Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Latvijā dzīves līmenis pēdējos gados pastāvīgi pieaug. Lūk, pāris pierādījumu: pie mums sarūk bezdarbs, palielinās cilvēku vidējie ienākumi, samazinās vides piesārņojums, pieaug to cilvēku skaits, kuri ieguvuši augstāko izglītību, mums ir viens no garākajiem apmaksātajiem dekrēta atvaļinājumiem pasaulē un, jā, – radām arvien vairāk atkritumu, kas diemžēl ir viens no neizbēgamajiem labklājības blakusefektiem visā pasaulē (starp līderiem šajā rādītājā ir ASV, Austrālija, Dānija, Šveice, Vācija).
Tātad “dzīve iet uz augšu!”, kā teiktu apmierināts letiņš sarunā ar draugu. Tomēr cilvēku noskaņojuma līkne spītīgi stāv uz vietas − rocības pieaugums nebūt nenozīmē, ka arī kopumā kļūstam apmierinātāki ar dzīvi. Sūdzēšanās un neapmierinātības fenomens ir apskaužami spēcīgi iedzinis saknes Latvijas iedzīvotāju apziņā. Bet nepārprotiet – te nav runa par to, ka mūsu valstī viss ir lieliski. Nebūt ne. Lai to saprastu, pietiek palasīt kaut vai šīsvasaras skaļāko ziņu virsrakstus. Tomēr tendence fokusēties uz nesasniegto, neiegūto, neizdarīto sabiedrībā ir nomācoši liela.
