Raksta autors Dzintars Kalniņš. Publicitātes foto
Aptaujas dati liecina, ka vidēji 30-50% Latvijas iedzīvotāju ikdienā dažādi izrāda rūpes par saviem līdzcilvēkiem – pagatavo maltīti, kopīgi pavada laiku vai neskopojas ar mīļiem vārdiem. Ne tik spoža situācija ir ar rūpēm par tuviniekiem, raugoties mazliet tālākā nākotnē – ceturtā daļa (25%) aptaujāto atzīst, ka viņiem ikdienas rutīnā neatliek laika plānot dzīvi ilgtermiņā un apsvērt dažādus potenciālos nākotnes scenārijus. Galvenais ir izdzīvot konkrēto dienu, nedēļu, mēnesi. Tikai 17% aptaujāto ir iegādājušies dzīvības apdrošināšanas polisi, tādejādi padomājot par drošības spilvenu tuviniekiem savas nāves gadījumā.
Mūsdienu sabiedrībai joprojām ir grūti pieņemt to, ka mēs neesam nemirstīgi – lielu daļu cilvēku pārņem dīvainas sajūtas, izlasot, ka elementāra ceļojuma apdrošināšanas polise nepieciešamības gadījumā sedz arī repatriācijas izdevumus. No vienas puses, gatavoties kaut kam tik smagam, kad priekšā vēl lieli sapņi un mērķi, šķiet absurdi. Tajā pašā laikā medijos ik pa laikam parādās stāsti par cilvēkiem, kuriem trūkst līdzekļu sava tuvinieka mirstīgo atlieku pārvešanai uz viņa dzimteni. Tāda veida problēmas ir realitāte.
