Traģiska likteņa spēle 22

AFP/LETA
Print Friendly, PDF & Email

“Es nevaru noticēt notikušajam. Apstākļu sagadīšanās ir vienkārši šausmīga un grūti aptverama,” saka Kšištofs Širšeņs (Krzysztof Szyrszeń), Latvijas Kultūras akadēmijas Poļu valodas un kultūras centra vadītājs. Viņš Latvijā dzīvo kopš 2000.gada.

Piektdienas naktī ilgi aizkavējos pie televizora. Skatījos amerikāņu filmu par notikumiem pēdējā no 11.septembra nolaupītājām lidmašīnām. Tā bija tipiska Holivudas produkcija ar perfekti izplānotu spriedzes gradāciju, kurā parādītas pārspīlēti idealizētas amerikāņu ģimenes, mīlošas sievas, kuras auklē bērnus mājās un drosmīgi vīri, savas zemes patrioti, kuri pirms došanās cīņā ar lidmašīnas nolaupītājiem sievai telefonā pasaka „I love you”. Filmā ir viss, lai skatītājam būtu skaidrs, ko nozīme būt ASV patriotam un par kādām šīs valsts vērtībām viņi atdevuši savas dzīvības.

Sestdien no rīta mani pamodināja telefona zvans. Zvanīja māsa no Polijas un pavēstīja traģiskos jaunumus – Krievijā pie Katiņas avarējusi valdības lidmašīna, kurā atradās  Polijas valsts delegācija aptuveni simts cilvēku sastāvā: valsts prezidents, ministri, deputāti un Otrā pasaules kara laikā Katiņas mežā nogalināto virsnieku tuvinieki, kuri uz turieni bija devušies, lai atzīmētu šīs masu slepkavības septiņdesmito gadadienu. Visi pasažieri gāja bojā. Ir aizgājusi Polijas politiskā elite.

Vajadzēja paiet laikam, lai es ar prātu aptvertu, ka šie notikumi tomēr nav iepriekšējā naktī skatītās filmas turpinājums. Ieslēdzu televizoru. Latvijas kanālos pagaidām ziņu nav, visur valda sestdienas rīta izklaides programmas vieglās noskaņās. Beidzot atradu pirmās, ļoti vispārīgās ziņas amerikāņu CNN kanālā. Poļu un krievu portālos šī bija pirmā ziņa. Ir noticis neiespējamais, es tajā brīdī secināju.

Polijas augstākās amatpersonas pēkšņi vienlaikus ir gājušas bojā. Tas ir noticis miera laikā, Eiropā. Polijas militārie spēki palikuši bez bruņoto spēku vadību – zīmīgi, ka viņi brauca uz Katiņu pieminēt 1940.gadā tur nogalinātos 4410 poļu virsniekus. Polijas centrālā banka ir palikusi bez vadītāja. Nav arī Polijas tiesībsarga, arī viņš bija ceļā uz Katiņu. Bojāgājušo vidū ir daudzi Valsts prezidenta kancelejas augstākie ierēdņi, ministri, valsts sekretāri, 14 parlamenta deputāti, ietekmīgāko sabiedrisko organizāciju līderi, dažādu konfesiju kapelāni, un daudzi citi Polijas elites pārsāvji. Lidmašīnā bija arī pirms 70 gadiem Katiņā nogalināto tuvinieki. Viņi brauca pieminēt savus tuvos cilvēkus, un tur tagad ir izdzisusi arī viņu dzīvība. Tā ir traģiska likteņa spēle.

