Edgars Jēkabsons. Foto - Ģirts Raģelis
Latvijas šāgada vēlēšanu sistēmu problēmas ir labs atgādinājums tam, kā nevajag izstrādāt un ieviest IT pakalpojumus.
Trīs lietas, kuras sabiedrība pamanīja:
1) nespējām pieslēgties e-adreses pastkastei un izlasīt paziņojumus par reģistrāciju vēlēšanu apgabalā sistēmas pārslodzes dēļ;
2) uz brīdi nestrādāja elektroniskā vēlētāju reģistrācijas sistēma iepriekšējā balsošanas dienā, jo bija nostrādājusi aizsardzības sistēma pret pārāk daudziem pieslēgumiem;
3) vēlēšanu naktī biļetenu par/pret atzīmju atpazīšanas sistēma nespēja pienācīgi darboties pārslodzes dēļ.
Par pēdējo arī lielākais sabiedrības sašutums, īpaši tāpēc, ka jaunās sistēmas izmaksāja daudzkārt vairāk (miljonos) par iepriekšējā piegādātāja SOAAR pakalpojumiem (simtos tūkstošos).
Raidījumā Kas notiek Latvijā? beidzot uzzinājām vairāk, kas arī ļauj vismaz virspusēji analizēt notikušo, arī pirms tehniskā audita un konkrēto tehnisko problēmu iemeslu noskaidrošanas.
“Pieci kāpēc” pieeja
Pirmais – kāpēc nestrādāja biļetenu atpazīšanas sistēma (SkenIS)? Sistēma vienkārši neizturēja reālo slodzi.
Otrais – kāpēc nebija gatava slodzei? Acīmredzami viens no iemesliem – jo nebija pienācīgi notestēta. Faktiski testēja produkcijā un šis bija pirmais īstais tests. Diskusijas dalībnieki to tieši nepateica, bet varēja saprast – bija būtiski sistēmu izmēģināt pašvaldību vēlēšanās, kas nav tik svarīgas kā Saeimas vēlēšanas.
Trešais – kāpēc nebija notestēta? "Pēdējā laikā arī pēc ģenerālmēģinājuma mums vēl joprojām turpināja nākt iekšā izmaiņu pieprasījumi," tā VDAA Elektronisko iepirkuma departamenta direktors Oļegs Fiļipovičs. Vārdā tika nosaukts arī testēšanas pakalpojuma izpildītājs, bet tam maza nozīme, ja pēc būtības nevarēja notestēt pašu gala produktu.
Ceturtais – kāpēc bija vajadzīgas vēlās izmaiņas? "Sākotnējā specifikācijā nebija iekļautas dažas kritiskas prasības," atzina Fiļipovičs. Tātad specifikācija nebija pilnīga.
Piektais – kāpēc specifikācija bija nepilnīga? "Visā procesā nebija iesaistīts praktiķis," konstatēja Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS). Sanāk, ka Ernst & Young konsultanti par 380 000 eiro izstrādāja specifikācijas, nerunājot ar tiem, kas reāli strādājuši vēlēšanu iecirkņos.
Ūdenskrituma pieejas ilūzija un kā tad darīt labāk
Šis projekts demonstrē fundamentālu kļūdu – ilūziju, ka ar pietiekami detalizētu specifikāciju var atrisināt jebkuru problēmu. Var, jā, bet problēma, ka šādas perfektas specifikācijas gana sarežģītiem risinājumiem reālajā dzīvē nekad nav iespējamas.
CERT .lv pārstāvis Varis Teivāns precīzi noformulēja problēmu: "Mēs veidojam valsts iepirkumus tā, ka mums ir jānodefinē katra absolūta prasība... Tas ir līdzīgi, kā es ietu pie ārsta un teiktu, kas man jāārstē, nevis ārsts man palīdz šo atrast."
Mūsdienīgā pieejā IT izstrāde ir gana fleksibla, lai jaunatklātu prasību vai problēmu gadījumā varētu pat kardināli mainīt risinājuma arhitektūru. Šajā pašā gadījumā viegli argumentēt, ka atpazīšana varēja notikt lokāli – tajā pašā datorā, kurš tika izmantots biļetenu skenēšanai, bez lielākas slodzes uz centrālo sistēmu, līdzīgi kā tika darīts iepriekš.
Protams, to grūti realizēt ūdenskrituma metodoloģijas pieejā. Tāpēc arī mūsdienu pasaulē vadošie IT uzņēmumi sen pārgājuši uz citādu iepirkumu modeli – nevis "zemākā cena fiksētām specifikācijām", bet "atbildīgais piegādātājs" (responsible vendor). Šajā modelī izvēlas partneri pēc kompetences un pieredzes, nevis cenas. Piegādātājs uzņemas atbildību par gala rezultātu, nevis par specifikāciju izpildi.
Un šeit lielākais jautājums – vai publiskā sektora organizācijas un iestādes spēj mainīt pieeju?
Ticu, ka varam, bet nepieciešams grūdiens kultūras maiņai, lai atbildību nenogrūžam konsultantiem, lai uzņemtos risku IT sistēmu un iepirkumu pieeju darīt citādāk nekā pēdējos divdesmit gados ierasts. Vēlēšanu nakts fiasko ir skaidrs signāls, kam jākalpo par šo grūdienu labām pārmaiņām.
Autors ir IT risinājumu eksperts, ZenomyTech SIA