Agrita Garnizone. Publicitātes foto.
Pārmaiņas darba tirgū un tehnoloģiju attīstība mūsdienās nozīmē nepieciešamību mācīties un pilnveidot prasmes un zināšanas visas dzīves garumā. Vienlaikus tas var radīt arī apjukumu un daudz neskaidrības – šādās situācijās īpaši vērtīgs ir atbalsts no pieredzējušiem cilvēkiem, kuri ir gatavi dalīties un palīdzēt orientēties profesionālajos izaicinājumos, atrodot aizvien jaunas iespējas. Taču, pie kā vērsties, lai gūtu atbalstu un sekmētu karjeras attīstību – pie mentora, kouča, dzīves trenera vai skolotāja, un kāda ir atšķirība starp šiem profesionāļiem?
Mentors dalās savā dzīves un darba pieredzē
Visas šīs profesijas bieži vien jauktas, tāpēc ir svarīgi zināt atšķirību, lai sadarbība būtu pēc iespējas produktīvāka un gaidas sakristu ar realitāti. Skolotājam vai pasniedzējam visbiežāk ir konkrēta mācību programma un uzdevumi, pēc kuru izpildes apmācību dalībnieks saņem atgriezenisko saiti un vērtējumu. Koučs ar jautājumiem un strukturētu sarunu palīdz dalībniekam pašam atrast risinājumus, veicināt domāšanu un sasniegt savus mērķus. Savukārt mentors dalās savā dzīves un darba pieredzē, lai palīdzētu mentorētajam spert nākamos soļus savā karjerā un personīgajā izaugsmē. Mentors ir kas vairāk par profesionālu padomdevēj, viņš palīdz ieraudzīt lielāku bildi, un atgādina, ka mērķu sasniegšana prasa paša iesaisti. Viņš ir ceļvedis, kurš rāda iespējamos virzienus, bet atbildība par izvēli paliek mentorējamā ziņā.
To, ko nevar iemācīties no teorijas
Mentora spēks ir pieredzē. Teorētiskas zināšanas var iegūt dažādos veidos, taču mentors piedāvā to, ko nevar iemācīties no teorijas – īstu pieredzi. Viņš spēj parādīt, kā izskatās realitāte ārpus mācību grāmatām, atklāt savas kļūdas un panākumus, palīdzot izvairīties no tipiskiem klupšanas akmeņiem. Šī autentiskā pieredze ir lielākā vērtība, ko mentors spēj sniegt savam mentorējamajam. Tieši šādā pieejā balstās arī “Riga TechGirls” mentoringa programma, kas ik gadu saved kopā desmitiem profesionāļus un karjeras ceļa meklētājus. Tā kļuvusi par platformu, kur dalīšanās ar pieredzi palīdz sievietēm veiksmīgāk atgriezties darba tirgū, mainīt profesiju vai kāpt pa karjeras kāpnēm. Programmas ietvaros īpaši tiek akcentēts, ka mentors nav skolotājs ar gatavu sarakstu “kas jādara”, bet atbalsta persona, kura palīdz atrast īsto ceļo.
Attiecību pamatā – aktīva līdzdalība
Mentorings pirmām kārtām ir iespēja satikt cilvēku, kurš iedvesmo un palīdz paskatīties uz savu ceļu no citas perspektīvas. Daudzas dalībnieces stāsta, ka tieši sarunas ar mentoru devušas pārliecību par saviem spēkiem, drosmi izmēģināt ko jaunu un sajūtu, ka viņas nav vienas savās šaubās vai izaicinājumos. Nereti mentors kļūst par cilvēku, kurš atgādina – arī nelieli soļi ir nozīmīgi, un svarīgākais ir turpināt virzīties uz priekšu. Mentoringa process rada drošu telpu, kurā iespējams dalīties pārdomās, uzdot jautājumus un gūt atbalstu, kas iedrošina turpināt iesākto.
Tomēr jāuzsver, ka mentora un mentorējamā attiecības nav vienvirziena ceļš. Lai tās būtu veiksmīgas, mentorējamajam jābūt aktīvam un jāuzņemas atbildība par savu izaugsmi. No mentora nevar gaidīt detalizētu darbības plānu vai stingru uzraudzību. Viņa loma ir norādīt virzienus un iedrošināt, bet gala lēmumi un soļi vienmēr paliek paša mentorējamā ziņā. Tāpēc ir svarīgi, lai mentorējamais uzdod jautājumus, dalās ar savām pārdomām un bažām, un to, ko vēlas sasniegt. Lai gan bieži vien tiek uzskatīts, ka mentors palīdz mentorējamam, patiesībā sadarbība un palīdzība ir abpusēja. Mentors, daloties pieredzē, bieži vien atklāj jaunu skatījumu uz savu darbu, pilnveido komunikācijas un vadības prasmes, gūst iedvesmu no jauniem cilvēkiem un viņu uzdrīkstēšanās. Tas ir process, kas bagātina abas puses – vienam tas ir ceļš uz izaugsmi, otram – iespēja nodot tālāk uzkrātās zināšanas un saglabāt saikni ar nozari.
Robežu apzināšanās
Līdzās ieguvumiem svarīgi apzināties arī robežas. Mentors nenodrošinās darba vietu un nespēt garantēt karjeras maiņu. Viņš nevar aizstāt personīgu atbildību un iniciatīvu. Tādēļ jau sadarbības sākumā ir būtiski vienoties par gaidām un skaidri definēt robežas. Mentors var ieteikt resursus, sniegt padomu par nozares tendencēm, pastāstīt par savu pieredzi, taču pārmaiņu īstenošana ir mentorējamā rokās.
Mentorings ir partnerība, kas spēj mainīt dzīvi. Tā iedrošina ticēt saviem spēkiem, palīdz apzināties resursus un saskatīt iespējas, kas citādi varētu palikt nepamanītas. Tas ir attiecību modelis, kurā ieguvējs ir ikviens – gan tas, kurš meklē atbalstu, gan tas, kurš to sniedz. Tieši tādēļ mentors mūsdienu mainīgajā pasaulē ir tik svarīgs – kā padomdevējs, ceļvedis un reizēm arī kā dzīves treneris, kurš palīdz uzdrīkstēties un augt.
Autore ir biedrības Riga TechGirls Mentoru programmas procesu vadītāja.