Medijos ir publicēts lidmašīnas pasažieru saraksts. 96 cilvēki. Bez Polijas prezidenta, viņa kundzes un amatpersonām pasažieru vidū bija arī leģendārā Anna Valentinoviča. Tieši pēc tam, kad viņu 1980.gadā atlaida no darba, protestējot pret to, Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieki uzsāka streiku un tika izveidota kustība “Solidaritāte”, kas savukārt bija sākums neatgriezeniskām politiskām pārmaiņām visā Austrumeiropā. Kino gardēži pazīst Annu Valentinoviču no Andžeja Vajdas filmas „Dzelzs cilvēks”, bet 2007. gadā vācu režisors Folkers Šlēndorfs uzņēma filmu „Streiks”, kuras galvenās varones prototips bija tieši šī ārkārtīgi drosmīgā un neatlaidīgā sieviete, pazīstama arī ar to, ka pat pēc sociālistiskās varas sabrukuma Polijā turpināja dzīvot no niecīgās pensijas un publiski uzdot ļoti neērtus jautājumus kādreizējam cīņu biedram, tad jau valsts prezidentam – Leham Valensam.

Bojāgājušo sarakstā atradu cilvēkus, kuriem vienmēr rūpēja Latvija. Tāds bija Macejs Plažiņskis, kurš, būdams biedrības „Wspólnota Polska” priekšsēdētājs, sniedza lielu atbalstu poļu skolām Latvijā. Tāds bija arī Tomašs Merta – Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Viņš atbalstīja līdzekļu piešķiršanu Krāslavas baznīcas vēsturiskās, kādreiz Krakovā Jana Mateiko darbnīcā pasūtītās gleznas renovācijas darbiem, kā arī iesaistījās poļu dziedātājas Jadvigas Rapes centienos glābt viņas senču buvēto trīssimt gadus veco Vecpils baznīcu ar vērtīgajiem Latvijas tautiskā baroka kokgriezumiem un skulptūrām.

Atskan telefona zvans. Zvanītājs ir Kultūras akadēmijas prorektors. Vienojamies kā oficiāli izteikt līdzjūtību no augstskolas puses. Tad seko zvani un īsziņas ar līdzjūtībām no latviešu draugiem, darba kolēģiem, paziņām. Tā visu dienu. Cilvēki neslēpj savas jūtas, atzīstas, ka, uzzinot par katastrofu, ir šokā, nevar noticēt notikušajam.

Es arī nevaru noticēt notikušajam. Apstākļu sagadīšanās ir vienkārši šausmīga un grūti aptverama. Pirms septiņdesmit gadiem 1940.gada pavasarī Katiņā un citviet Padomju Savienībā tika mērķtiecīgi noslepkavota Polijas armijas un sabiedrības elite. 1943.gada 13.aprīlī Vācija pasaulei paziņoja, ka ir atklāti masu kapi, apsūdzot NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariātu), Padomju Savienība savukārt apsūdzēja Vāciju. Toreizējais Polijas premjerministrs ģenerālis Vladislavs Sikorskis atradās trimdā un pieprasīja Starptautiskā Sarkanā Krusta neatkarīgu izmeklēšanu. Maskavas atbildēja, pārtraucot diplomātiskās attiecības ar Polijas valdību un apsūdzot to par sadarbību ar Vāciju. 4.jūlijā ģenerālis Sikorskis bija atpakaļceļā no Tuvajos Austrumos bāzētās Polijas armijas ar starpnosēšanos Gibraltārā. Dažas sekundes pēc pacelšanās lidmašīna iekrita jūrā. Katastrofā izdzīvojā tikai viens čehu tautības pilots.  Šīs miglainās un aizdomīgās aviokatastrofas apstākļi līdz šim tā arī nav līdz galam atklāti.

Prezidents Lehs Kačiņskis bija labi pazīstams ar viņa stingro nostāju attiecībās ar Krieviju. Tiesa, sarežģītas attiecības Kačiņskim bija arī ar citu valstu līderiem. Lai arī šis nav īstais laiks par to runāt, nav noslēpums, ka prezidenta īstenoto iekšpolitiku un ārpolitiku lielākā daļa Polijas inteliģences uzskatīja par pretrunīgu, un arī man kā ārzemēs dzīvojošam polim viņa starptautiskajos medijos izskanējušie apgalvojumi ne reizi vien lika nosarkt.

