Filmas veidotāji atsaukušies globālās komercpolitikas pieprasījumam
Šaubos, vai 2010.gada Robins Huds, kā to vēsta reklāmas, ir labākais no desmitiem filmu, kas par teiksmu varoni Robinu radītas gadsimta laikā. Vismaz Sergeja Tarasova un Rīgas kinostudijas Robina Huda bultas (1970), kur galveno lomu tēlojis Tagankas teātra aktieris Boriss Hmeļņickis, šķita brīvdomīga un jēdzīgāka par Ridlija Skota visu patērētāju gaumēm izdabājošo biznesa projektu. Ne velti sarkanā cenzūra Rīgas filmā izkastrēja Vladimira Visocka sarkastiskās balādes, kas tiešāk nekā scenārijs un režija kliedēja cilvēku bailes no toreizējās varas.
Kaut kā negribas ticēt arī kinofabrikas Universal jaunā produkta daudzinātajai popularitātei. Parex Plaza zālē jauno Robinu Hudu kopā ar mani garlaikoti noskatījās uz vienas rokas pirkstiem satupināms skatītāju pulciņš. Beigās man kļuva žēl ne tik daudz biļetei iztērētās naudas (Ls 2,30), cik pārņēma kauns, ka ar savu balsi piedalījos Šlesera un Stendzenieka vēlēšanu kampaņai līdzvērtīgā balagānā. Gan komercfilmas, gan komercvēlēšanu galvenā jēga taču ir skaistos solījumos maskēta naudas izkrāpšana no lētticīgajiem.
Protams, Latvijas provinciālo šovu galvenie gladiatori nav tik apburoši kā austrāliešu aktieris Rasels Krovs, un arī nauda, kas laikam jau vienlīdz iedvesmojusi gan 72 gadus veco britu režisoru Skotu, gan latvju glīmeni* Stendzenieku, nav salīdzināma apjomos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.