Portrets tapis Valsts drošības komitejas izolatorā Rīgā. To 1988.gada janvārī pēc Gunāra Astras atgriešanās izdevās uzņemt viņa dzīvesbiedrei Līvijai.
Gunāra Astras 80. dzimšanas gadadienā padomju laiks patiešām ir tikai pagātnes murgs. Viņa brāļa Leona dzīvi to dienu notikumi ietekmējuši vairāk, nekā par to zinām
Simtgadīgo divstāvu koka māju Lucavsalā lietus un vējš nokapājis gluži melnu. Rīgas vidus, bet izskatās kā lauki. Dzeltenas lapas, ko purina bērzs pagalmā, aizceļo līdz pat Mazajai Daugavai, kas atdala Lucavsalu no Zaķusalas. No upes krasta redzami Maskavas forštates pirmie nami. Turpat uzduramies 1891.gadā izveidotam piemineklim pareizticīgo baznīcas formā. Ziemeļu karā Lucavsalā bijuši iesprostoti 400 krievu karavīri, kas parādījuši īpašu drosmi, cīnoties ar zviedriem.
To, ka arī melnajā, vienkāršajā koka mājā varētu būt risinājušies vēsturiski notikumi, Lucavsalā nejauši iemaldījies svešinieks nenojautīs. Pie vieniem vārtiņiem kāds gan pielīmējis pusi no populāra auto marķējuma - Astra. Tur dzīvo Gunāra Astras atraitne Līvija. Mājas otrā galā mīt Gunāra brālis Leons. Liekas, kopš leģendārā padomju disidenta, gandrīz 20 gadus lēģeros nosēdējušā Gunāra Astras nāves 1988.gada 6.martā pagājusi vesela mūžība. Arī 1983.gada 15.decembra runa tiesas zālē, kas bieži tiek uzskatīta par pēdējās atmodas faktisko sākumu, nu jau ir vēsture. Savu 80.dzimšanas dienu 22.oktobrī Gunārs Astra nepiedzīvo. Taču joprojām starp mums ir gan čekisti, kas pratināja Astru, gan viņa tuvinieki, kuri klātienē dzirdēja bieži citēto «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs - tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.» Uz dažiem no viņiem, īpaši brāli Leonu, šis laiks joprojām attiecas vistiešākajā veidā.
