Kristīne Jarinovska. Publicitātes foto.
Mirušu piemiņa ir būtiska Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās latviešu dzīvesziņas daļa. Apbedīšana daudzām tautām ir būtiska kultūras zīme. Agrāk eksistēja senču kulti. Ar kristīgās ticības izplatīšanos Baznīca cenšas iedzīvināt kristīgās ticības skatījumu uz nāvi un apbedīšanu. Kapusvētku tradīcija mums ir viens no dzīvākajām nemateriālās kultūras mantojuma veidiem. Līdz ar to nav jāpierāda, ka latviešiem kapiņi ir svarīgi.
Tiesiski šo izpratni nostiprināja arī Satversmes tiesa 2019. gada 5. marta spriedumā «Par Jūrmalas pilsētas domes 2014. gada 4. septembra saistošo noteikumu Nr. 27„Jūrmalas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas noteikumi” 18. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam». Satversmes tiesa norādīja tieši uz cilvēka cieņas pēc nāves ģenerālklauzulas saistību ar mūsu pamatlikuma ievadā nostiprināto latviešu dzīvesziņu: «Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijas kultūras kanonā, kas citstarp ir kultūras vērtību apkopojums, kā vērtība iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā, kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm». Kapsētu likuma projekta izveide un virzība Saeimā ir praktiskās šī sprieduma sekas. Īsi pēc Satversmes tiesas sprieduma tika izveidota Kapu biedrība, kas savos mērķos nosprauda Kapu likuma pieņemšanu un atbilstošās jomas normatīva regulējuma uzlabošanu, kā arī mirušo cieņas aizsardzību un kapu arhitektūras un kultūras pieminekļu aizsardzību, arhitektūras formu un kultūrvides aizsardzību kapos, taču likumu pilnībā izstrādāja Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija kā pašvaldību uzraudze.
Īpatni, ka kapu lietu pēc neatkarības atgūšanas neregulēja neviens likums. Līdz ar to kapu likumdošanas process ir inovācija mūsu parlamentāriešiem. Normatīvais regulējums nospiedošā vairākumā gadījumu tika atstāts pašvaldību ziņā. Starpkaru periodā kapsētu normas bija iekļautas 1937. gada 22. decembrī Ministru kabineta pieņemtajā Ārstniecības likumā («Valdības Vēstnesis», Nr. 294, 1937. gada 28. decembris). Apbedīšanas regulēšanai likumā paredzēja 8. daļas «Sanitārie noteikumi», ko ievadīja arī privātpersonu pienākumi lipīgu slimību apkarošanā, baku, tuberkulozes, lepras un venērisku slimību apkarošanas nodaļas, 8. nodaļa «Kapsētas». Likums vispārēji noteica, ka kapsētas var ierīkot ar Veselības departamenta atļauju triju veidu personas – sākotnējā publiskā persona jeb valsts, atvasināta publiska persona jeb pašvaldība, kā arī privātpersona tikai tajā gadījumā, ja šī privātpersona ir reliģiskas organizācijas draudze vai ja tā ir fiziska persona ģimenes kapsētām ārpus pilsētām. Komersantu veidoti kapi atļauti nebija. Ārstniecības likuma 161. pants paredzēja uzturēt latviešu dzīvesziņai raksturīgo meža kapu formu, kurā dominē dabisks mežs vai koku stādījumi, proti, likuma 161. pants noteica, ka pēc tam, kad kapsētas teritorija plānveidīgi sadalīta kapu vietās, grupās un ceļos ar taciņām, klaja zemes gabala gadījumā tas ar likuma spēku obligāti apstādāms ar krūmiem vai kokiem. Ārstniecības likums visumā bija orientēts uz mirušo cieņas aizsardzību, taču ir jāatzīst, ka sekularizācijas tendences negāja secen. Tā, piemēram, bija noteikts, ja pieraktā kapsētā ir pagājuši piecdesmit gadu no pēdējā miroņa apbedīšanas dienas, tad ar tautas labklājības ministra un iekšlietu ministra piekrišanu (jāatzīmē, ka tolaik jau labklājības ministra pienākumus pēc tautā iemīlētā Vladislava Rubuļa nāves pildīja tieslietu ministrs Hermanis Apsītis) slēgtas kapsētas var izlietot citiem nolūkiem, pārvietojot vēl uzglabājušos pieminekļus un kapu pieminekļus uz citu šim nolūkam rezervētu vietu vai kapsētu. Ar skumjām ir jāsecina, ka arī neatkarīgajā Latvijas Republikā starpkaru periodā vēl nebija nostiprinājusies mirušo cieņas aizsardzības tiesiskā izpratne un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības in situ prezumpcija tādā kvalitātē, lai neieviestu vispārēju kārtību, ka pēc 50 gadiem kapsētas drīkst nojaukt un krustus pārvest. Likums toreiz paredzēja maksu, nosakot, ka noteikumus par kapsētas lietošanu līdz ar taksi izdod kapsētas īpašnieks, taču pēc jau minētā 2019. gada Satversmes tiesas sprieduma, protams, pašvaldības kapsētām kapavietu nomas maksa vairs netiks paredzēta. Ugunsapbedīšanas regulēšanai paredzēja sevišķu likumu. Likuma 167. pants noteica, ka apbedīt aizgājējus kapličās, kapsētu pagrabos, velvēs un baznīcu pagrabos ārpus pilsētām ir atļauts tikai ar individuālu Veselības departamenta piekrišanu, taču diezgan ironiski, ka tikai pilsētās mirušos bija aizliegts apbedīt pirms nāves cēloni nav noteicis ārsts, taču laukos tas bija atļauts. 1939. gada pavasarī Viļa Gulbja vadītās Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments izveidoja paraugnoteikumus par pilsētu un lauku kapsētām, jo saskaņā ar Ārstniecības likumu uzraudzība pār kapsētām piekrita tieši šim departamentam. Departaments toreiz paraugnoteikumus izveidoja dažādus lauku un pilsētu kapsētām. Piemēram, lauku kapsētu lietošanas noteikumi paredzēja, ka katrā kapsētā var apglabāt tikai vienai ticības konfesijas piederīgos mirušos, taču citiem nepieciešama katrā atsevišķā gadījumā kapsētu pārvaldes atļauja. Noteikumos paredzēja regulēt kapsētas iekārtojumu, kapa vietas piešķiršanas kārtību, kā arī diennakts laiku kapsētas apmeklējumam. Noteikumi paredzēja, ka kapsētas pārzini izvēlās draudzes padome, taču pārvalde izvēlās kapsētas pārzini. Zīmīgi, ka ministrija paredzēja arī draudzes mācītāja esību pārvaldes personālsastāvā. Kapsētas pārzinim paraugnoteikumi paredzēja rūpēties par kārtību un tīrību, dot norādījumus apbedīto piederīgajiem. Paraugnoteikumos sīki ir detalizēti jautājumi arī par koku, krūmu, ziedu, soliņu, krustu, kapa pieminekļu un žogu veidošanu. Samērā strikti bija paredzēts, ka, ja piederīgie piecus gadus no vietas atstājuši kapa vietu nekoptu, tad kapsētas pārvalde, iepriekš izveidojot aktu un atzīmējot kapsētas plānā, uzdod kapsētas pārzinim tādu nekoptu kapa vietu nolīdzināt un apsēt ar zāli. Zīmīgi, ka daudzi šie jautājumi, piemēram, nekoptu kapa vietu aktēšana un atzīmēšana kapsētas plānā, ir aktuāli tieši tāpat pēc gandrīz deviņdesmit gadiem.
