Esmu, biju un palikšu latviete

Kustības "Par labu Latviju!" iniciatore Ieva Plaude-Rēlingere stāsta, kā Latvijā sasniegt 3000 eiro algu 2020.gadā

Kolonnas akcionāre Ieva Plaude-Rēlingere uz tikšanos atnāk ar Latvijas vēstures grāmatu rokās un sarunu sāk ar paziņojumu, ka verdzību Latvijā atcēla tikai 1961.gadā, ar to domājot dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē. Sarunā uzņēmēja skaidro, kāpēc lasa vēsturi un kā cer krasi celt sabiedrības labklājību mūsu valstī.

Jūs lasāt Latvijas vēsturi, tas liek domāt, ka politikai gatavojaties.
Es atbildēšu precīzi. Tie nabaga uzņēmēji jau nekādā politikā nav gājuši, bet tā politika ir atnākusi pie viņiem. Jo tas, kas notiek Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, nevar atstāt vienaldzīgu jebkuru cilvēku.

Latvijas vēsturi es lasīju priekš sevis. Jo es pēkšņi sapratu, ka esmu beigusi skolu Padomju Savienībā un tā vēsture, ko man mācīja, atšķiras no tās, ko mani bērni tagad mācās. Man ir puika, kuram ir pieci gadi un viņam tūlīt vajadzēs vēsturi mācīties. Man bija ļoti interesanti izlasīt, kāda ir Latvijas vēsture uzrakstīta tagad.

„Mēs nākam, lai darītu Latviju labāku. Garīgi. Politiski. Ekonomiski. Cilvēciski.” Tas teikts kustības Par labu Latviju! manifestā. Tā parakstītāju uzvārdi gan liecina, ka jūs nenākat, jūs jau esat. Tur ir uzņēmēji, kas ziedojuši partijām, tur ir ilggadīgi pašvaldību vadītāji. Kādā veidā šī nākšana būs labāka?
Mani uzrunā tie 3277 cilvēki, kuri ir parakstījuši anketas un pievienojušies kustībai. Protams, mēs varam ilgi un plaši diskutēt par atsevišķām personālijām, bet es to lietu redzu diezgan vienkārši. Tas būtu tāpat kā nebraukt uz Parīzi ar ātrvilcienu, jo tev nepatīk pasažieris kupejā nr.16. Vai būtu tas pats, kas nelasīt žurnālu Ir tāpēc, ka man nepatīk komentētājs Ozoliņš. Viņš man tiešām liekas ass un ne vienmēr taisnīgs.

Man ir pārliecība, ja ir mērķis, tad jebkurai kustībai, kurai būs vairāk par pieciem cilvēkiem, jau nebūs tā, ka tev pilnīgi viss patiks vai pilnīgi visi būs domubiedri. No otras puses, tas ir Latvijas vēsturē ļoti sāpīgs temats, jo Latvija ir viena no valstīm, kur vēsture nav bijusi viennozīmīga. Ja es kā Ieva Plaude-Rēlingere atbildu šodien, man liekas svarīgāk šodien nevis apkarot tos, kas ir kaut ko nepareizi darījuši pagātnē, bet skatīties uz nākotni, protams, arī skatīties uz šiem cilvēkiem. (..)

Mums pārmet saiti ar oligarhiem. Es varu teikt, ka nekad neesmu balsojusi par Andri Šķēli, jo piemēram, es biju apvainojusies, ka mana mamma nedabūja par privatizācijas sertifikātiem fabriku Laima, kura, manuprāt, tajā laikā tika privatizēta nepareizi. (..)

Jūs tomēr esat partijā, kurā ir oligarhs, vismaz tas, ko Latvijā uzskata par oligarhu – Šlesers.
Jā, es esmu šajā partijā jau vairāk nekā gadu, 15 mēnešus. Nav noslēpums, ka es kļuvu politiski aktīva vienā dienā, es nekad līdz tam par politiku nebiju interesējusies. Es kļuvu politiski aktīva 2008.gada 1.decembrī, kad "Parex" bankā ļoti pareizu un cēlu mērķu vārdā manai kompānijai iesaldēja gandrīz 4 miljonus eiro. Kolonnai tas bija ļoti liels trieciens. Tā robežšķirtne ir ļoti skaidra, kad es sāku interesēties – var to saukt augstā vārdā par politiku, par procesiem, kā Latvija tiek pārvaldīta.

