Karagūstekņi Citadeles cietumā Rīgā 1918. gadā. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Lielinieki Valkā sludina nedalāmību ar Krieviju, tikmēr Rīgā latvieši rīko eglīti krievu karagūstekņiem
Savs skatījums uz Latvijas nākotni 1918. gada sākumā bija Latvijas Sociāldemokrātijas (lielinieku) Centrālajai komitejai. Tā 1918. gada 6. janvārī Valkā pieņēma dokumentu, kas tika nosaukts par Latvijas pašnolemšanās deklarāciju un sākās ar vārdiem: «Moderno lielvalstu imperiālistiskā politika (..) ir visu zemju kapitālistu razbainiecisks uzbrukums kopējam laupījumam — visu zemju proletāriešiem.»
Lielinieku pārstāvji šajā dokumentā noraidīja jebkādu citu politisko un sabiedrisko spēku tiesības lemt par Latvijas nākotni, apgalvojot, ka vienīgais kompetentais Latvijas iedzīvotāju domu un gribas izteicējs esot vietējais proletariāts, kas veido vairāk nekā 80% no visa iedzīvotāju skaita, un viņi esot šī proletariāta pārstāvji. Turklāt proletariāts nekad un nekur neesot izteicis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Kā arguments viedoklim, ka Latvijas nākotne esot nesaraujami saistīta ar Krieviju, izmantots apgalvojums, ka proletariāts esot pietiekami izglītots, lai zinātu, ka «tik mazas tautiņas politiska patstāvība ir tukša ilūzija». Vienīgie Latvijas proletariāta lozungi esot «Brīva Latvija brīvā Krievijā», «pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas padomju valdības iekārtu» vai «Krievijas valsts rāmjos».