Produkcijas realizācija bijusi tieši tā, par ko Ģirts uztraucies visvairāk. Bet tagad nemaz nespējot tik daudz saražot, lai pilnībā nodrošinātu pieprasījumu. Foto — TUESI.LV.
Vistkopis
Ģirts (28) ir izaudzis un skolā gājis Aucē. Te dzīvo viņa vecāki. Mamma strādā par skolotāju, tēvs — lielkravu automašīnu šoferis. Tātad no lauksaimniecības diezgan attālināti cilvēki, kuriem nekad nav bijis savas saimniecības. Bet Ģirts, jau vidusskolā mācoties, skaidri zinājis, ka stāsies Latvijas Lauksaimniecības universitātē un nekur citur.
2012. gadā viņš augstskolā ieguva bakalaura grādu zootehnikā, bet trīs gadus vēlāk pabeidza maģistrantūru. Izrādās, par to jāpateicas vecaimātei, kura dzīvojusi turpat kaimiņos — Bēnes pagastā. «Viņai bija neliela piemājas saimniecība, kur pavadīju ne tikai vasaras, bet arī brīvdienas. Man laukos ārkārtīgi patika, tāpēc izvēle bija ļoti mērķtiecīga,» Ģirts stāsta.
Pēc augstskolas bijušas divas iespējas — veidot savu saimniecību vai sākt strādāt kādā lielā lauksaimniecības uzņēmumā. Jaunam speciālistam, kuram pašam savas zemes nav, izredzes tikt pie saimniecības dzimtajā pusē bija drīzāk teorētiskas nekā praktiskas. Likumsakarīgi Ģirts izvēlējās otro variantu un sāka strādāt Kurzemes Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā par konsultantu piena lopkopības nozarē. Tomēr no ieceres par saimniecību abi ar sievu Agnesi neesot atteikušies.