Juris Alberts Ulmanis. Publicitātes foto
Laiks paveic neiedomājamas lietas. Jau trīsarpus gadus ilgstošais karš Ukrainā valsts austrumdaļā dzīvojošos tik ļoti pieradinājis pie ik dienu dzirdamajiem šāvieniem un sprādzieniem, ka tas kļuvis par ikdienas fona troksni. Cilvēki ir pielāgojuši dzīvi draudīgajiem apstākļiem un turpina ikdienas gaitas pat zinot, ka kuru katru brīdi būs jāmeklē patvērums.
Laiks paveic neiedomājamas lietas. Jau trīsarpus gadus ilgstošais karš Ukrainā valsts austrumdaļā dzīvojošos tik ļoti pieradinājis pie ik dienu dzirdamajiem šāvieniem un sprādzieniem, ka tas kļuvis par ikdienas fona troksni. Cilvēki ir pielāgojuši dzīvi draudīgajiem apstākļiem un turpina ikdienas gaitas pat zinot, ka kuru katru brīdi būs jāmeklē patvērums.
Diemžēl Ukrainas karš par «fona troksni» kļuvis arī Eiropā un citur pasaulē. Masu medijos par to runā aizvien mazāk, un deklaratīvie solījumi «izbeigt karu 24 stundās» ir pavisam izčākstējuši. Jau tik ļoti, ka, šķiet, daļai politisko «smagsvaru» vairs nav pat vēlēšanās krāmēties ar Ukrainas jautājumu.
Taču pie vienas lietas nevar pierast. Un tie ir kaujās nogalinātie un smagi savainotie ukraiņu karavīri. Ik dienu kādai ģimenei skarbi tiek atgādināts par šo netaisnīgo karu, saņemot traģiskas ziņas no frontes līnijas vai uzzinot, ka ārsti slimnīcā cīnās par dēla, vīra vai tēva dzīvību. Tā kā lauka hospitāļi spēj sniegt tikai pirmo palīdzību, svarīgi karavīrus pēc iespējas ātrāk nogādāt slimnīcās tālāk prom no frontes.
Tieši tādēļ brīvprātīgie no Latvijas kopš vasaras īsteno ievainoto karavīru evakuācijas projektu. Ar divām neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnām, ko sagādājis Ganta Fonds, vedam ievainotos no stabilizācijas punktiem pie frontes uz lielākām slimnīcām Dņipro pilsētā. Šofera pienākumus veic brīvprātīgie no Latvijas, pārsvarā zemessargi, kuri uzdevumu izpildes laikā atrodas Ukrainas armijas militārā mobilā hospitāļa pakļautībā.
Maijā uzsāktais pusotra mēneša eksperiments izrādījās sekmīgs, tādēļ kopš jūlija ik dienu bez pārtraukumiem ievainotie ukraiņu karavīri tiek transportēti uz slimnīcām. Projekta pirmais šoferis bija Aleksandrs. Viņš apzināja potenciālās slimnīcas, izveidoja maršrutus, kontaktus, un palika Ukrainā līdz Jāņiem. Aleksandrs izveda 50 ievainotos. Roberts jeb Robis no jūlija vidus līdz augusta beigām izglāba vairāk nekā 200 cilvēkus. Aizvadītajā nedēļas nogalē veicām divu šoferu rotāciju, un abas ātrās palīdzības mašīnas tika nogādātas servisā, lai varam turpināt darbu ar jauniem spēkiem. Plānots, ka šo projektu varēsim īstenot līdz gada beigām, un, ja izdosies piesaistīt pietiekami daudz naudas, tad arī 2026. gadā.
Strādājam Doņeckā Pokrovskas rajonā. Šoferi parasti paņem mēnesi ilgu atvaļinājumu no saviem ikdienas darbiem, atstāj savas ģimenes un pilnīgi bez atlīdzības riskē ar dzīvību, lai darītu labu un palīdzētu ukraiņiem pašos valsts austrumos. Kopš pats biju frontes zonā kara sākumā, man šis projekts ir visnozīmīgākais. Šī ir īsta, reāla palīdzība karavīriem, kas vienlaikus ļauj apjaust noskaņojumu frontē. Šis uzdevums ir krietni nopietnāks un bīstamāks nekā līdzšinējās palīdzības piegādes, kuru ietvaros brīvības cīnītājiem piegādājam preces galvenokārt līdz drošībā esošām noliktavām.