Kapsētu likums parlamentā ceturtdien, 19. novembrī tiks izskatīts 2. lasījumā. Likums aptver daudzas praktiskas lietas, taču šķiet, ka sabiedrībai būtiski ir laika posmā starp 2. lasījumu, priekšlikumu iesniegšanu 3. lasījumam un likuma pieņemšanu galīgajā lasījumā debatēt par tām jaunām normām, kas skar šīs trīs Satversmes tiesas spriedumā minētās vērtības – cilvēka cieņas aizsardzību pēc nāves, kultūras un reliģijas tradīcijas, kā arī kultūrvēstures mantojumu. Līdz ar to šajā viedokļrakstā nepretendēju uz likuma visaptverošu juridisku analīzi, bet gan vēlos izcelt ētisku, vērtību, cieņas, morāles un kultūras jautājumu normatīvo nostiprināšanu, par ko aicinu veikt plašāku diskusiju Latvijas sabiedrībā.
Vispirms divas praktiskas atkāpes. Pirmā. Likumprojekta izskatīšanas gaitā iezīmējas skaidra izpratne, ka kapsētu jautājums galvaspilsētā (Rīgai šeit līdzīgas vēl dažas pašvaldības) atšķiras no vairuma citu pilsētu un novadu. Īsumā – Rīgā brīvu kapavietu ir maz. Reģionos šādas problēma nav izteikta. Līdz ar to likumdevējs 2. lasījumā ir mēģinājis līdzsvarot regulējumu Rīgas situācijai un pārējai Latvijai, kas ir izdevies ar mainīgām sekmēm, jo visasākās viedokļu sadursmes tautas priekšstāvjiem, ministriju pārstāvjiem un ekspertiem bijušas lietā par to, cik daudz, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, deleģējams pašvaldību saistošajiem noteikumiem un vai apbedīšanas tiesību unifikācija nacionālā līmenī būtu «Prokrusta gulta», vai lietderīga harmonizācija. Otrā. Latvijas Republikā eksistē privātas kapsētas, kas vēsturiski ir reliģisku organizāciju kapi, piemēram, kapsētu zeme, kura pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas draudzei vai Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, taču perspektīvā uzņēmēji vēlās veidot arī privātas sekulārās kapsētas. Līdz ar to sadurās nākotnes uzņēmēju interese šajā perspektīvi pelnošajā komercdarbības jomā uz maksimāli deregulētu vidi ar valsts pienākumu nodrošināt mirušo cieņas aizsardzību, kultūrvēsturiskās vērtības un iespēju pašvaldībai uzņēmējdarbības maksātnespējas gadījumā pārņemt kapsētu publiskā sektora pārvaldījumā. Šīs divas dimensijas, kas akcentē atšķirības starp galvaspilsētu un novadiem, kā arī analizē jautājumu, cik līdzīgam jābūt normatīvajam ietvaram publiskajām un privātajām kapsētām, lielā apjomā ietekmēja diskusijas likuma 2. lasījumam. Īsumā, ja salīdzinām ar Ministru kabineta iesniegto likumprojektu, Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija 2. lasījumam paredz lielāku lomu pašvaldību normatīvajiem aktiem un mazliet lielāku vienlīdzību starp privāto kapsētu īpašniekiem un pašvaldības kapsētu iestādēm, nekā paredzēja Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas izveidotās sākotnējās leģistiskās ieceres.
