Uzlādēt baterijas

Tik daudz pozitīvu emociju un spēka! Kad pērn 18. novembrī laidām klajā Ir speciālizdevumu par jauniem cilvēkiem Latvijas reģionos, redakcija saņēma ļoti siltas pateicības no daudziem lasītājiem un mudinājumus stāstīt par vēl citiem enerģiskiem un talantīgiem darītājiem. Ar prieku atsaucamies! Turpinot sadarbību ar projekta TUESI.LV komandu, Latvijas neatkarības atjaunošanas gadskārtu 4. maijā šogad sagaidām ar vēl 30 brīnišķīgiem stāstiem par ļaudīm, kas dažādos Latvijas nostūros kopj zemi, audzina bērnus, rada inovatīvas idejas vai sniedz atbalstu citiem.

Šī speciālizdevuma veidošanā ir nobraukāti kilometru simti un gājis bojā viens jaunu zābaku pāris. Tos sagrauza suns, kad rakstniece Dace Rukšāne viesojās pie kokļu meistara Ģirta Laubes. Viņa ģimene dzīvo burtiski meža vidū Druvienas apkaimē. Lai izbristu pielijušās takas, Ģirts piedāvāja viešņai uzvilkt gumijniekus, bet turpat pagalmā atstātajos jaunajos Daces zābakos intervijas laikā savus zobus bija patrenējis kaimiņu kucēns. Taču Dace neskumst par zābakiem, jo Ģirta ģimenes mājās ir atradusi vietu, kur noteikti grib atgriezties. Sākotnēji celta kā svētnīca vai sanākšanu māja, tā būvēta no koka, smiltīm un māla un izstaro tādu omulību un siltumu, ko reti gadījies sastapt.

Taču ne visi mūsu stāstu varoņi dzīvo meža vidū un tikai nesen tikuši pie elektrības. Visvairāk šajos stāstos uzlādē dažādība dzīves izvēlēs, kas katram no varoņiem ļāvusi nonākt savā arodā, savā vietā. Priesteris, policists, kūku cepēja, motociklu atjaunotājs, dizainere, zirgkopis, skolotāja… Tomēr visā šo darbu dažādībā kopīga ir viena iezīme — cilvēki no sirds dara lietu, kas ļauj izpaust sevi un justies vajadzīgam. Redzēt sava darba jēgu — tas ir drošākais ceļš uz veiksmi, jo tad arī tulznas, puni un skabargas kļūst par pieredzi, kas nevis aptur, bet norūda.

Vai katra minūte mūsu dzīvē ir prieka pilna? Nē — tā nav un nemaz nevar būt, jo dzīvē vienmēr saduras atšķirīgas intereses, gadās pārpratumi un nelaimes, lielu lomu spēlē nejaušības. Taču prieks un gandarījums, ko esam izjutuši, vienmēr paliek ar mums. Tas ir kā rezerves baterija, kam pieslēgties grūtos brīžos. Ceru un ticu, ka šie jauno un jaudīgo cilvēku dzīvesstāsti uzlādēs jūsu baterijas.

Skaistus svētkus!

Reklāma

Līdzīgi raksti

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Bez loģikas

Kad telefonā parādījās nepazīstams numurs ar Francijas kodu, pirmā doma bija — necelt, finanšu krāpnieki! Tomēr atbildēju, un labi vien bija, jo zvanīja žurnālists no ARTE televīzijas. Viņš lasot internetā, ka Latvija taisās izstāties no vardarbības aizlieguma konvencijas! Bet tas tik ļoti izskatās pēc viltus ziņām, kādas nemitīgi ražo Kremļa troļļi, ka nolēmis pārbaudīt, kas mums te īsti notiek. Vēlēšanu kampaņas populisms, atbildēju — konservatīvo vērtību aizstāvji cīnās pret dženderismu. «Bet tur taču nav loģikas!» franču kolēģis izsaucās, noklausījies mūsu likumdevēju argumentācijas kopsavilkumu. Man nebija, ko iebilst. Bet dzīvē notiek neloģiskas lietas. Piemēram, drošības sistēma Luvrā arī nešķiet diži loģiska, ja reiz nenovērtējamus dārgumus pāris čaļu nosper dažās minūtēs, vai ne?Dzīvojam laikos, kad katrs var turēties pie savas lo

Jaunākajā žurnālā