Latviešu glābēju vienības strādā Ukrainā cauru diennakti, vedot cilvēkus un saziedotās asinis. Visi ir noguruši, taču mūsu negulētās naktis nevar salīdzināt ar ukraiņu karavīru piedzīvoto kara gados. Brīvprātīgie apzinās, ka pēc dažām nedēļām dosies mājās, bet ukraiņi paliks. Daudziem no viņiem vairs nemaz nav kurp doties, jo dzimtās mājas ir sagrautas un ģimene radusi patvērumu ārzemēs. Tādēļ neviens no mūsējiem nesūdzas. Saņemamies un darām savu darbu.
Darba gaitā esam apguvuši dažādus nerakstītus kara laika noteikumus. Slimnīcas nedrīkst fotografēt, nemaz nerunājot par attēlu publicēšanu vai pārsūtīšanu. Ja fotogrāfijas nonāks pie krieviem, tie izskaitļos slimnīcu atrašanās vietu un nobombardēs tās. Braucot naktī, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, jo vietējie iedzīvotāji nelieto atstarotājus, lai viņus tumsā nevarētu pamanīt. Arī mūsu automašīnas dažos posmos brauc bez gaismām, lai tās neredzētu no droniem. Tad šoferi lieto nakts redzamības brilles. Svarīgās vietās virs ceļiem izveidoti tīklu koridori, kuru uzdevums ir neļaut droniem sabojāt ceļus vai uzbrukt konvojam.
Krievu droni frontes zonā ir kā sodība. Tie ir visur. Vietējie stāsta, ka tie dažkārt pa gaisu seko civiliedzīvotājiem, citreiz pa atvērtu logu ielido mājās. Kāds iedzīvotājs pēc atgriešanās mājās atradis neuzsprāgušu drona lādiņu gultā.
Vienā no slimnīcām, kurp vedam ievainotos, ārstējas aptuveni 100 karavīri. Un apmēram 80 % no tiem ir cietuši no FPV droniem. Šautās brūces ir mazāk nekā desmitajai daļai un aptuveni tikpat daudzi cietuši no mīnmetējiem. Lai arī slimnīcu personāls cenšas uzturēt optimismu un pajokojas ar mums vai karavīriem, kopumā gaisotne frontes tuvumā ir nospiedoša. Šķiet, ka karš balstās uz brīvprātīgajiem, taču to rindas un entuziasms izsīkst. Tādēļ Ukrainā tagad karavīri tiek iesaukti piespiedu kārtā. Ceļmalās var redzēt uzsaukumus iestāties armijā, taču sarunās ar vietējiem nevar nepamanīt, ka viņi sagaida lielāku palīdzību no ārzemēm. Pašiem spēki sāk izsīkt.
Vairs pat nevaram saskaitīt, cik stundas pavadītas pie stūres un cik kilometri nobraukti. Esam vien rēķinājuši izmaksas, jo arī kara laikā labdarības organizācijām ir detalizēti jāatskaitās par naudas izlietojumu. Saskaitot visus izdevumus, katra karavīra izvešana no kaujas zonas izmaksā 11,41 eiro. Tas ir daudz par izglābtu dzīvību? Domāju, ka ne, un ļoti ceru, ka arī mūsu atbalstītāji uzskatīs, ka karavīru evakuācija ir ieguldījumu vērta. Katrs ziedojums mums ļaus paildzināt misiju un nogādāt slimnīcās vēl desmitiem, simtiem vai tūkstošiem ievainoto. Esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem ziedotājiem, īpaši trimdas latviešiem ASV un Kanādā, kuri palīdzēja realizēt šo projektu, kad devos pāri okeānam stāstīt par Ukrainā notiekošo.
Konts ziedojumiem
LV44HABA0551055642014
Reģ. nr.: 40008242095
Maksājuma mērķis: PalīdziPalīdzēt
Autors ir zemessargs, polārpētnieks, alpīnists, profesors.