Klausoties imigrācijas likuma grozījumu atbalstītājos, varētu likties, ka Latvija līdz šim ārvalstu uzņēmējiem ir bijusi slēgta un tagad tik pie mums brauks investori, kuri sildīs ekonomiku. Vai tiešām tā ir?

Iepazīstoties ar uzturēšanās atļauju izsniegšanas praksi, kļūst skaidrs, ka tās ir blēņas, jo jebkurš funkcionējošs ārvalstu uzņēmējs uzturēšanās atļauju varēja saņemt arī agrāk. Līdz ar to pagājušajā nedēļā Saeimas otrreiz pieņemtie grozījumi, kuri faktiski neatšķiras no Valsts prezidenta neizsludinātajiem, nav nekas cits kā ceļazīme uz Latviju naudīgiem NVS pilsoņiem, kuri gribētu padižoties ar īpašumiem Jūrmalā vai kuriem nepieciešama caurlaide uz Šengenas zonu.

Sāksim ar to, ka uzturēšanās atļaujas Latvijā vispār nav nepieciešamas ES valstu pilsoņiem. Tas savukārt nozīmē, ka šie grozījumi nepalielinās mūsu pievilcību ticamāko un vēlamāko ekonomikas sildītāju – Eiropas valstu investoru vidū.

Otrkārt, imigrācijas likums arī agrāk ir paredzējis, ka uzturēšanās atļauju var iegūt Latvijā reģistrētu uzņēmumu amatpersonas, piemēram, valdes un padomes locekļi, arī personālsabiedrību biedri, individuālie komersanti un ārvalstu uzņēmumu pārstāvji. Tātad, ja uzņēmējam ir nopietni biznesa nolūki Latvijā, pieņemsim, viņš vēlas attīstīt nekustamos īpašumus, viņš izveidos šeit uzņēmumu un viņam nebūs problēmu iegūt uzturēšanās atļauju.
Minētie likuma grozījumi šīs kategorijas cilvēkiem iebraukšanu Latvijā, tieši pretēji, apgrūtina. Viņiem turpmāk papildu būs jāpierāda, ka uzņēmums veic reālu saimniecisko darbību un tam jābūt reģistrētam gadu pirms uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas.

Bet kas tad uzturēšanās atļauju līdz ar grozījumiem varēs iegūt? Tās ir trīs ārzemnieku kategorijas.
Pirmā – tie, kuri uzņēmumu pamatkapitālā ieguldījuši 25 000 latu un gadā nodokļos samaksājuši 20 000 latu. Grozījumus caurskatot otrreiz, Saeima nodokļu slieksni palielināja no 10 000 latu, taču atteicās no prasības izveidot piecas darbavietas. Ņemot vērā iepriekš aprakstīto iespēju uzņēmējiem iegūt uzturēšanās atļaujas, šo likuma normu vispār var uzskatīt par lieku, kura, šķiet, tapusi, lai ar investīciju veicināšanas saukli vienlaikus varētu izdabūt cauri nākamās.

Turklāt, Valsts prezidents Valdis Zatlers, atdodot likumu Saeimai otrreizējai caurskatīšanai, norādīja, ka kaimiņvalstīs ieguldījumu slieksnis ir zemāks. Tāpēc, ja likumdevēja mērķis ir piesaistīt investīcijas, izmantojot ārzemnieku interesi saņemt uzturēšanās atļauju Šengenas zonā, tad Latvija šajā ziņā zaudēs kaimiņiem.
Otrā jaunā uzturēšanās atļauju saņēmēju kategorija ir tie, kas banku subordinētajā kapitālā ieguldījuši vismaz 200 000 latu (pēc būtības uz noteiktu termiņu bankai aizdevuši naudu). Šis ir tik specifisks nosacījums, ka raisa aizdomas – Saeima mēģina atrisināt konkrētas personas problēmu.

Visbeidzot, uzturēšanās atļaujas varēs saņemt tie, kas būs nopirkuši nekustamos īpašumus. Spriežot pēc Saeimai nosūtītās vēstules, tieši šīs normas dēļ Zatlers neizsludināja likuma grozījumus un atdeva tos parlamentam skatīt vēlreiz. „Ievērojot to, ka šī ir Eiropas Savienībā  neierasta prakse, uzskatu, ka ir nepieciešams veikt izsvērtu makroekonomiskās ietekmes analīzi, kā arī izvērtēt, kā tas varētu ietekmēt Latvijas Republikas valsts budžetu,” rakstīja Valsts prezidents. Zatlers arī norādīja, ka pēc valsts drošības iestāžu sniegtās informācijas, Imigrācijas likuma grozījumi „var radīt jaunus Latvijas valstij nevēlamu personu un neskaidras izcelsmes finanšu līdzekļu piesaistīšanas riskus”. Drošības iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai noteiktu valstu pilsoņiem var izsniegt uzturēšanās atļauju, tāpēc Zatlers aicināja likumdevēju pārliecināties, ka drošības iestādēm pietiks resursu šo pienākumu veikt, ja uzturēšanās atļauju pieprasījumu skaits augs.

Vienīgais, ko Saeima šajā punktā mainīja otrreizējā caurskatīšanā, ir darījuma summa. Tā praktiski tika pazemināta: 100 000 latu limits Rīgā un citās lielajās pilsētās un 50 000 latu limits reģionos tiks noteikts nevis pēc īpašuma kadastrālās vērtības, bet pirkuma summas. Debašu par Zatlera rosināto drošības jautājumu Saeimas sēdē nebija vispār.

Toties bija debates par Rīgas domes ieceri Lucavsalā attīstīt vērienīgu izklaides un azartspēļu centru, kam lielisku tirgus nišu uzdāvinājusi Krievija, faktiski aizliedzot kazino savā valstī. Grozījumu atbalstītāji nemaz nenoliedza, ka šie grozījumi ir „Rīgas domes pašreizējās politiskās vadības biznesa projekts”, kā tos nodēvēja Dzintars Rasnačs no TB/LNNK. Tieši otrādi, to slavēja, jo brauks spēlētāji no Krievijas, „varbūt pat Vācijas un Anglijas, kas nemaz nav sliktāki spēlētāji kā krievi; nāks tie cilvēki, kas šeit maksās naudu un šeit radīs darba vietas” (TP deputāta Kārļa Leiškalna citāts).

Nekustamie īpašumi un kazino – tāda ir recepte, ko Latvijas ekonomikas attīstībai piedāvā imigrācijas likuma grozījumi. Cik šī kombinācija ir auglīga, to jau varējām redzēt treknajos gados. Kaut gan Krievijas un citiem NVS pilsoņiem dotajai iespējai tikt pie privātīpašuma Latvijā ir maz sakara ar ilgtspējīgu un saprātīgu nekustamā īpašuma tirgus attīstību. Imigrācijas likuma grozījumi demonstrē, ka Saeimā jau darbojas vietējo oligarhu un Maskavas koalīcija.