Pirmais jautājums, ko varu izvirzīt par esošo likumu, ir jautājums par Civillikuma 51. pantā nostiprināto tradicionālo Latvijas Republikas reliģiju un tradicionālo kristīgo konfesiju lomu kapos. Šis likums paredz, ka tradicionālas Latvijā ir Svētās Romas katoļu Baznīcas, evaņģēliski luteriskās baznīcas, pareizticīgo (neminot, vai tikai Austrumu ortodoksālā vai arī Orientālā ortodoksālā), vecticībnieku (neminot denominācijas), baptistu, metodistu un septītās dienas adventistu kristīgas konfesijas, kā arī dievturu un Mozus ticīgo (jūdaistu) reliģijas. Ja, teiksim, 1939. gada paraugnoteikumos bija paredzēts, ka kapsētas pārvaldē ir mācītājs, tad salīdzinājumam jānorāda, ka, piemēram, jau spēku zaudējušajos 2015. gada 28. aprīļa «Rīgas valstspilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošajos noteikumu» 37. punktā kapsētas pārzinim, pamatojoties uz reliģiskās organizācijas garīgā personāla, piemēram, arhibīskapa, mācītāja, priestera, rabīna, lūgumu, bija tiesības noteikt īpašus nosacījumus apbedīšanas kārtībai kapsētā, ņemot vērā attiecīgās reliģiskās organizācijas mācību un dogmatiku, kā arī kulta tradīcijas, turklāt tas ir pārņemts arī spēkā esošajos 2023. gada 18. oktobra noteikumos. 2. lasījumam sagatavotā Kapsētu likuma redakcija pat nenosaka tik daudz. Kapsētas Latvijas Republikā bieži ir veidojušās kā draudžu kapsētas. Konkrētās reliģiskās konfesijas apbedījumu dogmatiskās tradīcijas ir ne tikai ticības lieta, bet arī kapsētas vizuālās semantikas un mazās arhitektūras formu valodas kultūras mantojuma ansambļa jautājums. Bieži vien sākotnēji pilnīgi vienādos gadījumos šobrīd ir atšķirīgas tiesiskās situācijas. Eksistē kapu dievnami, kas ir konfesijas reliģiskās organizācijas īpašums, eksistē konsekrētas kapu baznīciņas, kas ir publiskas personas īpašums. Daudzi kādreizējie draudžu kapi tagad ir pašvaldības nekustamais īpašums, daži draudžu kapi ir reliģisko organizāciju privātīpašums. Jāatzīst, ka uz 2. lasījumu sagatavotais likumprojekts šos jautājumus delikāti apiet, taču esmu pārliecināta, ka tie ir jārisina, jo jau šobrīd redzamas dažādu cilvēka tiesību, tajā skaitā uz reliģiskās pārliecības brīvību, sadursmes, kā arī ir redzams, ka virkne konfesijai raksturīgo veidolu būtībā, ja skatās sekulāri, ir attiecināmi uz kultūrvēsturisko ansambli un vērtīgu, pat unikālu pilsētbūvniecisko ainavu saglabāšanu. Otrajam lasījumam komisijas atbalstītajā redakcijā vārdus «ticība» vai «reliģisks» mēs neatrodam, šādus priekšlikumus nebija iesnieguši arī deputāti. Likumprojekta 4. panta pirmās daļas 4. punkts komisijas piedāvātajā redakcijā tikai paredz, ka pašvaldība nodrošina to, ka kapsētas teritorijā izvietojamas norādes uz kulta ēkām, bet šā panta otrā daļa paredz, ka kapsētā esošo kulta ēku un citu koplietošanas objektu, ja tādi ir, izmantošanas kārtību nosaka pašvaldības dome saistošajos noteikumos. Šeit rodas vairākas risināmas lietas. Ja kapsētā esošā kulta ēka nepieder pašvaldībai, kā atvasināta publiska persona var ar saistošajiem noteikumiem regulēt kulta darbības tajā? Pat, ja pašvaldībai pieder kulta ēka, kas, piemēram, ir konsekrēts konkrētas tradicionālās reliģiskās kristīgās konfesijas dievnams, vai nav nepieciešamas kādas likuma normas, kas vispārīgi regulētu to, kā pašvaldība var noteikt normas iesvētīta Dieva nama lietošanai?
Cilvēka cieņa. Aizgājēju cieņa cieši saistīta ar aizgājēju piemiņu. Piemiņai ir materiālas un nemateriālas formas. Vispirms par materiālo formu. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā tika diskutēts par kapavietām ievērojamiem cilvēkiem. Es proponētu mazliet plašāk, ka valsts uzdevums būtu saglabāt piemiņu materiālā un nemateriālā formā visiem tiem, kuriem kapsētās šī piemiņa kapu uzrakstu veidā ir saglabājusies līdz mūsdienām. Katra mazākā kapu plāksnīte un maziņš ķeta krustiņš agri aizgājušam bērniņam ir kāda ilga vai īsa dzīve, kuru šajā saulē palicēji ir uzskatījuši par mīļu, sev tuvu, maigu jūtu vērtīgu, lai pieminētu un iemūžinātu. Es nevaru apgalvot, ka no manas izpratnes par kristīgajām vērtībām izrietētu, ka Raiņa vai Jāņa Čakstes piemiņa, kas neapšaubāmi ir svarīga nacionālā valstī, pēc būtības atšķiras no mums pavisam nezināmas divgadīga meitenītes piemiņas, kam sen mirušie vecāki ir uzlikuši viņas mūža zīmi atdusas vietā pirms simt piecdesmit gadiem. Cilvēka cieņa tāpēc arī ir attiecināma uz visiem. Mirušu personu piemiņa tuvinieku, līdzcilvēku vai citu sabiedrības locekļu acīs nedrīkstētu būt saistīta tikai ar tā radinieka, tuvinieka vai citas fiziskas personas, kas sākotnēji vai vēlāk uzņēmies kapavietas turētāja pienākumus, izvēli, darbību, bezdarbību, novārtā atstātiem pienākumiem vai citu rīcību. Citiem vārdiem sakot – pieminētāju vienmēr ir vairāk par to vienu, kas ir uzņēmies kapavietas kopšanu tiesiski ar līgumu. Otrajam lasījumam komisijā atbalstītā likumprojekta redakcija 5. panta pirmajā daļā paredz, ka kapsētu apsaimnieko pašvaldība vai tās pilnvarota persona, kā arī panta otrās daļas 3. punktā nosaka, ka apsaimniekotājam ir pienākums kopt atbilstoši pašvaldības noteiktajai kārtībai bezpiederīgo mirušo kapavietas, kā arī kapavietas, kuru izmantošanas tiesības kapavietas turētājam ir atņemtas kapavietas nekopšanas dēļ. Teorētiski šī norma nenosaka termiņu, cik ilgi pašvaldībai ir jākopj kapavietas, kuru izmantošanas tiesības turētājam ir atņemtas, taču praksē nereti ir novērots, ka «aktēto», nekopto, atņemto kapavietu un to kapavietu, par kuru turēšanu kādu iemeslu dēļ tuvinieki nekad nav noslēguši līgumu, dažu pilsētu kapsētās top jauni apbedījumi. Šāds fenomens laika periodā pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ir