Līdzās ziņai par traģisko lidmašīnas avāriju Latvijas interneta portālu komentāros valda ļoti dažādas emocijas, un divos galvenajos portālos komentāru iespēja tiek bloķēta. Šeit izrādās mēs – poļi un latvieši – esam tik līdzīgi. Mūs vieno vēsturiski sarežģītās attiecības ar Krieviju un nespēja šīs attiecības uzlabot. Es ļoti gribu ticēt, ka šī neaprakstāmā traģēdija, kas notikusi tik zīmīgā vietā un laikā, būs sākums ilgi gaidīto attiecību uzlabošanai.

Saņemu kārtējo īsziņu. Šoreiz šveiciešu draugs aicina nākt ciemos dzert vīnu, būšot arī mūsu kolēģe no Zviedrijas. Atbildu, ka sakarā ar traģiskajiem notikumiem diemžēl īsti nevarēšu atnākt, bet novēlu viņiem jauko vakaru. Pēc brīža man atzvana. Runā kolēģe zviedriete, jautā kas tad ir noticis, kāpēc neesmu atnācis ciemos. Saku, ka viņa laikam nav skatījusies šodienas ziņas. Tad dzirdu kā šveiciešu kolēģis viņai saka, ka tas laikam par to poļu prezidentu. Zviedriete jautā ar dziļu izbrīnu, vai tad es kādu no šīs lidmašīnas biju pazinis personīgi. Vienkārši man piezvanīja no kāda portāla un palūdza aprakstīt Latvijā dzīvojoša izjūtas, tāpēc šovakar esmu aizņemts, atbildu zviedrietei, neko daudz vairāk nepaskaidrojot. Cik atširīga reakcija salīdzinājumā ar vietējiem Latvijas iedzīvotājiem, nodomāju un nospriežu, ka nav vērts plašāk skaidrot notikušo tiem, kas nāk no tādas valsts,  kas sen jau nezina kas tas tāds karš ir, nemaz nerunājot par deportācijām vai nācijas elites masu slepkavībām.

Pēc mūsu telefonsarunas mani ārzemju draugi, iespējams, pievērsās televīzijas ziņu pārraidēm, un skatījās aktuālos traģiskā notikuma ziņu kadrus ar līdzīgām izjūtām kā es iepriekšējā vakarā, skatoties Holivudas filmu par 11.septembri.

Bet man tagad ir mans, poļu 11.septembris.

Komentāri (22)

Papīrgalva 11.04.2010. 21.35

Precīzi aprakstīta sajūta, kas Polijas valsts zaudējumu latvietim tik dziļas stīgas aizskar. Mēs šodien ar Poliju!

+8
0
Atbildēt

0

ernests ansons 11.04.2010. 16.29

Paldies par spēju šādā brīdī iztaukt savu sāpi publiski. Arī es noliecu galvu pieminot bojāgājušos.Un izsaku savu apbrīnu poļu spējai būt vienotiem šajā brīdi.

+8
0
Atbildēt

0

aigars_kviesis 11.04.2010. 17.02

Paldies par šo rakstu.
Man arī sāp,jo domāju,ka sāp jebkuram normāli domājošam cilvēkam…
Es redzu to,cik poļu tauta ir vienota-cik daudz cilvēku ir pilsētu laukumos,baznīcās,cik daudz ziedu un sveču-un te nav svarīgi,vai patīk vai nepatīk,galvenais ir cilvēcība-un tas vieno!

+6
-1
Atbildēt

2

    karinacaa > aigars_kviesis 13.04.2010. 10.11

    Ir interesanti uzzināt poļa domas milzīgās traģēdijas sakarā! Tā sestdienas rīta ziņa bija patiesi šokējoša arī man, latvietim!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    gumijkoks > aigars_kviesis 11.04.2010. 18.22

    Paldies Širšeņa kungam par šo rakstu!To vajadzētu pārpublicēt arī citur.Līdzjūtība POlijas tautai…

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu