Piecas dienas līdz algai, un man ir pieci lati un divdesmit seši santīmi
Eju uz Lidiņu un nopērku griķus ar krējumu un glāzi kefīra (lats nulle pieci), samaksāju vienaldzīgai pārdevējai un apsēžos pie galdiņa, kur vēl nenokopti iepriekšējā ēdāja trauki. Un nodomāju - lūk, cilvēki varbūt nospriedīs, ka tie ir manējie, un neviens nedomās, ka es tiešām ēdu pusdienas par latu nulle pieci.
Sapratu, cik šis domu gājiens ir absurds (neba nu kāds staigā pa Lidiņu, apsmiedams tos, kuri neēd pangasijas fileju), un nospriedu, ka šādas izjūtas noteikti ir man vienai. Bet izrādās, ka manam vīram ir tāpat. Viņš katru dienu darba ēdnīcā ēd vienu un to pašu - kartupeļus, tēju, salātus. Katru dienu viena un tā pati izvēle, tikai pēc algas dienas «citi brīnās par to trako veģetārieti», bet nedēļu pirms algas «visi uz viņu skatās, jo viņš nevar atļauties nopirkt kotleti».