skāris gan reliģisko organizāciju īpašumā esošās kapsētas, gan arī pašvaldības kapsētas. Mēs katrs esam kādreiz bijuši liecinieki, ka kādreizējo laiku pieminekļi un krusti «pārvietojas» kapsētas teritorijā, dodot vietu jauniem virsapbedījumiem šajā vietā. Rodas jautājums, vai visi likumdošanas procesā iesaistītie ir izpratuši likumprojekta 5. panta otrās daļas 3. punkta paredzēto normu tā, ka pašvaldība mūžīgi kops kapavietas, kuru turēšanas tiesības ir atņemtas. Sliecos minēt, ka nē. Šis ir pirmais nerisinātais jautājums par kapavietu labiekārtojuma elementiem, kas būtībā ir mazās arhitektūras formas. Laikam ritot, mēs pašsaprotami pieļaujam, ka mainās augi, soliņi, apmales un citi labiekārtojuma elementi. Vai tikpat pašsaprotama un atbilstoša latviešu tautas dzīvesziņai un Satversmes ievadā iekļautajām kristīgajām vērtībām ir plāksnītes ar te aizgājēja, kura mirstīgās atliekas dus konkrētajā vietā, vārdu, uzvārdu un dzīves gadiem novākšana, utilizēšana vai iznīcināšana par labu jauniem apbedījumiem un jaunākajam kapavietas «iemītniekam»? Ja arī divdesmit pirmajā gadsimtā kādu iemeslu dēļ, kas var būt gan kari, gan slimības, gan citas no brīvas ļaužu gribas neatkarīgas lietas, nav saglabājušies fiziskas personas pēcnācēji, kas koptu attiecīgo kopiņu, taču ir saglabājusies sendienās likta piemiņa krusta, plāksnes vai pieminekļa veidā, vai kristīgas un vispārcilvēciskas ētiskas vērtības mums tomēr neuzliek pienākumus, lai līdztekus jaunā virsapbedījuma, ko likums atļauj, piemineklim šajā vietā jaunajam vietas turētājam neuzliktu par pienākumu saglabāt arī reiz dzīvojušo cilvēku piemiņas objektu? Piemiņai un atmiņai par cilvēku ir arī nemateriāla forma. Likumprojekta apspriešanas gaitā izskanēja, ka elementāra cilvēka cieņa vismaz prasītu, lai attālāki radinieki, darbabiedri, draugi, paziņas vai jebkurš sabiedrības loceklis varētu jebkurā kapsētā – gan publiskā, gan privātā – atrast vietu, kurā konkrētā fiziskā persona ir apbedīta. Tas paredzētu gan visu kapsētu digitalizāciju, arī jaunveidojamo un arī esošo privātpersonu kapsētās, kā arī visu datu nodošanu pašvaldībām publiskošanai. Šobrīd daudzas pilsētas ir iesākušas digitalizāciju, diemžēl šīs kartes ir nepilnīgas pat no dabā sastopamajiem un citur esošajiem datiem, taču, ja tuvākajos gados netiks veikta pilnīgāka aizgājēju atdusas vietu inventarizācija, ko var noskaidrot tajā skaitā no dzīvajiem tuviniekiem, tad daudzus datus jau pēc desmit gadiem būs gandrīz neiespējami uzzināt. Likuma 6. panta pirmā daļa paredz pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistru, kurā ietver kapavietu numerāciju, un izvietojuma shēma, kā arī apbedījuma veidu katrā kapavietā, mirušā vārdu, uzvārdu, personas kodu (ja tāds ir), dzimšanas un miršanas datumu un vietu, miršanas apliecības izsniegšanas datumu un numuru, kā arī apbedīšanas datumu, kapavietas turētāja vārdu, uzvārdu, personas kodu un citus datus. Starp citu, šī norma diezgan skaidri nosaka, ka šobrīd likumdevēja ieskatā par pašvaldības zemes īpašumā esošas kapavietas turētāju var būt tikai fiziska persona, kaut arī likumprojekta 7. panta astotā daļa komisijas piedāvātajā redakcijā paredz, ka kapavietas turētājam ir tiesības iesniegt pašvaldībai motivētu iesniegumu par kapavietas izmantošanas tiesību nodošanu viņa laulātajam, radiniekam, personai, ar kuru kapavietas turētājs dzīvo vienā mājsaimniecībā, vai arī citai personai. Proti, 7. panta astotās daļas piedāvātā redakcija atsevišķi ņemta formāli principā neaprobežo iespēju norādīt jebkuru personu kā nākamo kapavietas turētāju – gan fizisku personu, gan juridisku personu, tātad arī biedrību, nodibinājumu, reliģisku organizāciju, politisku organizāciju vai partiju apvienību, kapitālsabiedrību vai cita veida komercsabiedrību, kas ir juridiska persona, un tā tālāk. Jautājumā par mirušā cilvēka nemateriālo, virtuālo piemiņu jānorāda, ka jau 2. pantā nospraustais likuma mērķis un darbības joma panta ceturtajā daļā nosaka, ka pienākums aktualizēt Fizisko personu reģistrā ziņas par mirušo personu apbedīšanu vai kremāciju attiecas uz visiem publisko un privāto kapsētu īpašniekiem, kā arī ugunsapbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, turklāt komisija tās redakcijā atbalstīja deputāta Andreja Ceļapītera priekšlikumu, ka, ja pašvaldībā ir izveidota privāta kapsēta, tās īpašnieks sniedz šā likuma 6. pantā minēto informāciju pašvaldībai publiskošanai pašvaldības apbedījumu reģistrā. Komisija neatbalstīja deputāta Jāņa Vucāna ierosinājumu, ka pašvaldība izveido pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistru divu gadu laikā no likuma spēkā stāšanās, bet Pārejas noteikumos piedāvā regulēt, ka pašvaldībām šāds pienākums ir četru gadu laikā no šā likuma spēkā stāšanās, kas praksē varētu nozīmēt 2030. gada vasaru. Ievērojot lielo informācijas apjomu un ētisko maksimu, lai šajā gadījumā sarežģīti apkopojamie dati būtu iespējami precīzi, 2030. gads ir reālistisks, nepieciešams termiņš, taču sabiedrībai būtu nepieciešams uzraudzīt, lai šis darbs patiešām notiek, lai visās pašvaldībās notiktu visu kapsētu apzināšana, digitalizācija, izpēte un aprakstīšana, nevis pēc četriem gadiem pavasarī Latvijas Pašvaldību savienība rosinātu termiņa pagarināšanu vēl uz četriem gadiem. Uzskatu, ka sabiedrības kristīgs un morāls pienākums ir iespējami personālijās apzināt arī tās visjaunāko laiku kapsētas, kuras šobrīd ir slēgtas vai kuras kā kapsētas nefunkcionē. Daudzi kapi laika gaitā ir kļuvuši par parka vai meža daļu, tajā varbūt vēl ir atsevišķi krusti, pieminekļi vai macevas, stēlas, obeliski vai oheli.
Tradīcijas. Umberto Eko rakstīja, ka jebkura apdzīvota vieta ir kultūras parādība. Šādā izpratnē arī kapsēta ir apdzīvota vieta, jo, sekulāri raugoties, to apdzīvo tikai dzīvie, proti, mēs, kuru miesas tur vēl neatdusas. Arī gadījumos, kad starp realitāti un mūsu sajūtām nav domu, cilvēks apdzīvotās vietas telpu nošķir no neskartas dabas pamatnes kā kultūras, vizuālo kodu un noteiktas ideju sistēmas telpu. Eko («La struttura assente. Introduzione alla ricerca semiologica», Bompiani, Milano, Nuovi saggi italiani, 1968) rāda stāstu par kultūru kā zīmju sistēmu kopumu, kurā arī apdzīvota vieta tiek interpretēta kā semiotiska struktūra, viņš ieviesa ideju par trūkstošo struktūru, kas ir darba titulā, kas veidojas interpretācijas procesā. Arhitektūra, kā arī tās daļa pilsētbūvniecība, kas ietver teritoriju plānojumu, nav tikai funkcionāls objekts, bet arī stāsts par varu, reliģiju, ekonomiku un tautas identitāti. Apdzīvotas vietas vide ir piesātināta ar optiskiem signāliem, kas funkcionē kā valoda, proti, denotācijas praktiskā funkcija, bet konotācijas – reliģiskais, kultūras vai ideoloģiskais vēstījums. Tas nozīmē, ka vienlaikus viens objekts ir gan arhitektūras un lietišķās mākslas estētisks artefakts, gan simbols, gan sociāls statuss, gan saimniecisks instruments, gan arī tautas kultūras patības prakse. Latviešu tautas meža kapsētā struktūra nav uzspiesta monumentālā simetrijā, bet bieži ir organiski ieausta sila, birztalas vai pat gāršas ainavā, tā darbojas caur koku rindām kā mūžīgā tempļa robežzīmēm, tempļa, kur stumbru lomu antīkajā pasaulē aizstāja klasiskās mūra kolonas, latviešu kapsētā funkcionāli īsteno šīs «protokolonas» jeb dzīvie koki. Celiņu tīkls ir orientācijas kods, kapavietu kompozīcija ir dzimtas un ģimenes zīme, šī struktūra šķiet «dabiska», lai arī tajā ir ieausti visi Rietumu kultūras elementi kā krusts, kas konotē apbedījumu, bet denotē pestīšanas cerību, granīta plāksne konotē aizgājēja vārdu, bet denotē stabilitāti un latviešu laukakmeņu mūžību, mūžzaļie augi konotē robežas, bet denotē nemirstību. Lai raksturotu atšķirīgo, salīdzinājums ar Perlašēza kapsētu uzreiz it kā izceļ latviešu kapu kultūras tuvumu Eko «iztrūkstošās struktūras» jēdzienam, jo Parīzes kapsētā šis optiskais piesātinājums ir augstāks, struktūra ir eksponēta un racionāli vizuāli artikulēta. Meža, stumbru, latviešu dzimtas, ģimenes, ģenealoģiskuma savstarpējās atsauces, lai arī realitātē ir jauno laiku vēstures fenomens, tomēr ir vizuāli seniskākas par franču metropoles individuālismu, fragmentētību, intertekstualitāti, kas neļauj to lēno, mierīgo un kontemplatīvo sajūtu gammu, kas ir latviešu kapos. Viensētas dzimtas kapos, skrajciemos un lauku mežu kapsētās šī kompozīcija nereti ir dabiska, taču, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, kad veidojam jaunas kapsētas, nepieciešams profesionāls pilsētplānotāja, apjomu arhitekta un ainavu arhitekta darbs, kura nepieciešamība šai apdzīvotas vietas daļai ir nosakāma ar likumu. Tāpēc kapsētu materiālo tradīciju jomā tik būtisks ir ilggadējā kultūras mantojuma eksperta Jura Dambja ieguldījums darba grupas darbā un priekšlikums Kapsētu likuma otrā lasījuma redakcijām. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija piedāvā Pārejas noteikumos noteikt, ka Kultūras ministrija izstrādā Latvijas kultūrvēsturiskajās tradīcijās balstītas kapsētu veidošanas vadlīnijas. Manuprāt, šajā gadījumā pareizāk būtu veidot Ministru kabineta ieteikumus, taču šādas normas esība ir vairāk kā nekas, vairāk nekā likuma līmeņa regulējuma neesība, kas kapiņos gāja uzvaras gājienu vismaz 35 gadus, atstājot kapsētu pilsētbūvniecisko struktūru tikai pašvaldības teritorijas plānojumam un katra pilsētas vai novada vadītāja un publiskā sektora arhitekta sirdsapziņai. Varētu piezīmēt, ka Kultūras ministrija komisijas sēdē šo pienākumu neuzņēmās ar entuziasmu. Kā būtisku Dambja kunga pienesumu es vēlētos uzsvērt likumprojekta 3. panta otro daļu, kas tagad paredz, ka kapsētas izveidošanai vai būtiskai paplašināšanai izstrādā projektu vai arhitektoniskā risinājuma koncepciju (kas nav būvprojekts), kurā atspoguļo arhitektoniski telpiskā izveidojuma pamatideju, plānojumu, apzaļumojuma sistēmu, būvju arhitektoniskos risinājumus, ja nepieciešams, un galvenos vides iekārtojuma elementus. Šis bija ļoti nepieciešams regulējums, lai jaunās kapsētas turpinātu latviešu meža kapu kultūras tradīcijas ar zināmu vizuālo ritmu un telpisko valodu. Panta trešā daļa paredzēs, ka kapsētas projekta vai tās arhitektoniskā risinājuma koncepcijas izstrādē ievēro kultūrvēsturiskās tradīcijas Latvijā un nodrošina konkrētās vietas ainaviskās vērtības saglabāšanu. Projekts paredz, ka likuma mērķis ir nodrošināt kultūrvēsturiskajām tradīcijām Latvijā atbilstošu pašvaldību kapsētu izveidošanas un uzturēšanas, kā arī kapavietas piešķiršanas kārtību, ievērojot ikviena cilvēka tiesības uz kapavietu un cieņpilnu attieksmi pēc nāves. Diemžēl, man nesaprotamu iemeslu dēļ netika atbalstīts priekšlikums šo normu saistīt ar Latvijas Republikas Satversmes ievadu un precīzi, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā ietverto spriedumu loģiskajai ķēdei noteikt, ka likuma mērķis ir nodrošināt minēto ne tikai atbilstoši kultūrvēsturiskajām tradīcijām, bet arī Latvijas identitātei, ko veido latviskā dzīvesziņa, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Manuprāt, tieši kapu tradīcijās latviskās dzīvesziņas un kristīgo vērtību uzsvēršanai ar likumu normu ir īstā vieta, šīs komplimentārās identitātes daļas veido latvieša pašapziņu un vizuālās telpas harmoniska atbilstība šajās sakrālajās vietās šiem principiem uzlabotu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes nemateriālos aspektus.
