Haralds kopā ar vecākiem Agnesi un Edgaru un mazo māsu Noru. Foto — Ieva Salmane.
Lai veidotu uzkrājumu piecus gadus vecā Haralda ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumiem, viņa ģimene izveidojusi apģērbu zīmolu. Pirmais produkts bija zeķes — simbols tam, ka puisēnam vajag stipras kājas
Harald! Nora! Plašajā viesistabā ik pa laikam atskan vecāku aizrādījumi. Kamēr saulainā svētdienas rītā pie lielā galda ieturam vēlās brokastis — siltas brusketas ar tomātiem un mocarellas sieru —, bērniem atļauts skatīties multfilmas. Tomēr uzmanība ik pa laikam aizslīd no ekrāna uz savstarpējo attiecību risināšanu. Parasti ikdienas ķīviņi, kā jau lielākajai daļai māsu un brāļu.
Haraldam ir hidrocefālija un bērnu cerebrālā trieka, kuras dēļ apgrūtināta pārvietošanās. Taču kustību traucējumus ar pirmo acu uzmetienu nevar pamanīt. Haralds ir runīgs, rosīgs un kustīgs bērns. Kādā brīdī divus gadus veco māsu sāk bakstīt ar spilvenu. Spēlējot spilvenu kaujas. «Jā, bet vai māsa to zina?» apvaicājas mamma. Vecāki nevienam nekādas atlaides nedod, nevienu nežēlo vairāk. Grib, lai Haralds izaug pēc iespējas patstāvīgāks. Tāds, kas neuzskata sevi par cietēju, pret kuru vērsta visas pasaules netaisnība.