Latvijas Universitātes (LU) rektors Indriķis Muižnieks. Foto: Zane Bitere, LETA
(raksts papildināts ar Latvijas Universitātes komentāru par Uģa Gruntmaņa rakstā pausto)
Pirms kādas fakultātes, klīnikas vai universitātes vadība pasaulē tiekas ar citu universitāšu vadībām, kolēģi “pretējā pusē” lieto visiem zināmos Scopus, Google Scholar vai Web of Science, lai paskatītos, kāds bijis šo cilvēku, kurus satiksim, zinātniskais pienesums un tēma (lai parādītu labu iespaidu, ka cilvēki novērtē un viņus interesē viesojošās universitātes administratora/zinātnieka pētītais). Tas tiek darīts, jo neviens nevar zināt, cik labs ir profesors kā pasniedzējs vai administrators, bet var ātri saprast, kāds ir katras akadēmiskās personas “zinātniskais svars”.
Ātri apskatot šos indeksus, redzam katra profesora H jeb Hirša indeksu, redzam tēmu, kura ir konkrētā pētnieka “dzīves tēma” (Latvijā augsta ranga administratoriem/pētniekiem, tās bieži “mētājas”, jo jauniem pētniekiem tiek pieprasīts šos vadītājus publikācijām pierakstīt, kas ir nepieņemami un neētiski). Ja pētnieks devis nozīmīgu ieguldījumu konkrētā pētījumā, tad viņa/viņas vārds būs kā pirmais, otrais vai pēdējais kā pieredzējušam šīs tēmas autoram. Lai spriestu par konkrētas publikācijas “ietekmi”, redzam, cik bieži kolēģi citās universitātēs rakstu citējuši, un pēc žurnāla Impact factor, cik svarīgs konkrētajā nozarē ir šis žurnāls.
