Žurnālists Juris Kaža. Foto - Edijs Pālens, LETA
Stāsts par sievieti, kura bijusi uz barikādēm divu dažādu pasaules malu politiskajos karstajos punktos ar vairāku desmitgažu starpību, pats par sevi būtu aizraujošs pētījums. Taču Sjūzena Larsone — ilggadēja ASV Armijas izglītības speciāliste un ziemeļvalstu valodu pētniece ar doktora grādu no Bērklija Universitātes — ir patiesi unikāla personība. 1991. gadā viņa fiziski palīdzēja celt barikādes Rīgā tajās vēsturiskajās janvāra dienās. Janvārī viņa piedzīvoja konfrontācijas starp maskētiem ASV federāliem “likumsargiem” un iedzīvotājiem savās mājās — "Dvīņu pilsētās" Mineapolisā un Sentpolā, Minesotas štatā — par kurām ziņas ir aplidojušas pasauli tāpat kā tas notika pirms daudziem gadiem par barikādēm Rīgā.
Larsone ir trešās paaudzes latviešu imigrantu pēctece, taču šo faktu viņa atklāja tikai pieaugušā vecumā. Viņas priekštecis, cara flotes dezertieris, rūpīgi slēpa savu identitāti — visticamāk, baidīdamies, ka pat tālā Amerikas mazpilsētā viņu varētu notvert "Ohrana", Krievijas Impērijas slepenpolicija.
Tagad, būdama Sentpolas iedzīvotāja, Larsone atbalsta nevardarbīgu pilsonisko pretošanos pret ASV imigrācijas iestāžu bieži vien brutālo un, šķiet, nekonstitucionālo rīcību. Viņa vēro, kā vīri maskās un ar ieročiem rokās aiztur ikvienu, kurš ādas krāsas vai akcenta dēļ šķiet "nelegāls". Viņas bijušajā darbavietā, Bišopa Henrija Vipla federālajā ēkā, tagad atrodas bēdīgi slavenā Imigrācijas un muitas policijas (ICE) nodaļa un pagaidu aizturēšanas centrs.
Karjera globālajā izglītībā
Larsones profesionālā gaitas nav saistītas ar ICE; līdz pat 2024. gadam viņa bija ASV Armijas civilā amatpersona un vecākā izglītības speciāliste. Lai gan karjera viņu veda apkārt pasaulei, Baltijā viņa pirmo reizi ieradās 80. gadu beigās kā Fulbraita stipendiāte, pētot Somijas skolēnu valodas lietojuma paradumus. Toreiz viņai jau bija maģistra grādi skandināvu literatūrā un lingvistikā, kā arī brīvas zināšanas Somijas zviedru valodā, ko veicināja interese par mazākumtautību valodām.
Ģimenes noslēpumainības dēļ Sjūzena uzauga ar pārliecību, ka ir zviedru pēctece. "Es nekad nezināju, ka mana vecmāmiņa bija latviete. Domāju, ka viņa ir zviedriete, jo viņas uzvārds bija Džonsone, viņa gatavoja zviedru gaļas bumbiņas un galdā cēla sālītu mencu jeb lutefisk," atceras Larsone. "Vienīgā latviskā lieta mūsu mājās bija olu kaujas Lieldienās, ko neviens cits no maniem paziņām nedarīja. Vecmāmiņas dvīņumāsa bija vienīgā, kura apprecējās ar lietuvieti, un tēvocis Frenks olu kaujās vienmēr centās iešmaukt koka olu, lai uzvarētu."
Tikai jaunībā viņa pamazām saprata, ka vecmāmiņa bērnībā patiesībā runājusi latviski. Viņas vecvectēvs bija skolots jūrnieks no Kurzemes, kurš dienēja Krievijas Impērijas flotē, taču ap Krievijas–Japānas kara laiku dezertēja un aizbēga uz Ameriku.
"Viņš bija pārbijies. Viņš pat baidījās dzīvot latviešu kopienā, tāpēc kopā ar sievu pārcēlās uz lietuviešu apkaimi Rokfordā, Ilinoisā. Viņi tur bija vienīgie latvieši, līdz 1946. gadā ieradās pirmie pēckara bēgļi. Cik man zināms, visu laiku viņi pavadīja kopā ar lietuviešiem un zviedriem," stāsta Larsone. (Jāpiebilst, ka zviedri Rokfordā tolaik bija "ietekmīgā minoritāte", un Sjūzenas vecmāmiņa apmeklēja zviedru luterāņu baznīcu).