Kāpēc jūs izvēlējāties LPP/LC?
Es varu precīzi atbildēt. Man likās, ka es nevaru izvēlēties Lemberga un Šķēles kunga vadītās partijas. Protams, katru partiju personificē ar līderi, turklāt, ja viņš ir harizmātisks.

LPP/LC man likās simpātiski trīs momenti. Pirmais, tas, ka LC ir faktiski pirmā Latvijas politiskā partija, tajā ir ļoti liela vēsture. Man līdz šai dienai ir ārkārtīgi interesanti diskutēt ar Ivaru Godmani, ar Andri Bērziņu, ar Karīnu Pētersoni, ar cilvēkiem, ar kuriem savādāk man nebūtu iespēja sarunāties. Otrs, kas mani pārliecināja, ir partijas iestāšanās par nepieciešamību attīstīt Latvijas ekonomiku. Un trešais iemesls bija tas, ka šī partija atklāti atbalsta kristīgas vērtības. Es pati esmu katoliete.

Manuprāt, pārāk daudz Latvijas presē partiju personificē ar neapšaubāmi spēcīgo un harizmātisko līderi Aināru Šleseru, bet partijā es esmu atradusi ļoti daudz interesantus cilvēkus un domubiedrus. Mani tajā laikā tas pārliecināja, un darbojoties kā ierindas biedre – es jau neesmu pārāk aktīva, nebija arī laiks – jā, es esmu apmierināta ar savu izvēli līdz pat šim brīdim.

Partijai gan reitingi šobrīd ir zemākie visā tās pastāvēšanas vēsturē. Vai jums tas liekas nepelnīts cilvēku novērtējums?
Latvijas politisko vidi raksturo tas, ja pareizi atceros – 41% vēlētāju, kas nav izšķīrušies, par ko balsot. Šie zemie partiju reitingi šobrīd nav tik raksturojoši. (..)

Es domāju, ka šodien notiek ļoti lielas pārmaiņas Latvijas politiskajā vidē. Es tās sajūtu divējādi. Pirmkārt, manuprāt, iepriekšējos 20 gados nav bijusi nekāda spēcīga opozīcija. Otrais, kā es neskaitāmas reizes esmu pasvītrojusi, līdz šim mēs vienmēr esam balsojuši par personībām. Vēlēšanas bija tāds brīdis, kad politiķi mēģināja pierādīt, cik viņi ir labi vai gudri, un teica, tu mani ievēli, tad es strādāšu. Es domāju, ka tas ir viens no šīs uzņēmēju kustības mērķiem – panākt, lai šī gada vēlēšanās mēs varētu izvēlēties starp konkrētām partiju programmām. Vai vēl precīzāk, es uzskatu, ka visiem politiskajiem spēkiem vajadzētu izstrādāt nākamo vismaz trīs gadu budžetus, vēlākais, līdz 1.jūnijam. Tad vai nu ierindas partijas biedram kā es vai ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja salīdzināt partiju programmas tā ļoti konkrēti, no kurienes nauda nāks un kam tā tiks izmantota. Tad es kā cilvēks balsotu par kaut ko ļoti, ļoti konkrētu. Teiksim, vai naudu nākamgad kultūrai griežam nost vai dodam dubultā.

Vai jūsu partija šobrīd izstrādā šo budžetu?
Teikšu, kā ir. Mana sirdslieta tagad ir šī uzņēmēju kustība, un es aktīvā partijas darbā nepiedalos. Man gribas cerēt, ka jā, jo mēs kā uzņēmēji esam neskaitāmas reizes tikušies ar Šlesera kungu un esam norādījuši, ka jā, mēs vēlamies zināt skaidrus plānus nevis vairs tukšus solījumus.

Es gribētu noprecizēt kustības politiskos nolūkus. Līdz šim presē izskanējuši pretrunīgi paziņojumi. Vieni saka, ka kustība varētu pārtapt politiskajā apvienībā kopā ar TP un LPP/LC un kandidēt vēlēšanās, citi, kā Naglis teica, ka būs pirmais, kas izstāsies, ja tā notiks. Kādi ir jūsu nolūki nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Šī kustība ir veidojusies apmēram 15 mēnešu laikā. Un pirmais, kas man tādu ideju pagājušā gada martā izteica, ka uzņēmējiem vajadzētu apvienoties, bija finanšu ministrs Repše. Kad mēs viņam pārmetām, ka ir pacelti nodokļi – piemēram, kosmētikas nozarē PVN pacēla no 5% uz 21% un, protams, mēs protestējām – Repšes kungs ļoti pamatoti atbildēja, ok, ja jūs, uzņēmēji, spētu vienoties, nodrošinātu vajadzīgos 4 vai 5 miljardus latu Latvijas budžetā, mēs varētu ar jums runāt.

