Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Viens no spilgtākajiem manas paaudzes kinotrilleriem – režisora Aloiza Brenča filma Mirāža (1983) – piedāvāja skatītājiem ko iepriekš neredzētu. Tur bija (gandrīz) autentiska Amerika ar visiem kapitālisma atribūtiem – lielām automašīnām, cigarešu reklāmas plakātiem, kokakolu un alkatīgiem cilvēkiem, kuri nolaupa inkasācijas auto ar trim miljoniem dolāru seifā. Nieka 40 gadus vēlāk aina ar bankas aplaupītājiem ir kļuvusi par eksotisku dīvainību, jo skaidra nauda bankās vairs praktiski neglabājas un tās pārvietošanās nav saistīta ar ātri braucošām mašīnām uz šosejām, bet pavisam statiskām “mašīnām”, kas stāv uz rakstāmgaldiem vai serveru telpās. Datu un informācijas laikmets ir mainījis ne tikai mūsu ikdienu un paradumus, bet arī jautājumus, kuri ir mums visiem nozīmīgi. Viens no tiem, – daudzu, pagaidām vēl sadrumstalotu, izkaisītu, datu savienojamība.
