Katrs, kuram gadījies izspiest no tūbiņas tā pavairāk zobu pastas, zina - dabūt to atpakaļ nav reāli. Tāpat kā apturēt aizsviestu akmeni. Šīs sadzīviskās gudrības ir spēkā arī lielajā politikā. Tikai politiķiem reizēm patīk atgriezties bērnībā, kad viņi to vēl nezināja. Viņi mēdz runāt tā, it kā vārdus varētu paņemt atpakaļ. It kā politikā vārdi jau nebūtu darbi, kas rada sekas.
Šādas pārdomas raisīja skaistais Jāņu rīts, kad uzzināju Brexit rezultātu. Bija piepildījušās nevis klusās cerības, bet ļaunākās aizdomas. Emocijas uzbango - nu kāpēc ES iekšienē ir jādrupina mājas pamati, ja apkārt jau netrūkst ķirmju, zagļu un dedzinātāju? Kāpēc tik lētticīgi jānorij populistu pārspīlējumi un pat meli? Kāpēc cilvēki domā, ka var atgriezties pagātnē? Kāpēc tic, ka no pasaules problēmām var norobežoties, vienkārši ievelkot krustiņu balsošanas biļetenā?