Presē izskanējusī dažādā informācija jau parāda, ka mūsu kustība noteikti nav politiska partija. Aicinājumu ir parakstījuši kādi 50 biedri, un katram no viņiem ir mazliet cits redzējums. Par labu Latviju! tika dibināta kā sabiedriska organizācija 12.aprīlī, un tas ir mūsu pirmais mērķis nākamo divu mēnešu laikā saprast, vai dominēs tas virziens, ko pārstāvu es un Ķirsona kungs un Nagļa kungs, kuri saka, ka nē, mēs esam uzņēmēji un mēs vēlamies vērtēt politisko partiju programmas, vai tie, kas vēlas paši būt aktīvi politikā.

Jūs tagad tā kā stingri sakāt, ka nekandidēsiet nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Šī biedrība nekur nevar kandidēt pēc likuma.

Jūs esat partijā.
Varētu atbildēt ar joku, ka man līdz šim neviens neko nav piedāvājis un pēc maniem skandalozajiem izteikumiem man ir grūti iztēloties, ka kāds arī varētu kaut ko piedāvāt.

Bet jūs negribētu šobrīd izslēgt tādu variantu?
Es vienmēr esmu publiski apgalvojusi, ka nav savienojums bizness ar politiku. Tās ir nesavienojamas lietas. Pēdējās divas nedēļas, paužot skaļi viedokli jautājumos, kas man liekas svarīgi, gan nacionālajā jautājumā, gan par Latvijas ekonomikas plāniem nākamajiem desmit gadiem, es esmu izbaudījusi uz savas ādas politikas negatīvo pusi, kas ir, ja tu vispār sāc Latvijā publiski izteikties. Ļoti daudzi mediji, neiedziļinoties, neuzprasot konkrētus jautājumus, uzreiz izdara secinājumus.

Esmu bijusi sekmīga biznesā 20 gadus. Pēdējos četrus gadus esmu Kolonnas akcionāre, faktiski gan neieņemot nevienu aktīvu amatu. Bet man arī aiziešana no biznesa ir ļoti sarežģīts un smags jautājums.

Jūs tādā pārdomu periodā esat, ja es tā uz savu jautājumu koncentrējos? Jūs saprotat, ja ietu politikā, biznesam būtu jāatmet ar roku, bet šobrīd jūs nezināt, ko darīsiet?
Man ir skaidri plāni biznesā. Mums būs 12.maijā Kolonnas preses konference. Tāpat kā jebkuram Latvijas uzņēmumam mums pagājušais gads bija smags, ar krīzi. Kolonnas kosmētikas un viesnīcu biznesā klientu skaits, pirkumu skaits ir pieaudzis, bet apgrozījums ir sarucis dramatiski – uz pusi. Pagājušais gads tiešām bija izaicinājumu gads. Kaut arī es esmu tikai akcionāre, es nevadu nevienu kompāniju ikdienā, bet jautājums ir ļoti praktisks, vai es vispār varu aiziet no biznesa. Jo es radīju Kolonnas brendu 91.gadā, es sevi ar šo brendu asociēju, un es esmu uzņēmusies atbildību par to. Līdz ar to nevar būt vieglas atbildes. Es nevaru kaut ko vienkārši pamest un aiziet, pat neskatoties uz visvilinošākajiem piedāvājumiem, kādi man varētu tikt izteikti.

Man ļoti grūti no jums izvilināt atbildi.
Atbilde ir ļoti vienkārša, man uz šo brīdi neviens neko nav piedāvājis. Kāpēc es sāku ar Latvijas vēsturi un verdzību? Es pēdējos divos gados pus laiku dzīvoju Vācijā. Manuprāt, mums publiskajā telpā trūkst kvalitatīvas, dziļas analīzes, un mums ir tendence visur likt birkas, ļoti virspusējas.