Kultūrvēsturiskais mantojums. Akmens, metāla vai bioloģiskajam kapavietas iekārtojumam ir gan mūsu pierastā praktiskā nozīme, gan vieta mūsu kopējā cilvēka veidotajā pilsētbūvnieciskajā ansamblī. Paliekošās, nebioloģiskās kapavietas labiekārtojuma lietas būtībā ir mazās arhitektūras formas. Kapavietas labiekārtojuma elementiem ir raksturīgas daudzas semantisko un sintaktisko vizuālo kodu iezīmes. Simboliskie kodi ir saistīti ar kapu pieminekļa mērķi, dekoratīvām nozīmēm un kopā veido vienu sintagmu. Atšķirībā no valodas arhitektūras apzīmējamais ir ārpus iepriekš nostiprinātas zīmes koda, un nereti kods ir speciāli jāizvēlas un jāpiemēro. Kapu mazās arhitektūras formas ir gan reliģiski objekti, gan arī sekulāri, bet visi tie ir sabiedriskas un etniskas pašidentifikācijas veidošanas un reprezentācijas elementi. Šādā izpratnē mūsu kapu materiālā kultūra ir gan kultūrtelpas veidotāja, gan kultūrtelpas pazīme un latviskā dzīvesziņa plašākā nozīmē. Šis kultūrtelpas jēdziens ir plašāks par šaurāko kultūrvēsturiskā mantojuma jēdzienu, kādu to saprotam likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» kontekstā. Tas, protams, nekā neizslēdz, ka nekustamie kultūras pieminekļi ir arī atsevišķas apbedījumu vietas, taču jēdziens «kapu kultūra» neapšaubāmi ir plašāks nekā vietējas, reģionālas vai valsts nozīmes kultūras pieminekļa jēdziens. Likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 3. panta pirmā daļa paredz, ka kultūras pieminekļus ir aizliegts iznīcināt, bojāt vai apgānīt, taču Krimināllikuma 228. panta trešā daļa paredz aizliegumu nodarīt kaitējumu jebkuram kapa piemineklim, proti, saskaņā ar šā likuma 7. panta ceturto daļu kā smagu noziegumu soda arī par jebkura kapa pieminekļa nolaupīšanu. Līdzīgi kā jebkurā sabiedriskās dzīves jomā lietišķās mākslas izstrādājumi var veidot unikālu vai atkārtotu vides ansambli, kas ir šajā gadījumā dzīvo cilvēku dzīves vides elements. Latviešu dzīvesziņā kapsētas ir šāds īpašs ansamblis, nereti ar savu vizuālo tradīciju, būvmākslas un lietišķās mākslas diktētu ritmu un iekšējas harmonijas izjūtu. Kapu vide ir aizsargājama arī tad, ja katrs atsevišķais mākslinieciskais objekts, ko veidojis tēlnieks vai akmeņkalis, nesasniedz līmeni, lai to atzītu par vietējās nozīmes kultūras pieminekli. Vēl vairāk – mirušā cilvēka cieņa un kapavietas labiekārtojuma mākslinieciski elementi veido zināmu telpisku un sociālu simbiozi, kuru šajā sintēzē mēs kā latvieši intuitīvi uztveram kā aizsargājamu un vērtīgu. Nav šaubu, ka likumdevējam nav pārāk sīki jāiejaucas katra ģimenes kapu mākslinieciskajā izaugsmē, taču arī šajā gadījumā atklāts ir jautājums par tūkstošiem kapavietu, kurām ir sava laikmeta, vērtības un piemiņas iezīmes, taču vairs nav konkrēta kopēja. Piedāvātajā otrā lasījuma redakcijā šo jautājumu par kultūrvēsturiski un mākslinieciski vērtīgajām kapavietām ir atbildīgās komisijas ieskatā iespējams risināt ar 10. panta septītās daļas normu, kas paredz, kam, ja nekoptajā kapavietā atrodas piemineklis vai citi kapavietas iekārtojuma elementi ar konstatējamu kultūrvēsturisku vērtību, pašvaldība pirms lēmuma pieņemšanas par kapavietas lietošanas tiesību atņemšanu konsultējas ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Atklāti un godīgi es gribētu kritizēt šo normu, kas manā ieskatā nedod vispār nekādu risinājumu kompleksai problēmai. Jau noskaidrojām, ka teorētiski likumprojekta 5. panta otrās daļas 3. punkts uzliek pienākumu apsaimniekotājam kopt atbilstoši pašvaldības noteiktajai kārtībai kapavietas, kuru izmantošanas tiesības kapavietas turētājam ir atņemtas kapavietas nekopšanas dēļ, šī norma teorētiski neļauj apsaimniekotājam veikt rīcību, kas būtu pretrunā Krimināllikuma 228. panta trešajai daļai, un nolaupīt kapa pieminekli, vienalga vai tam ir vai nav konstatējama kultūrvēsturiska vērtība. Normas hipotēze par «konstatējamu kultūrvēsturisku vērtību» ietver ģenerāklauzulu. Piemēram, Rīgas domes 2024. gada 12. jūnija saistošo noteikumu Nr. RD-24-272-sn «Par kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanu vēsturiskām būvēm un vēsturiskiem apstādījumiem», kas regulē kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanas kārtību vēsturiskām būvēm, kas nav iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, 2.1. apakšpunkts definē kultūrvēsturisko vērtību kā pazīmju kopumu, kas piemīt konkrētiem arhitektūras objektiem un pilsētas plānojuma elementiem ar izteiktu vēsturisko, māksliniecisko un kultūras nozīmi, kā arī pašos noteikumos skrupulozi apraksta kultūrvēsturiskos kritērijus, kuru ietvaros ir arī būvniecības periods, stilistika, autorība, arhitektoniskā un mākslinieciskā unikalitāte, atbilstība konkrētā stila iezīmēm, stilistiskā tīrība, oriģinālās