Studējot Viskonsīnā, viņa mēģināja pietuvoties latviešu trimdas kopienai, taču valodas barjera to apgrūtināja. "Es sapratu, ka Rīga un Latvija ir daļa no mana personīgā stāsta, lai gan mana ģimene sevi identificēja tikai kā amerikāņus. Mani pirmie mēģinājumi sazināties ar latviešu–amerikāņu kopienu cieta pilnīgu fiasko."
Saknes atklājas Rīgā
Larsone beidzot pietuvojās Baltijas notikumiem, dzīvojot Helsinkos "Dziedošās revolūcijas" laikā. Strādājot par somu zviedru laikraksta korespondenti, viņa izmantoja toreiz populāros 24 stundu "alkohola kruīzus" uz Tallinu, lai tiktos ar igauņu kultūras aktīvistiem. Tur viņa iepazinās ar Oto Sandruku, kurš viņu saveda kopā ar Aigaru Ulmani un Vello Remmertu — abiem tā laika Latvijas kultūras un politikas aktīvistiem. Kopā viņi piedalījās vairākos Latvijas valsts atdzimšanai svarīgos notikumos.
Saspringtajās 1991. gada janvāra dienās Larsone un Sandruks plānoja doties uz Lietuvu. Sasnieguši Rīgu, viņi uzzināja, ka robeža ir slēgta pēc traģiskajām apšaudēm Viļņā. Zīmīgi, ka Larsone toreiz ceļoja bez derīgas vīzas.
Pateicoties Remmertam, viņi apmetās Rīgā pie Aigara Ulmaņa, kura tēvs ieņēma augstu amatu pilsētas administrācijā. Izplatoties baumām, ka arī Igaunijas robeža varētu tikt slēgta, grupa tikās kafejnīcā, lai apspriestu situāciju.
"Mēs tur sēdējām — Vello, Aigars, Ots un es —, un pēkšņi ielas pārpludināja cilvēku vilnis. Visi māja kafejnīcās sēdošajiem, saucot tos ārā," atceras Larsone. "Mēs izgājām un devāmies uz centru. Cilvēki burtiski būvēja barikādes no visa, ko varēja atrast." Viņa saprata, ka šī ir atbilde Daiņa Īvāna leģendārajai radio uzrunai.
Asināti mieti un brīvības dziesmas
Jaunajai amerikānietei ātri vien atrada darbu: viņu ielaida kādā daļēji remontētā Vecrīgas ēkā un iedeva rokās improvizētu instrumentu — nevis gluži lauzni, bet drīzāk tievu, asinātu mietu. Viņas uzdevums? Izkalt ledu no sasalušiem tualetes podiem (1991. gada janvārī valdīja bargs sals, līdzīgi kā ziemā 35 gadus vēlāk).
Larsone atceras unikālo kopības sajūtu: ielās skanēja gan latviešu, gan krievu valoda. "Daudziem krievvalodīgajiem tā bija pirmā reize, kad viņi apzinājās sevi kā daļu no kaut kā jauna, kas nav Padomju Savienība." Barikādes pirmo reizi atveda uz galvaspilsētu arī lauku iedzīvotājus. Muzeji un galerijas vēra durvis visiem, ļaujot cilvēkiem, kuri nekad nebija bijuši mākslas galerijās, sasildīties un iepazīt kultūru.
Atmiņas ir epizodiskas. "Viena no radošākajām lietām, ko darīju — mācīju barikāžu dalībniekiem amerikāņu civiltiesību kustības dziesmas, piemēram, 'O Freedom!' un 'Ain't Nobody Gonna Turn Me Around', Larsone atceras.
Dramatiskākos notikumus — apšaudes pie Iekšlietu ministrijas un Bastejkalnā — viņa palaida garām. Igauņu biedri, baidoties, ka represiju vilnis no Viļņas un Rīgas sasniegs Tallinu, nolēma, ka ir laiks doties prom.
Modernās barikādes pie Vipla ēkas
Pārtinot laiku 35 gadus uz priekšu: Larsone savā Facebook profilā publicē video no automašīnas, filmējot žogu, kas apjož viņas bijušo darbavietu — Vipla federālo ēku. Vienā pusē stāv protestētāji, otrā — bruņoti, maskēti federālie aģenti. Viņa iemūžināja brīdi, kad skaļrunī tika paziņots: "Jūs visi esat arestēti." Pulcēšanās tika pasludināta par nelikumīgu, kam sekoja desmitiem aizturēšanu. Tika runāts, ka kāds — iespējams, provokators — metis policistam ar ledus gabalu, kas kalpoja par ieganstu, taču policija bija gatava reaģēt zibenīgi un intensīvi.