Esmu izveidojusi uzņēmēju kustību, es ar to lepojos. Tiešām esmu laimīga, ka šai kustībai, un tā jau nav uzņēmēju kustība, šī ir kustība, kā es teicu, par turīgiem latviešiem pārtikušā Latvijā. Tātad, šī kustība atbalsta ikvienu cilvēku, kas vēlas godīgā darbā kļūt turīgs Latvijā. Nav jau tā, ka man būtu ļoti daudz brīva laika. Esmu laimīga, ka šī kustība, ko es faktiski 15 mēnešus veidoju, ir tik konkrēti materializējusies. Kā biedrība mēs jau nekādā politikā nevaram aiziet.

Varbūt tad Šķēle un Šlesers jūs izmanto? Viņi ir likuši nojaust, ka viņu partijas kopā ar uzņēmējiem pāraugs apvienībā, kura nāks ar piedāvājumu nākamajās Saeimas vēlēšanās. Vai viņi izmanto uzņēmējus?
Ja jūs redzētu tos cilvēkus, kas sēž pie tā galda, iedomāties, ka viņus var izmantot, ir vairāk nekā komiski. (..) Es sākumā biju izbrīnījusies, ka mēs katrs ar savu skatījumu, katrs ar savu raksturu, [tomēr] šo valsts ekonomisko situāciju redzam vienādi. Mēs jau visi esam izmisuši, es teiktu vienā vārdā, dēļ tā, ka valstī nav skaidra vīzija. Valstī nav skaidra ekonomikas programma nākamajiem desmit gadiem. Ja nācijas pašapziņu ceļ sasniegumi, tad iepriekšējos 20 gados mēs lepojamies ar Latvijas sportistiem, mēs lepojamies ar māksliniekiem – Krēmeru, Hermani, Garanču, bet mums faktiski nav bijuši sasniegumi ekonomikā, ar kuriem lepoties.

Var programma būt laba vai slikta, bet tai ir jābūt. SVF pagājušajā nedēļā, manuprāt, aizrādīja Latvijas valdībai, ka pirms stādīt nākamā gada budžetu, ir jābūt skaidrām prioritātēm. Tu jau nevari uztaisīt budžetu, ja tu nezini, ko tu atbalstīsi un ko tu neatbalstīsi. Es vēlreiz gribu pasvītrot, ka šī politika jau faktiski ir atnākusi pie uzņēmējiem. Ja jūs man prasāt, vai tas ir pareizi, es teiktu, nē. Tas nozīmē, ka politiķi līdz šim savu darbu nav veikuši tik labi, kā vajadzētu.

Kādas tad jūs redzētu šīs biznesa un politikas ideālās attiecības?
Mums sākumā ir ļoti konkrēts mērķis – paģērēt no katras politiskās partijas nākamā gada budžetu, izvērtēt, salīdzināt un varbūt plašākiem iedzīvotāju slāņiem palīdzēt tajā orientēties. Es domāju, ka mēs tiešām spēsim izvērtēt politisko partiju budžetus un izteikt savu viedokli, nebaidoties kritikas.

Šeit es vēlreiz gribu pasvītrot, manuprāt, Latvijas politikā nelaime bija nepietiekami stipra opozīcija. Visus iepriekšējos 20 gadus. To var nosaukt par tādu jēru klusēšanu, kas ir bijusi. Un tomēr demokrātiskā valstī … demokrātija jau ir mazākais ļaunums, un es to saprotu tā: ir problēma, par to diskutē un tad balso. Bet tai diskusijai jābūt atklātai. Tāpēc arī mēs esam skaidri pateikuši, kādas iedzīvotāju grupas intereses pārstāvam. Tos, kas grib algas celt, nevis samazināt.

Jūs ļoti pievilcīgu vīziju uzbūrāt par Latviju – 2020.gadā izcilākā mazā ekonomika Eiropā ar 3000 eiro vidējo algu. Tas nozīmē, ka ekonomikai jāaug tikpat strauji kā treknajos gados, kas beidzās ar krahu. Vai nesanāk tā, ka jūs tagad aicināt uz to pašu?
(Smejas.) Ļoti labs jautājums. Es arī parēķināju. Laikā no 1990. līdz 2009.gadam algas ir augušas vidēji par 13%. Protams, tā ir vidējā statistiskā darba alga. Ja šodien būtu Latvijā tāda vidējā alga kā uzņēmumā Grindex, tad Latvijas budžetā būtu uzreiz viens pus miljards latu klāt. (..)

Man jāatzīmē, ka 3000 eiro atzīmēju kā mērķi, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu tiekties. Es ļoti gribu cerēt, ja mēs pēc 10 gadiem sasniegsim 2800 eiro, jūs nebūsiet ļoti apvainojusies. Bet svarīgi, lai mums būtu mērķis. Kā šo mērķi sasniegt? Manuprāt, vienkārši.