substances saglabātības pakāpe kultūrvēsturiskām, sabiedriskām un sociālām vērtībām un pilsētbūvnieciskā iederība. Ja ar piedāvātā likumprojekta 10. panta septītās daļas normu paredzēts, ka pašvaldība veic šo analīzi pirms kapavietas lietošanas tiesību atņemšanas, tad ir skaidrs, ka pašvaldības rīcībā jāizveido nodarbinātu lietpratēju loks, kas katrā konkrētajā gadījumā kapavietas materiālo inventāru analizētu. Ja šāda īpaša struktūrvienība ar lietpratējiem netiek izveidota, tad, vai nu jāpieņem, ka kultūrvēsturisko vērtību noteiks apsaimniekotāja darbinieks, kuram nav kompetences, zināšanu un prasmju šādu vērtību noteikt, vai arī jāprezumē, ka par visām nekoptajām kapavietām pašvaldība vērsīsies Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, kas, protams, būtu absurds. Ja pašvaldība arī noteiktu katras individuālās nekoptās kapavietas kultūrvēsturisko konstatējamo vērtību pareizi, tad rodas jautājums, vai Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei ir administratīvā kapacitāte tuvākajos gados izvērtēt visas nekoptās kapavietas, kurās ir kultūrvēsturiskas vērtības, kas nav iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Daži skaitļi. Latvijā šobrīd pārvaldes kompetencē esošajā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā 2026. gadā ir iekļauti apmēram 9527 objekti, tostarp arī arheoloģijas, arhitektūras, industriālie, mākslas pieminekļi un vēsturisko notikumu vietas. Šis pieminekļu saraksts ir daudzu gadu desmitu ekspertu darbs. Dažādi lietpratēji prezumē, ka šajā sarakstā būtu jābūt 25 līdz 35 tūkstošiem objektu, taču tas nav šīs sarunas temats. Ja daudzu gadu desmitu garumā sarakstā ir iekļauti 9257 objekti, tad kā praktiski, ar kādiem resursiem mantojuma pārvalde varēs apstrādāt kapa pieminekļu apjomu visās pašvaldībās? Valsts kontrole ziņojumā «Kapsētu saimniecība Latvijā» min, ka lielākā kapsētu informācijas digitalizētāja komersanta vietnē tīmeklī ir publiski pieejama informācija par iekļautām 192 kapsētām jeb 11% no vairāk nekā 1742 kapsētām Latvijā. Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūras vietvārdu datu bāze ietver 3524 objektus, kuru nosaukums ietver vārdu «kapi» un vēl 691 objektu ar vārdu «kapsēta». Kopā 3945 objekti. Latviešu tautā nav eksistējusi tradīcija vārdu «kapi» piešķirt ezeram, strautam, dzīvojamai ēkai, ceļam vai citam elementam, kas nav kapi. Tātad vietvārdos ietvertās apbedījumu vietas vien ir ap četriem tūkstošiem. Ja pat pieņem, ka katrā vidēji ir tikai desmit nekoptas «konstatējamas kultūrvēsturiskas vērtības», tad pašvaldībām būtu jāvēršas mantojuma pārvaldē ap četrdesmit tūkstošu reižu. Vai arī jāignorē likuma prasība, ko mēs uzreiz noraidām. Visbeidzot, vēršanās mantojuma pārvaldē nekādi nerisina to, ko darīt ar nekoptu kapavietu, kas ir kultūrvēsturiska vērtība. Šī konsultēšanās piedāvātajā normā pašvaldībai, apsaimniekotājam un kapavietas turētājam neparedz konkrētus pienākumus. Šajā ziņā dotu priekšroku 61. priekšlikumam par jauna panta izveidi, kas paredzēja, ka, ja pašvaldība lemj par kapavietas atņemšanu, tad jāpārbauda, vai tai vai arī tā aprīkojumam ir vēsturiska, arhitektoniska vai mākslinieciska vērtība, bet ja šā panta pirmajā daļā minēto vērtību var konstatēt, tad pašvaldībai un jaunajam kapavietas turētājam šī vērtība ir jāsaglabā. Arī šī norma nav ideāla, jo paredz vērtības pārbaudi, taču būtiskākais ir, ka tādējādi regulētu nevis vienkārši nekoptās, bet jau atņemtās kapavietas, kā arī uzliktu skaidru pienākumu jaunajam kapavietas turētājam. Kāpēc vispār kultūrvēsturiskas vērtības saistāmas tieši ar atņemšanu un jaunu turētāju? Jo tāda ir prakse, ka kapavietas atņem. Likumprojekta 5. panta otrās daļas 2. punkts paredz apsaimniekotāja pienākumu kontrolēt kapavietu uzturēšanu un uzskaitīt nekoptās kapavietas. Likuma 6. panta otrās daļas 3. punkts paredz, ka Pašvaldība par katru kapsētu publicē savā oficiālajā tīmekļvietnē šādu pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā esošu informāciju par kapsētām, kas atzītas par nekoptām. Komisijas atbalstītā redakcijā likuma 11. panta pirmajai, otrajai un trešajai daļai apsaimniekotājs siltajā gada periodā apseko kapavietas un informē pašvaldību par ilgstoši nekoptām kapavietām, bet pašvaldība, pamatojoties uz šīm ziņām, atzīst kapavietu par nekoptu un informē turētāju, turklāt pašvaldība var lemt par kapavietas izmantošanas tiesību atņemšanu kapavietas turētājam, ja kapavieta netiek sakopta triju gadu laikā no šā panta otrajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas. Kā aprādīts, iepriekš starpkaru periodā Iekšlietu ministrija ieteica šeit piecu gadu termiņu. Atslēgas jautājums ir piedāvātā 11. panta piektā daļa, kas paredz, ka pašvaldība pēc šā panta trešajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas var lemt par kapavietas izmantošanas tiesību atjaunošanu kapavietas turētājam vai piešķiršanu citai personai. Likumdevējam šajā gadījumā ir jāizšķir pēc būtības ētisks, ar kristīgo ticību, reliģisko pārliecību un mirušo cilvēka cieņu saistīts jautājums, kas ir saistīts arī ar kapsētas kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, ko īsi var formulēt – «vai vecie krusti un vecie pieminekļi ir jāsaglabā». Kapakmeņu vai krustu vizuālo objektu jaunradē ir daudz arhitektūrai raksturīgu kodu, ietverot jēgas, tonālos, ikonogrāfiskos, dailes, stila, retoriskus un tā tālāk. Uztverot atpazīstamas zīmes, skatītājs noskaņo uztveri uz noteiktu sistēmu. Zināmā mērā mēs varētu retoriski jautāt, vai, piemēram, Svētās Romas katoļu Baznīcas lajiem vai Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas piederīgajiem ticīgajiem ir vai nav tiesības uz konfesijai raksturīgu ainavu, konfesionāliem kultūras artefaktiem savas ģimenes konfesionālajos kapos, kur kultūrvēsturiskās mazās arhitektūras formās konotē svētītas zemes sakralitāti vizuālā kodā? Personiski es sliecos uz viedokli, ka jāsaglabā visi piemiņas elementi, kas ietver personvārdus kapavietas atņemšanas gadījumā. Piemēram, kad iesvēta katoļu kapsētu, priesteris lūdzas par to kā par miera un cerības vietu, par to, lai mirušo miesas augšāmceltos nemirstībai Kristus otrreizējā atnākšanā Pastarajā dienā, taču dzīva cilvēka esībai katoļu kapsētā manā izpratnē ir trīs uzdevumi, no kā tikai divi ir saistīti ar mirušajiem, proti, cieņa miruša cilvēka mirstīgajām atliekām, kas dzīves laikā bija Svētā Gara nams, un lūgšanas par dvēselēm, bet trešais ceļš ir paša dzīvā cilvēka attiecības ar nāvi, savu mūžu. Nekur dzīvais, ticīgais latvietis nav dzīvāks kā meža kapsētā, kur viņš vizuāli sarunājas ar nāves klātesību. Līdz ar to kapsētas ainava skar dzīvo reliģiskās jūtas, un šādi arī vērtējamas dzīvo tiesības uz ticības jūtu neaizskaramību, ko var izraisīt, piemēram, krusta zīmju mērķtiecīga noņemšana, vienalga, vai šīs noņemšanas mērķis kādreiz bija nosodāmās komunistiskās totalitārās ateisma ideoloģijas izplatīšana, vai arī krustu noņemšana ir pragmatiska, lai noslogotās pilsētu kapsētās atdotu kapavietas jauniem saimniekiem. Es nezinu, kāpēc cita cilvēka kaps ir nekopts. Iespējams, šo dzimtu pārtrauca Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, nacionālsociālistu vai komunistu genocīds, represijas, vācbaltiešu repatriācija, neauglība vai ļauna slimība. Vai tāpēc, ka kāda dzimta ir apsīkusi, čuguna krusts reiz ar mīlestību iegravētiem vārdiem un granīta pamatni ir jānojauc un jāved otrreizējai pārstrādei? Vai mums ir tādas morālas tiesības pret iepriekšējām paaudzēm pēc visas kapu, reliģijas, nacionālās piemiņas un ticības objektu nīcināšanas, ko Latvijā veica Krievija jeb PSRS? Kapiem jau tā daudz ir atņemts, piemēram, kristīgie nosaukumi. Dabiski ir Svētā Erceņģeļa Miķeļa kapi, nevis vienkārši Miķeļa kapi, ir Evaņģēlista Marka kapi, nevis «Markusa kapi», traģikomiski, ka Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapus Mēness ielā pašvaldība dēvē krievu valodā ar latīņu burtiem par «Pokrova kapiem». Ja valsts tomēr izšķirsies, ka daļa šo krustu un pieminekļu ir likumiski iznīcināma, tad gan ir jāveido konkrēts kapavietas labiekārtojuma iznīcināšanas process un precīzi jāveido procedūras, lai saglabātu mākslas un vēstures vērtības. Esošā 10. panta septītās daļas normas redakcija to nedod.
Neraugoties uz atsevišķu uzlabojumu nepieciešamību, ar Kapsētas likumu Saeimā ir paveikt diezgan labs un cītīgs darbs, sevišķi jāsaka paldies par darbu pie likumprojekta Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam Oļegam Burovam, Rīgas pilsētas Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšniekam Gintam Zēlam, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniecei llzei Ošai, Saeimas Juridiskā biroja padomniecei Dainai Osei un kultūras mantojuma ekspertam, ilggadējam Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājam Jurim Dambim. Vēlos paust aicinājumu sabiedrības grupām un atsevišķiem cilvēkiem, kuriem kapu kultūra un mirušo piemiņa ir svarīga, kā arī reliģiskajam organizācijām un komersantiem, kas saista savu uzņēmējdarbību ar privāto kapsētu jomu, tieši tagad vērsties pie tautas priekšstāvjiem ar priekšlikumiem likumprojekta trešajam lasījumam, jo aizsaulē aizgājušie ir vienīgie mūsu sabiedrības locekļi, kuru cieņas aizsardzība ir tikai citu – Dieva un mūsu, palicēju rokās, kā arī aizgājēju apbedīšanas joma ir tā likumdošanas daļa, kurā ētisku iemeslu dēļ tiesību jaunradei jābūt sabiedrības plašākas vienprātības rezultātam. Nāves jautājums ir kopīgs pilnīgi visiem mums, dzīvajiem.
Autore ir zvērināta advokāte.
