Kad 2013. gada 21. novembra vakarā Zolitūdē iebruka lielveikala Maxima jumts, izdzēšot 54 dzīvības, traģēdija satricināja visu Latviju. Tikai dažas dienas iepriekš valsts svētkos bijām svinējuši savos neatkarības gados sasniegto — pirmkārt, brīvību un drošību. Un pēkšņi izrādījās, ka vienkāršs gājiens pēc maizes vai mandarīniem var izrādīties pēdējais dzīvē.
Ja brīvā un drošā valstī jaunuzceltas ēkas jumts var pārvērsties par zārka vāku, kaut kas nav kārtībā ar pamatiem. Asiņaino drupu kaudze Zolitūdē rādīja, ka esam palaiduši garām to brīdi, kad brīvība ir pārvērtusies par brīvību no atbildības, bet drošība — par nesodāmības sajūtu.
Tajās novembra dienās šķita, ka traģēdijas mērogs liks nekavējoties pievērsties visām pamatu vainām — gan likumsargiem, gan būvnieku cunftei un valsts institūcijām ne tikai atrast atbildīgos, bet arī izlabot sistēmas kļūdas.