Pirmais, vidējai algai vajadzētu augt par 8% gadā. Tādā veidā mēs dabūtu 2000 eiro [algu 2020.gadā]. Jautājums, kur mēs dabūtu iztrūkstošo tūkstoti? Šeit man atkal ir atbilde. Patlaban Latvijas ekonomikā dominē nozares ar zemu pievienoto vērtību. Piemēram, kokrūpniecība, bet tai pievienotā vērtība ir zema. Lai sasniegtu 3000 eiro, mums būtu jāmaina Latvijas ekonomikas struktūra. Vajadzētu atrast veidus, kā Latvijā izveidot savas "nokias". (..) Tai partijai, kura nu vēlēšanās vinnēs, ir skaidri jāpasaka, ka ar nodokļiem ir jāatbalsta tās nozares, kurām ir augsta pievienotā vērtība.

Jūs esat viena no kustības iniciatorēm un jūsu mērķis ir apvienot uzņēmējus. Kā tie pašvaldību vadītāji tur gadījušies – Inesis Boķis, Raimonds Munkevics, Aldis Adamovičs.
(Smejas.) Mēs noteikti netaisījām konspiratīvo klubu, kurā būtu ieeja ar caurlaidēm un nebūtu šī kustība atvērta ikvienam interesentam. Es vēlreiz gribu pasvītrot, ka tā nav uzņēmēju kustība. Šo kustību aizsāka uzņēmēji. Protams, būtu komiski iedomāties, ka šie 3277 cilvēki ir uzņēmēji, noteikti nē.

Pašā sākumā mēs tikāmies ar visiem politiskajiem spēkiem, kuri ar mums gribēja runāt. Es nezināju, cik Latvijā ir daudz mazo reģionālo partiju. Šie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās diskusijās, arī pašvaldību vadītāji, mazo reģionālo partiju līderi. Protams, viņu interese ir politiska. Viņus interesē, lai Latvijā visa nauda netiktu koncentrēta valsts budžetā, bet no kopējās naudas vairāk tiktu atstāts pašvaldībām. (..) Ja nodokļos iekasēto naudu atstāj vairāk uz vietām, tad, skatoties caur uzņēmēju prizmu, uz vietām tomēr ir labāk redzams, kā šo naudu izlietot. Jo Latvijas valstī šobrīd ir pilnīgi jocīga situācija, ka vienam pašvaldību vadītājam no Viļakas ir jābrauc uz Rīgu, lai saskaņotu 100 latus.

Mums Latvijā ir pārāk liela varas centralizācija, un es pieļauju, ja naudu vairāk atstātu pašvaldību rīcībā, tad arī varbūt atkristu puse no ministrijām. Mums nevajadzētu tik daudz ministriju. Protams, šāda reforma būtu sāpīga, jo vajadzētu samazināt valsts pārvaldes skaitu. Un faktiski jau valsts pārvaldes reformā pagājušā gada laikā nekas nav izdarīts. Mēs esam samazinājuši algas, bet neesam samazinājuši skaitu. Tas, kas notika valsts pārvaldē, bija ļoti pretējs tam, kā Latvijas uzņēmumi rīkojās krīzē. Ko darīja bizness? Uzņēmumi mēģināja samazināt darba vietu skaitu, bet viņi nemēģināja tik dramatiski samazināt algas. Saglabājot motivētus darbiniekus un nodrošinot, ka cilvēks par labu darbu saņem taisnīgu atlīdzību.

Žaneta Jaunzeme-Grende par jums ir izteikusies ļoti kritiski, pavisam īsi savelkot – resnie runči, kuri cenšas paturēt valsts krējuma podu. Vai nav tā, ka jūs esat sapulcinājuši cilvēkus, kuri ir nobijušies, ka varas aizmugure draud pazust?
Es noteikti neesmu īstā persona, ar kuru runāt par šo jautājumu. Man nekad dzīvē nav bijis neviens valsts pasūtījums. Kosmētikas nozarē to arī nav iespējams dabūt. Jo mūsu vidējais pirkums ir 5 Ls un es vienmēr esmu attīstījusi savu biznesu, izmantojot brīvā tirgus priekšrocības, kas pēc 91.gada bija Latvijā. Uzņēmēji vienmēr ir ļoti nemierīga tauta. Es domāju, ka profesionālā greizsirdība ir katrā nozarē…

