu uzskatāmās nūdistes. Tās gozējas pa vienam vai mazos, intīmos bariņos, dažreiz fonā redzama daba, govslopi vai citi nacionālpoētiski elementi. Ja arī peldkostīms pa virsu uzzīmēts, tad biksītes nošļukušas vismaz līdz puslieliem, krūštura lencītes kūļājas ap nabu, dvielis it kā netīšām pasprucis vaļā un labākajā gadījumā sedz pusi no vienas krūts. Pārsvarā sievietes nepeld, tikai vāļājas pie ūdens. Taču arī ūdens klātbūtne nav obligāta – tā nojaušama tikai nosaukumā, kas vairākumam gleznu ir viens un tas pats – Peldētāja vai Peldētājas

Ilgu laiku biju apkrāvusies ar stereotipu, kurš par sievietes ideālo formu tiražēts uz katra stūra – gan virspusīgos populārrakstos par mākslu, gan stāstos par anoreksiju un diētām: lūk, XVII gs. cilvēce Rubensa izskatā sajūsminājās par veselīgiem un kupliem miesas apveidiem pretēji mūsdienu kaulainuma kultam, kas visu vecumu meičas iedzinis ciešas paškontroles un neapmierinātības sprostā. Toreiz modē bija apaļas, tagad – kārnas. Ha! Nekā nebija! Māksliniekiem joprojām patīk miesīgas un sulīgas kundzītes un jaunkundzes, kam viss savās vietās – gan glīšas tauku kroķītes ap ribām, gan mīlas rokturīši uz gūžām, gan kreptīgas rokas, ar kurām var i mīklu izmīcīt, i karsti skaut. Ienāca prātā, ka mēs savu formīgumu mālējam neglītu tikai tāpēc, ka mēģinām to iestūķēt pārāk ciešos džinsos, apstilpētos krekliņos un žņaudzošos šņorējumos. Mēs sevi saspiežam, iespīlējam un tāpēc gan jūtamies, gan izskatāmies nebrīvas, ierobežotas, stīvas. Kailums un svabadi krītoša auduma krokas liek jebkura lieluma formai izskatīties dabiski un graciozi. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu