Rohindžu bēgļi ANO bēgļu nometnē. Foto: UNCHR/Keane Shum
Diskusijās par un ap lietu attīstību Baltijas jūras reģionā Latvijas puses pārstāvju vidū bieži ir vērojams izbrīns – kā tad tā, citas valstis mūs un mūsu pozīciju nesaprot, neredz kontekstu, balstās stereotipos un banalitātēs. Taču, kad runa ir par bēgļu un migrācijas jautājumiem Vidusjūrā, ne mazāka neiedziļināšanās faktos vērojama no šiem pašiem izbrīnītajiem personāžiem. Sauciet to kaut vai par peldēšanās sacīkstēm mītu jūrā, bet labumu no uzvaras šādā spēlē negūst neviens – arī sacīkšu uzvarētājs ne.
Nule kā publicētā ANO Bēgļu aģentūras ziņojumā “Desperate Journeys” apkopoti statistikas dati par bēgļu un migrantu plūsmām Vidusjūras reģionā šā gada pirmajos septiņos mēnešos. Aina ir skarba. Vairāk nekā 1600 cilvēku ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts. Lai arī ir stipri krities kopējais cilvēku skaits, kuri ierodas Eiropas krastos, nāves gadījumu skaits pieaug. 2017. gada pirmajos septiņos mēnešos noslīka vai bez vēsts pazuda viens no 42 cilvēkiem, savukārt 2018. gada pirmajos septiņos mēnešos proporcija sasniedza vienu no 18. Šā gada aprīlī pie Spānijas krastiem noslīkušo skaits bija viens no 14 cilvēkiem.