Es saprotu, ka viens cilvēks dažkārt var diskreditēt visu kustību, bet man liekas svarīgi, ka tie temati, kurus mēs pacēlām, interesē sabiedrību, jo viņi ir radījuši tik ārkārtīgi lielu rezonansi. Man jau pašai ir pārsteigums par to publicitāti, ko esmu ieguvusi pilnīgi nejaušā kārtā. LDDK un LTRK abas pārstāv uzņēmējus, manuprāt, strādā ļoti labi. Bet tā vaina ir tajā, ka šie labie plāni un programmas, ka ir sarakstīti uz 300 lapām, ka nav līdz šim realizēti.

Tad jūs attiecībā uz sevi stingri noraidāt, ka politisko aizmuguri meklējat, jo bizness neiet?
Es uzskatu, ka tas ir absurds. Protams, mans sapnis būtu saņemt Latvijas armijas pasūtījumu, lai visa armija griež matus frizētavā Kolonna, bet manā nozarē tas nav vienkārši iespējams. Kā es teicu, Kolonnai pagājušais gads bija ārkārtīgi sarežģīts, un mēs risinām visus biznesa jautājums bez mazākā valsts vai politiskā atbalsta. Mans sapnis ir, lai ārkārtīgi lielo PVN cēlumu, kas bija kosmētikas nozarē – no 5% uz 21%, lai to atliek atpakaļ. Bet tas nekādā gadījumā nav labums, ko iegūtu viens mans uzņēmums un kuru nevarētu izmantot pārējie šajā nozarē strādājošie.

Jūs izsaucāt dusmīgu komentāru vilni, sakot, ka esat par pilsonības nulles variantu un Latvijā jāveido jauna nācija, kurā visi runātu trijās valodās. Kāds ir jūsu redzējums uz nacionālo politiku?
Es komentēšu īsi. Ir labi, ka tiek sakustinātas tēmas, kas izrādās sabiedrībai ir tik svarīgas un tik sāpīgas. Pat ja tas izdarīts ar vienu nejaušu izteikumu, kā tas izdevās man Latvijas Radio. Mani kā trīs bērnu māti tiešām uztrauc, ka mani bērni nerunāja pietiekami labi krieviski. Viņi nerunāja trijās valodās, mērķi, ko es uzstādīju. Līdz ar to es skaidri apzinājos, ka viņu karjera ir apdraudēta vai viņu vērtība darba tirgū ir mazāka, jo viņi tiešām runāja tikai latviski un angliski.

Diskusiju par nacionālo jautājumu es atstātu profesionālu politiķu ziņā. Es neesmu kompetentākais cilvēks, kas varētu par to izteikties. Bet, manuprāt, ir būtiski saprast, ka integrācijas politika, kas iepriekšējos 20 gados ir realizēta, tā faktiski ir izgāzusies. Jo Latvijā šobrīd pastāv divvalodīga sabiedrība, mums ir informatīvajā jomā divas noslēgtas sabiedrības daļas, un tas noteikti neveicina Latvijas attīstību.

Vai jūs uzskatāt, ka visiem cilvēkiem Latvijā automātiski pienākas pilsonība?
Tā bija intervija krievu valodā. Tā varbūt bija mana pirmā pieredze, kad viena neprecīzi izteikta frāze tiek pavairota un beigās jēga ir pilnīgi cita, nekā es biju domājusi. Man tā lieta liekas ļoti vienkārša. Ja Latvijā katrs cilvēks runātu latviski, tad krievu pensionāram, kurš ir nodzīvojis 20 gadus un runā latviski, viņam nebūtu problēmas saņemt Latvijas pilsonību. Es tiešām domāju, ka katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu runāt trijās valodās, lai mēs varētu konkurēt Eiropas darba tirgū. Lai mēs vispār darbu varētu sameklēt.

Runājot latviski, mēs varam Latvijā kaut ko izaudzēt, bet mēs nevarēsim neko pārdot, ja runāsim tikai latviešu valodā. No otras puses, es vēlos pasvītrot, ka, manuprāt, Latvijas valsts vienīgā jēga ilgtermiņā ir saglabāt latviešu nāciju un latvisko identitāti. Citādi mums valsts nebūtu vajadzīga. Man liekas ļoti bīstami uz tik sarežģītiem jautājumiem atbildēt īsi un ar vienu frāzi.