Ilustrācija — Māra Drozdova
Divi stāsti par radošo patvērumu un veidu, kā būt patiesam pret sevi
Viņu kaitina mani jautājumi un, kā vēlāk izrādās, ne tikai manējie. Jautājumi, komentāri, attieksmes — apkārtējo reakcija ir iestrēgusi līdzjūtībā par Ilonas vīra, mūziķa Rolanda Ūdra, piedzīvoto. Pirms četriem gadiem kādā ziemas pēcpusdienā viņu notrieca mašīna. Viņš vairs nedzied, taču spēj runāt. Nestaigā, taču spēj sēdēt. Zaudējis sadzīvisku neatkarību, viņš tomēr ir dzīvs. Cieši acīs skatīdamās, Ilona Balode to atgādina, kad ar jautājumiem esmu pienākusi pārāk tuvu. Atkāpjoties mainu sarunas tēmu, un Ilona atdzīvojas. Saprotami. Viņai pietrūkst esības ārpus ieslēgtības dzīvē, kas negribēta sākās tajā ziemas pēcpusdienā.
Vīra nelaime, tuvāku un tālāku paziņu līdzjūtība un jautājumi ieslēdz nelaimē, apšaubot, ka ir dzīve arī ārpus tās. «Desmit dienas nevarēju nomazgāties. Kad saņēmos un iegāju dušā, sapratu, ka būšu dzīvotāja. Daudz raudāju. Atceros to drausmīgo nogurumu. Man otrajā stāvā ir maza istaba — mana miera osta. Ūdris ir pirmajā stāvā, kur dzīvo mana mamma. Atceros, saņemos noiet lejā, nomainīt pamperu. Ūdris ir smags, garš, liels. Ar visu manu tukšumu man bija jāsaņemas to darīt. Izdaru, samīļoju Bārtu (Ilonas un Rolanda dēls), lai viņš redz, ka mamma ir. Tas paņem visas spēka rezerves. Tad velkos augšā un iekrītu gultā kā dārzenis. Raudu no tā, ka esmu izsīkusi tukša. Nesaprotu, ko darīt ar sevi. Kā var tā būt, ka nevar pavilkties? Tā bija kailākā dzīvības izvilkšana.»