"Man ir ļoti dīvaini iet garām Vipla ēkai. Man ir pieredze barikāžu būvniecībā, lai neļautu iekļūt 'sliktajiem puišiem'. Tagad šīs barikādes ir uzceltas, lai neļautu pilsoņiem piekļūt cilvēkiem, kuri ir sagūstīti un aizturēti," viņa saka.
Larsone uzsver, ka mediju vēstījums par "kreisajiem aģitatoriem" neatbilst realitātei. "Mani pārsteidza tas, cik 'normāli' bija šie cilvēki — skolotāji, montieri, pensionāri, studenti, bijušais zemnieks. Viņi bija sašutuši tādā ļoti 'minesotiskā' veidā, kas atspoguļo mūsu ziemeļniecisko un baltisko mantojumu. Tas viss balstās taisnīguma izjūtā — apziņā, ka tas, kas notika ar federālo aģentu nošautajiem Aleksi Aleksu Preti un Renē Gudu, bija fundamentāli nepareizi."
Kopumā sabiedrības pretestība ir bijusi pārsteidzoši mierīga, tostarp "Patiesības un brīvības dienas" demonstrācija ar 50 000 dalībnieku un arodbiedrību streiks 23. janvārī, kurā piedalījās 300 000 strādājošo. Dvīņu pilsētās ik dienu notiek nelielas iedzīvotāju protesta akcijas. "Cilvēkiem sāp tas, ka viņu kaimiņi un kopienas tiek terorizētas. Viņi vēlas saglabāt ikviena konstitucionālās tiesības. Tāpat kā toreiz Rīgā, daudzi ir sasnieguši punktu, kurā uzskata, ka viņiem fiziski jāaizstāv ne tikai savi uzskati, bet arī sava kopiena un valsts."
Dziedošās revolūcijas atskaņas
Larsone saskata skaidras paralēles starp pašorganizēto pretestību Mineapolisā un to, ko viņa redzēja Rīgā. Abos gadījumos viss balstās uz neformālām grupām un dziesmām. Minesotā, tāpat kā Skandināvijā un Latvijā, ir dziļas koru tradīcijas. Larsone ievērojusi — kad cilvēki kopā dzied, tie, kuri atrodas briesmās, jūtas aizsargāti.
Viņa piemin arī kādu radošu pretošanās formu: vietējo adītāju grupu. Iedvesmojoties no sarkanajām cepurēm (nisseluer), ko valkāja kā pretestības simbolu nacistu okupētajā Norvēģijā, viņas ada cepures ar saukli "Get ICE Out" (ICE ārā!). Pārdodot cepuru rakstu par pieciem dolāriem, nedēļas laikā imigrantu atbalsta labdarības organizācijām tika savākti 750 000 dolāru. Šīs cepures ir tiešs atsauce uz Minesotas ziemeļniecisko mantojumu.
Lai gan 1991. gadā visur bija VDK "acis un ausis", viņiem nebija mūsdienu sejas atpazīšanas programmatūras, numura zīmju lasītāju un mobilo tālruņu izsekošanas. Tāpēc mūsdienu protestētāji Dvīņu pilsētās ievēro stingru "operacionālo drošību". "Mēs apzināti nodalām pienākumus. Ja tu protestē, tu visticamāk neesi tas, kurš piegādā pārtiku bēgļiem. Jo mazāk tu zini, jo mazāk vari izstāstīt."
Neskatoties uz saspīlējumu, Larsone saglabā piesardzīgu optimismu. "Es neticu, ka būs pilsoņu karš. Mani satrauc žurnālistu aizturēšana un konstitucionālo tiesību ierobežošana, taču es redzu risinājumus. Tiesās tas ir lēns process. Tieslietu ministrija Minesotā tikko zaudēja astoņus juristus — viņi atkāpās, jo atteicās piedalīties šajā neprātā."
Viņa uzskata, ka "Mineapolisas modelis" tiek pārņemts arī citur, spiežot administrāciju "piemest bremzes". "Cilvēki pieprasa pārmaiņas gan tiesās, gan ielās. Man ir cerība, ka viss atrisināsies," saka sieviete, kura ir bijusi barikādēs par demokrātiju un taisnīgumu divos kontinentos.
Autors ir rakstnieks, žurnālists.
