Doņeckas lidosta 16.februārī.
Kamēr eiropieši paļaujas uz diplomātiju un ASV tikai apsver, vai sūtīt Ukrainas aizstāvjiem ieročus, separātisti sagrābj arvien jaunas teritorijas, un ukraiņu armija irst pa vīlēm. Kādas uzvaras Putins svin gadu pēc iebrukuma Ukrainā?
Pie ūdens cisternas ar plastmasas pudelēm rokās rindā sastājušās saērcinātas sievietes netīrās drēbēs, kuru stūrus rausta ass vējš. Citi izmisīgi cenšas tikt pie maizes, ko pie Debaļceves domes pievedusi Ukrainas armija. Vēl daži cenšas uzlādēt radio vai akumulatorus no pārvietojamā ģeneratora. «Tāda ir mūsu ikdiena,» saka Valentīna Belokoņa, kas tagad mitinās pie radiem. Viņas pašas mājai pagājušajā mēnesī trāpīja šāviņš, nogalinot māti. «Jebkurš brīdis mums var kļūt par pēdējo.»
Nelielā pilsēta, kur krustojas svarīgas dzelzceļa līnijas, jau septiņus mēnešus ir viens no galvenajiem separātistu uzbrukumu mērķiem. Tā atrodas aptuveni 70 km uz ziemeļaustrumiem no pašpasludinātās republikas galvenā bastiona - Doņeckas. Debaļceve ir caurcaurēm sadragāta: veikali bez logiem, nami ar iebrukušiem jumtiem un grīdām, ielas ar sprādzienu krāteriem.
